Pēc NRM iestājās morālais pagrimums, ko dažs labs noskrienietis devēja arī par "pēcdzemdību depresiju". Turpmākās divas nedēļas pavadīju skrienot pārsvarā tikai ģertrūdiešu kompānijā. Lai radītu kaut kādas pārmaiņas sāku nedēļa iekļaut vienu skrējienu ar basām kājām. Pārcentos jau otrajā nedēļā un atstāju asiņainas pēdas uz Rīgas bruģa. Maijs beidzās un tad jau sākās jūnijs, kurš solījās būt pilns jauniem izaicinājumiem.
Eiropas čempionāts Oravā (Igaunija)
Vienā no pērnās ziemas baltākajiem skrējieniem jeb "Zvērigajā" teikas atslābuma koptreniņā, kaimiņš Dzintars prasīja kādi man ir plāni nākamā gada 7.-8. jūnijam. Šāds jautājums nedaudz pārsteidz, jo parasti laiku tik tālu uz priekšu nemēdzu plānot. Tālāk jau tika izklāstīta doma par Eiropas čempionātu rogainingā, kas notiek te pat aiz Latvijas robežas, Oravā. Palūdzu 3 dienas pārdomām, bet jau nākamās dienas vakarā dodu ziņu, ka esmu ar mieru doties šajā piedzīvojumā. Par to kā tapa komanda dzintars ir ļoti jauki aprakstījis savā blogā: Tuvāk edžam. EČ rogainingā 2014 gadā, Igaunijā. Savukārt Guna ir ļoti labi arī aprakstījusi kā mums tur gāja: Igaunijas knišļus barojot. Kājas, precīzāk pēdas, vēl nav gatavas 24h pavadīt mitros apstākļos, bet mājās braucot vienojāmies, ka ar šo pasākumu ir jānorēķinās un 24h rogainings ir Eža kažociņa nākotnes plānos iekļauts.
Laulasma Ultra 2014
Kad esi sapinies ar Maffiju, tad nav jābrīnās, ka tavs vārds parādās sacensību sarakstos, kurās nemaz neesi plānojis piedalīties. Tad nu arī Maffija mani apstrādāja un 13. jūnija vakarā sēdos busiņā uz Tallinu. Busiņš gan bija tāds maziņš un nācās visiem skrējējiem diezgan saspiesties, lai pietiktu vieta gan pašiem, gan arī līdzpaņemtajām mantām, Vēl jautrāk sāka palikt, kad busiņa interjers lēnām sāka jukt pa detaļām. Vismaz papildus jautrība, lai ātrāk ceļš paietu. Iekārtojamies viesnīcā un ātri dodamies gulēt, jo nākamajā rītā jau agri jāceļas un baumo, ka būšot diezgan daudz jāskrien. Rīts kā vienmēr pienāk ātri un ieturējis ierastās brokastis saģērbjos skrienamajās drēbēs. Pēc brīža jau dodamies uz busiņu, lai dotos uz sacensību norises vietu. Sacensības norit tur pat kur "pēdējās nakts sapnis", tikai šoreiz 1km apļa vietā ir dota iespēja skriet 21km aplīti, kurš ir sadalīts divās daļas, vienā garā un ļoti interesantā, otrā īsā un nenormāli garlaicīgā. Nokļuvis galā, dodos iekārtot telts vietu, lai ir kur atpūsties brīžos, kad neskrien. Telts uzslieta un varu doties uz reģistrāciju. Igauņiem ir tieksme skrējējus apģērbt un šoreiz komplektā ar numuru un laika kontroles čipu saņemu arī oficiālo T-kreklu. Skrējiena plāns ir 4 apļi uz ātrumu, lai notestētu gatavību Cēsu Eco trail 80km. Sākumā skrienu kopā ar Druupiju atminoties kā mums skrējās/dziedājās Vecgada skrējienā. Šādā tempā skrienot jutu, ka sevi bremzēju un Papagailis jau arī bija tālu gabalā, un pirmā vieta vispār bija ārpus redzamības. Tad jau tuvojoties starpfiniša zonai māju Druupijam ardievas un ķēru rokā Papagaili. Ieskrienot Mazajā pusaplī es no abiem līderiem biju diezgan atpalicis, bet otrajā aplī jau aizskrēju kā līderis. šinī brīdī arī radās doma nokausēt Papagaili, lai Čingonim ir vieglāks ceļš uz uzvaru. Garajā cilpā kilometri paiet ātri, jo ainava ļoti strauji mainās un palīdz arī tas, ka ēdināšanas punkti ir ik pēc 3km. Izvēlos piestāt tikai katrā otrajā ēšanas punktā. Punktā parasti izdzēru kolu un paķēru saujā salmiņus, ko pa ceļam grauzt. Otrā apļa tālākajā galā izbeidzās ipods un nācās atpakaļ skriet klusumā, lai starpfinišā samainītu uz otru ipodu, Starpfinišā palūdzu GatisK, lai kamēr esmu mazajā cilpā, no manas somas izņem otru ipodu un atstāj uz soliņa pie telts. Par cik ir jāskrien atpakaļ pa tiem pašiem ceļiem, pa kuriem aizskrēji, tad ļoti labi var redzēt cik tālu ir konkurenti. Tuvākais sekotājs bija atpalicis no manis par (uz aci mērot) pāris minūtēm, bet Papagailis jau krietni tālāk. Vēlāk kolektīvā runājām, ka gan jau domāja, ka es skrienu tikai maratonu un viss. Par cik manu plānu ātri skriet tikai 4 apļus un tad vēl 4 vajadzētu noskriet gurķojoties, zināju tikai es, tad izbrīnu radīju arī latviešu dalībniekos. Es gan uzreiz arī skaidroju, ka 211km neplānoju skriet, bet skrienu CET testu un kausēju nost Papagaili. Starpfinišā ātri samainu ipodus un turpinu klausīties Coldplay "Ghost stories" albumu uz riņķi. Trešo reizi atgriežoties no tālākā punkta saņemu ziņu, ka Papagailis ir viegla izmisumā un dzenas man pakaļ. Uz aci mērot starp mums ir pāris kilometri. Joprojām cenšos lieki dzeršanas punktos neaizkavēties, tik ierastās vienas glāzes, izdzeru divas glāzes ar kolu. Ar katru apli aizvien mazāk gribas doties mazajā cilpā. šoreiz atgriežoties no mazās cilpas noķeru Aivaru un manis iedvesmots, viņš sola paskriet kopā ar mani līdz starpfinišam. Abi esam vienisprātis, ka SSV koptreniņi ir daudz devuši, lai skrietu garos gabalus. Aivars paliek starpfinišā, bet es aizskrienu savā pēdējajā ātrajā aplī. Apziņa, ka šis ir beidzamais aplis ļoti mierina. Brīžiem sāku pat balsī dziedāt, dziesmām, kas skan ipodā. Pa lielam jau ir apnicis skriet un šausmina pat doma, ka būs arī jāskrien tā mazā cilpa. Lielo cilpu izturu, bet pirms došanās mazajā cilpā piestāju starpfinišā un izdzeru Martas sarūpēto buljonu. Pēc 5 minūšu pauzes nolemju padarīt iesākto un aizskrienu mazajā cilpā. Mazā cilpa ir īsts psiholoģiskais treniņš, jo vēl vienmuļāku vietu pa kuru skriet varētu atrast tikai tuksneša vidū. Finišēju savu 4. apli un dodos piesēst uz soliņa. Sagaidu kad Papagailis finišē savu 4. apli un secinu, ka no iekrātā lielā pārsvara viņš bija pietuvojies man līdz 5min. Jautājums ir cik ilgi viņš varēs šādā tempā skriet. Nolemju aiziet uz telti nedaudz nosnaust, lai vēlāk varētu jau gurķoties pa trasi. Gulēšana gan nekāda dižā nesanāk, jo soctīklos sazinos ar dzimteni. Kā izrādās, tad pārsteidzis es esmu ne tikai igauņos, bet arī dzimtenes publiku. Pēc brīža Matīss paziņo, ka Papagailis ir izbeidzies un izstājas no sacensībām. Gulēt īsti nesanāk, tāpēc lienu ārā no telts un starpfinišā sarunājos ar Martu un Martiņu. Pēc mirkļa jau savā kārtējajā aplī dodas Miezers un nolemju doties kopā ar viņu. Nonākot jūras krastā, pavērās vienkārši fantastisks skats uz saulrietu. Gandrīz pus apli kopā skrējuši satiekam pretī skrienošu Druupiju, kurš atgādina, ka vajadzētu uzdziedāt. Problēma tikai tāda, ka Uldis ir kādus 8km priekšā. Atvados no Miezera un ķeru rokā Druupiju. lai kā censtos tomēr šajā aplī Uldi neizdodas noķert, bet izdevās pārvilināt no Laumas Arturo kompāniju mazajam aplim. Kopā ar Artūro aizskrējām ari manā 6. aplī, tik viņš ik pa laikam sūdzējās, ka nezin cik ilgi izturēs šādu tempu. Uldi izdevās panākt pie tālākā ēšanas punkta, bet diemžēl viņš ir satraumējis pēdu un pārgājis soļos, līdz ar to nekāda dziedāšana nesanāk. Arturs skrien man līdzi līdz brīdim, kad noķeram Laumu un tālāk ceļu turpinu viens. Uzmetu aci pulkstenim un rodas vēl viens mazais mērķis finišēt 6. apli vēl šajā dienā. Lai gan skrēju ātrāk tomēr šis projekts neizdevās. finišēju 11 minūtes pēc pusnakts. Apskatos rezultātu tabulā un skats ir visai iepriecinošs. Esmu otrais, kurš ir finišējis 6 apļus. Nogurums gan ir sakrājies un nolemju aiziet pagulēt un tad ja būs luste, tad atlikušos 2 plāna apļus noskriešu no rīta. Īsa informācijas atjaunināšana soctīklos un šoreiz pat izdodas aizmigt. Noguļu aptuveni līdz 6 un pakļāvies dabas aicinājumam aizstaigāju līdz sirsniņmājai, Pēc tam starpfinišā aprunājos ar Veipaskundzītes vīru, bet drīz jau arī Dace pati ir klāt un šie kopā dodas mazajā cilpā. Pēc brīža atskrien arī Matiss, kuram ir apnicis soļot un ir pārgājis rāmā skrējienā. Vēl pēc brīža garām paskrien Čingons, kuram vajagot tempa turētāju pēdējajam aplim, jo Rains (2. vieta) šim minot uz papēžiem. Es piekrītu, un kamēr Čingons izskrien mazo cilpu, es saģērbjos skriešanai. Pēc aptuveni 40 minūtēm Čingons ir klāt un dodamies viņa pēdējajā aplī. Skrienot kopā ar Laimoni jūtu, ka virs labās potītes parādās sāpes un jo vairāk skrienu, jo lielāka ir pārliecība, ka šis arī būs mans beidzamais aplis. Pirms dzeršanas punktiem paātrinu soli, lai sagatavotu Čingonim dzērienus un uzkodas. Lielās cilpas pēdējajā dzeršanas punktā Čingons pat sarunā alu. Starpfinišā uz pēdējo mazo apli mums pievienojas Arturo, bet pašā cilpā noķeram Matīsu, kurš arī pievienojas mūsu bariņam. Oficiāli finišēju pēc 23h36m41s ar pieveiktiem 7 apļiem jeb 147.7km. Šī ir mana garākā jebkad veiktā distance. Lai nepakļautos liekām provokācijām dodos nodot čipu, pretī saņemot diplomu un āmuru. Vēlāk, lai vēl vairāk nošokētu igauņus, sākam starpfiniša zonā spēlēt frisbiju. Līdz apbalvošanai ir palikušas vēl pāris stundas un nolemjam aizstaigāt līdz netālajam molam. Ja neesi aizvējā, tad nemaz tik silts ārā nav, tāpēc ilgi pie mola nekavējamies un dodamies atpakaļ. Lai uzreiz pēc apbalvošanas varētu braukt mājās tiek novāktas teltis un sanestas mantas uz busiņu. Tas brīdis ir pienācis un tiek apbalvots Čingons kā uzvarētājs vīriešu konkurencē un Veipaskundzīte dāmu ieskaitē. Apsolām organizatoriem ar autobusu ierasties arī uz Vecgada skrējienu un dodamies mājās. Primārais mērķis ir izpildīts un CET testa treniņš tika aizvadīts ļoti kvalitatīvi.
 |
| Pēc diploma saņemšanas esot jāpozē kā tai meitenei plakātā |
 |
| Šis varētu būt skrienošo dziedātāju albuma vāciņš |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru