Pirmsākumi domai par skriešanu pa Siguldas kalniņiem radās kādā no Teikas piparkūku ballītēm, kur Matīss, Laimonis un Mārtiņš apsprieda plānus pa kuriem kalniem krāt Monblāna punktus. Es jau, protams, kā tāds amatieris nodomāju - varētu tak noskriet pēc sezonas beigām tos 14km vienkārši jautrības labad, jo mērķis tak nākamajā sezonā ir noskriet Valmieras maratonu zem 3 stundām un gan jau būšu izpumpējies pa sezonu.Viss mainījās vienā Ņergu pasākumā, kuru es saucu par savu lielāko skriešanas avantūru jeb Ņergu Līgas un Jāņi. Skrējiens kura laikā nāca atklāsme, ka garie skrējieni ir pavisam kas cits, nevis ierasti 21km. Pēc šīs avantūras jau tika krietni pamainīti treniņi un, protams, apgrozoties Ņergu sabiedrībā nevar nepielipt vēlme uz SKM tik distance vēl liekas pa garu. Izšķirošais lēmums pienāca augusta vidū, kad Ņergas sāka bīdīt treniņus pa Siguldas Pampaku Stadionu. Vienā šādā reizē pat nepaguvu attapties, ka jau sēdēju kopā ar Solveigu un Laimoni mašīnā uz Siguldu, kur Laimonis iejutās mana personīgā gida lomā un izveda ekskursijā pa iepriekšējā gada A apli (izlaižot Krimuldas mazo apli). Pēc tam sēžot Kaķīškalna ēstuvē un vērojot saulrietu, un baudot Valmiermuižas atjaunojošo dzērienu arī tika pieņemts lēmums par garo distanci Siguldā. Ja jau mokies, tad lai vismaz paliek medaļa.
Gatavošanās kalniem:
Ja jau jāskrien pa Siguldas kalniem, tad jau vajadzētu paskriet pa Siguldas pampakiem. Sacīts darīts un vismaz reizi nedēļā centos aizbraukt līdz Siguldai. Vēl liels paldies jāsaka TNT virsvadītājam Kukam, kurš izvadāja pa Mežaparka, Šmerļa un Biķernieku ceļiem un neceļiem. Vēl jāpiemin divi skrējieni kuri bija tādi kā ģenerālmēģinājumi. Skrējiens līdz Gaiziņam un plānotais Siguldas pampaku tests uz noguruma fona jeb skrējiens Rīga-Sigulda. Otrais nedaudz izgāzās, bet varbūt, ka labi ka tā.
Pirmstarta drudzis:
Varētu jau bez šīs sadaļas iztikt, bet tad es nebūtu godīgs pats pret sevi. Drudzis sākās jau 3 nedēļas pirms SKM. Brīnumainā kārtā izdevās sevi noskaņot uz Siguldas pusmaratonu, kurā gan tika uzstādīts PB par kuru man bija vismazākais prieks šajā sezonā, jo varēju labāk. Īss vājuma brīdis trases 4. apļa sākumā un laiks ir zaudēts. Pēc nedēļas Ozolniekus vispār uzmetu, jo nebiju pārliecināts vai es māku skriet sacensības saudzīgā režīmā un ko darīsi pēc nedēļas ja pēkšņi tomēr sadomāsi tēlot varoni. Jo vairāk tuvojās starts, jo trauslāks paliek miegs naktī. Nevarētu teikt ka es tāpat diži daudz gulētu, bet nu ja esi gultā, tad tomēr gribētos gulēt. Itkā jau visu laiku sevi mierini "Čalīt tu tak aizskrēji līdz Siguldai, tak nebūs nekas traks" un tad vēl Dots uzraksta, ka 54km distance būs līdzvērtīga 80km pa šoseju. Sāku domāt jau attaisnojumus kāpēc varētu neskriet, bet tad nāca trešdiena ar TNT pastāvēšanas elementiem Palladium koncertzālē ar The Sound Poets mūziku. Pēc koncerta biju tik ļoti uzlādējies, ka tā brīža sajūtu līmenī biju gatavs iet uz starta kaut vai tagad. Beidzot arī izgulējos un atlikušais pirmsstarta drudzis jau bija sīkums.
Sacensību rīts:
8:30 jābūt pie VEF kultūras pils Statoil, tātad vēlākais 7:30 jāceļas, bet izdodas tas 15 minūtes ātrāk. Tiek apēstas 3 maizes šķēles ar medu un dodos čekot somu (beigās tomēr otrus pārus apavus aizmirsu). Vēlreiz pārdomāju iepriekšējā vakarā pieņemto lēmumu skriet bez papildus dzerama un ēdamā, un ielieku skriešanas jakas kabatā vienu kinder bueno iepakojumu. Un tad jau tas brīdis ir klāt jādodas pa durvīm ārā. Tētis ir uzņēmies mūs nogādāt līdz minētajam Statoil, kur mūs jau sagaida Jekaterina, Linda un Mārtiņš. Ceļš tiek pavadīts jautri parunājot pa dzīvi. ierodamies Siguldā un ejam pēc numuriem. Feini, sāk līt. Sēžam mašīna un nolemjam, ka vienīgā iesildīšanās būs kāpiens lejā no kalna. 10 minūtes līdz startam un es ļoti negribīgi atvados no savas ziemas jakas. Sāku iet lejā pa kalnu, sākumā tā prātīgi, bet tad ieslēdzās "varoņa" gēns un sāku skriet, blāc, 10 metru šļūciens uz leju un pa visam noteikti tīrs vairs starta bildē nebūšu. Ticis lejā satieku vairākus noskrieniešus un pārrunājam kādu nu kuram plāni un cik feini dubļi būs trasē, ja jau starta kalns ir tāds. Tiesnesis palūdz ieņemt starta koridori uz ko es īpaši nesteidzos un nostājos pūlim gandrīz beigas blakus Imantam un pārrunājam vel šādas tādas lietas par plāniem. Ņergām kopējais uzstādījums ir finišēt pa gaismu. 5 4 3 2 1...
STARTS!
1. Aplis Lielākā pūļa daļa sāk skriet pa kalnu uz augšu, bet es tā lēnām prātīgi uzmanoties no nūjām virzos uz augšu. Zinu ka tam pūlim tikšu garām asfalta sadaļā. Jau pa asfaltu skrienot ieraugu Matīsu, bet šis skrien pa manām domām pa lēnu un skrienu viņam garām, bet aiz Slimnīcas pa kalnu lejā atkal viņš aiztešas pilnā ātrumā garām itkā dubļi nemaz nebūtu. Ok labi jāķer rokā. Uz nākamās asfalta sadaļas noķeru viņu un nedaudz pārrunājam vai viņš skries uz 5:30, bet jau pēc soļa jūtu ka mans temps ir ātrāks. Neko darīt jāmeklē cits tempa turētājs. Pirmā opcija jāķer rokā Arturo. Izbaudījis jau vairākas reizes cik feini ir šļūkt pa kalnu lejā un kā sāp kritieni pie sevis nodomāju, ka sniegadēlis tomēr ir baigi labā lieta, vismaz iemāca pareizi krist. Arturo noķeru Gaujas otrā pusē, bet arī jūtu, ka kopā skrienot soli sanāk bremzēt. Tālāk noķeru dažus 14km skrējējus un skrienu kopā ar viņiem. Beidzot pirmo apli secinu (1h15m), ka starta kalns vēl ir ok, bet diezin vai tā tas būs, kad pa otram lāgam tur būs pārgājuši pāri vairāk kā 600 dalībnieku. Apstājos ēšanas punktā un izdzeru glāzi tējas un glāzi ūdens, un dodos otrajā aplī.
2. Aplis Nonācis pirmajā mežā sāku dziedāt Instrumentu dziesmiņu "Pilnīgi viens". Pilnīgi viens es jutos līdz Kaķīškalnam, kur es beidzot ieraudzīju kādu priekšā skrienošo. Grupiņa kustās uz priekšu diezgan raiti un meitene vispār skrien tā itkā vienkārša pastaiga tā būtu. Līdz medpunktam jau esmu viņus noķēris un pie Gaujas gājēju tilta jau esmu krietnu gabalu priekšā. Atkal trasi turpinu pilnīgi viens. Dzeršanas punktā iedzeru Tēju, sporta dzērienu un ūdeni un dodos uz B cilpu. B cilpas sadalošajā posmā tiesnesis uzmundrina un parāda, ka jāskrien pa kreisi uz ko es viņam atbildēju "Vai tur vispār ir kur skriet?" Šeit es sāku saprast, ka esmu labā vietā, jo trasē bija atstātas tikai dažas pēdas. Apmēram pēc 2km sastopu vienu 34km skrējēju, kurš lūdz pateikt, kur tālāk jāskrien. Tad nu kopā ar viņu skrienam. Nevar saprast trases marķējums ir nolikts zemē vai arī kāds ir tik debīls un rauj nost viņus. un tad nāk garš kāpums. Galvā skan dziesma "Neverending story", bet par cik neskrienu viens nedziedu balsī. Un tad nāk pats kaifīgākas skrējiens pa dubļiem uz leju un krauja tāda, kurā negribētu iegāzties. Un tad sekoja kritiens, kurš mainīja manu stratēģiju. Labi ka koks pret kuru atdūros bija tik tuvu un noslīdēju tik kādus 5m kraujā, bet roka sāp tik ļoti ka nevar pakustināt. Pastos pulkstenī un joprojām virzos pēc 5:30 plāna, BET vai tas ir tā vērts. Nokāpju lejā pie upītes un labu brīdi tur pasēžu ar roku iemērktu ūdenī un domāju ko darīt. Secinu pirksti kustās tātad nekas lauzts nav. Garām paskrien tā pati grupiņa kuru pirms Gaujas gājēju tilta biju apdzinis. Meitene joprojām skrien visiem varētu teikt, ka pat lido pa priekšu. Saņemos un atsāku savu dalību. Skrienu ar šo nelielo grupiņu līdz pat otrā apļa finišam (2h14m). Kā izrādījās lidojošā meitene ir 34km uzvarētāja. Starpfiniša ēdināšanas zonā padzeros tēju un domāju varbūt ka stāties ārā, bet tad iekšējā balss pateica, ka grib medaļu un devos trešajā aplī.
3. Aplis Atkal skrienu pilnīgi viens, jo no iepriekšējās grupiņas gandrīz visi bija 34, bet gandrīz plikais Mihails neaizkavējās dzeršanas punktā. Līdz Kaķīškalnam esmu viņu atkal noķēris. Kaķīškalna pakājē Normunds pasaka, ka esmu 8. un uzmundrina ķert rokā priekšā esošos, jo kalna vidū ir redzams Voļda uz ko es atbildēju, ka neko labāku negribu. Līdz Gaujas gājēju tiltam esmu jau krietni priekšā Mihailam, laikam kritiena sekas tomēr. un atkal skrienu viens. Uzskrējis pārgaujā pa tur esošo nopietnāko kāpum, atminos par kabatā esošo Bueno un apēdu vienu sleju. Skrienot pa ur esošo garo taisni nevarēju sagaidīt, kad beidzot būs kāds kāpums, kad varēs pāriet soļos. Nonācis pēdējajā dzeršanas punktā uzēdu divus šokolādes gabaliņus un iedzeru sporta dzērienu un ūdeni. Redzu ka tuvojas Lina un dodos uz B cilpu. Super tiesnesis joprojām uzmundrina un aplaudē tālāk jau arī Sanita (trasē gan neatpazinu) uzmundrina un piedāvā kolu. Kārdinājums liels, bet tomēr iekšējā morāle saka, ka tā ir palīdzība no malas un atsaku. Brīžiem Dace šķiet diezgan tuvu, bet tad atkal nav redzeslokā. Nonācis pie lielā kāpuma augšā es ieslēdzu "safety first" režīmu un lienu augšā. Dace ir mani noķērusi un kāpjam kalnā kopā. Kalna galā doma ir tālāk eju kājām un pa gaismu tāpat finišēšu, bet redzu ka Dace nemaz tik ātri neskrien, panāku viņu un tālāk turam viens otram tempu. Galvā ir apziņa, ka nonākuši uz asfalta nāsīs tik jutīšu Daces saceltos putekļus. Upīte tiek šķērsota ar vārdiem "Ko ta nu vairs" un ar līdz celim brienam pāri. Sākas asfalta sadaļa un manas domas, ka Dace te krietni palielinās tempu piepildās, bet tad smadzenes saslēdzās un iesēdos Dacei astē, jo finiš tak ir kādus 2-3km un es te pēdējos 20km vispār esmu sačkojis, tāpēc jāvar noturēt viņas temps. Tas arī izdodas. Skrienot ārā no B cilpas pasakos Supertiesnesim par uzmundrināšanu. Tālāk seko pēdējais kalns uz leju, kur es Dacei aizšļūcu garām pēc labākajiem bērnības paraugiem un tad jau pēdējais asfalta posms pirms finiša. Pastos pār plecu, Dace ir atpalikusi un pēdējais kāpums tik palicis. Dzirdu no augšas megafonā nokliedz "Dačuk tā tu?" un nodomāju cik feini būtu, ja organizatori arī kādreiz mani tā sagaidītu. Rāpjos arvien augstāk nu jau finiša kalnā un dzirdu "Kriss tas tu?" un tādā iedvesma radās rāpties uz augšu. Palikuši pēdējie 30m un Alīna paziņo, ka mana māsa jau savus 34km ir finišējusi. Priecājos, ka nebūs jādodas vēlreiz trasē, jo biju apsolījis pēc sava finiša doties trasē un turēt viņai tempu. pēdējie metri un esmu kalna virsotnē. Smaids pa visu seju un skats pa kreisi. Tur stāv divi Artūri un uzmundrina visus kalnā kāpējus. "Ko jūs abi divi dariet jau finišā?" bija mani pirmie vardi kalna virsotnē, bet paldies viņiem, jo kā izrādījās tad tā bija Arturo balss megafonā.
Finišs ir sasniegts (2h31m). Septītā vieta kopvērtējumā 6:01:51. Galvā pazib doma ar šādu skriešanu esi desmitniekā? Latvijā laikam nav to dullo tik daudz kuri skrien pa kalniem. Pastos uz saviem apaviem un secinu, ka 7,99 mārciņas vērtie karrimor apavi ir izturējuši un uzberzta ir tikai viena tulzna. Tālāk uzliek man medaļu kaklā un galvenais mērķis pēc kā es skrēju pašlaik mani velk pie zemes un nevaru nobildēties. Gandarījums par paveikto ir milzīgs un pat neseko frāze "Nekad, nekad vairāk neko tādu". Satieku māsu, aizejam pārģērbties un tad uzēst siltu zupu. Pasākums man ir beidzies, bet šermuļi skrien pār kauliem par tiem, kuriem B cilpa būs jāveic pa tumsu. Satiekam Lindu, Mārtiņu un Jekaterinu un dodamies uz Grande finale balli.
P.S. Viens ir skaidrs, skriešana pa kalniem joprojām mani nevilina, bet kā sezonas noslēdzošo skrējienu var taisīt :) Noteikti neizslēdzu dalību nākamgad un apsvēršanas vērts ir Cēsu piedāvājums.
P.S.S. Viens šāds skrējiens iedod pamatīgu enerģiju, jo gulēt tika aiziets vien tad, kad jau laukā palika gaišs.
P.S.S.S. Paldies visiem kuri trasē uzmundrināja!
