Vecgada totalizators: cik daudz km Broki nolidos?

        

         Ir jau ieviesusies tradīcija, ka pārdesmit latvieši, atvadīties no aizvadītā gada, dodas uz "Rēzeknes zilajiem ezeriem zvejot" jeb izskriet kādu aplīti Tallinas pievārtē. šogad šajā pasākumā sola piedalīties jau divi Broki un tāpēc nepretendēju uz neko oriģinālu, jo šādu ideju jau īstenoja BaibaN pērn, un piedāvāšu nelielu totalizatoru pēdējajai gada dienai. Uzdevums ir prognozēt cik liela būs Broku km summa "Pēdējās nakts sapnis" skrējienā. Ar Brokiem tiek domāti Kriss240188 jeb Kristaps un MissBroka jeb Lelde. Precīzākais minētājs tiks pie mājās ceptas cielaviņas!
Likmes var likt šeit komentāros, vai arī pie facebook ieraksta!

LIKMES TIEK PIEŅEMTAS LĪDZ 30. DECEMBRA 14:00. PĒC LATVIJAS LAIKA!

P.S. 

Pēdējās nakts sapnis ir jau tradicionāls Jaunā gada sagaidīšanas pasākums.

Var aizmukt no Vecā gada un ieskriet Jaunajā, līdz 12 stundām skrienot, ejot, nūjojot, ēdot, dzerot, pļāpājot, dziedot, … pa meža ceļu Tallinas pievārtē, pārsimt metru no jūras. Apļa garums ~1 km. Gandrīz ideāla iespēja savam pirmajam ultraskrējienam; arī desmitajam vai astoņdesmitpiektajam!

Karaliskā sezona II daļa: Piedzīvojumi Igaunijā

Pēc NRM iestājās morālais pagrimums, ko dažs labs noskrienietis devēja arī par "pēcdzemdību depresiju". Turpmākās divas nedēļas pavadīju skrienot pārsvarā tikai ģertrūdiešu kompānijā. Lai radītu kaut kādas pārmaiņas sāku nedēļa iekļaut vienu skrējienu ar basām kājām. Pārcentos jau otrajā nedēļā un atstāju asiņainas pēdas uz Rīgas bruģa. Maijs beidzās un tad jau sākās jūnijs, kurš solījās būt pilns jauniem izaicinājumiem.

Eiropas čempionāts Oravā (Igaunija)

Vienā no pērnās ziemas baltākajiem skrējieniem jeb "Zvērigajā" teikas atslābuma koptreniņā, kaimiņš Dzintars prasīja kādi man ir plāni nākamā gada 7.-8. jūnijam. Šāds jautājums nedaudz pārsteidz, jo parasti laiku tik tālu uz priekšu nemēdzu plānot. Tālāk jau tika izklāstīta doma par Eiropas čempionātu rogainingā, kas notiek te pat aiz Latvijas robežas, Oravā. Palūdzu 3 dienas pārdomām, bet jau nākamās dienas vakarā dodu ziņu, ka esmu ar mieru doties šajā piedzīvojumā. Par to kā tapa komanda dzintars ir ļoti jauki aprakstījis savā blogā: Tuvāk edžam. EČ rogainingā 2014 gadā, Igaunijā. Savukārt Guna ir ļoti labi arī aprakstījusi kā mums tur gāja: Igaunijas knišļus barojot. Kājas, precīzāk pēdas, vēl nav gatavas 24h pavadīt mitros apstākļos, bet mājās braucot vienojāmies, ka ar šo pasākumu ir jānorēķinās un 24h rogainings ir Eža kažociņa nākotnes plānos iekļauts.

Laulasma Ultra 2014

Kad esi sapinies ar Maffiju, tad nav jābrīnās, ka tavs vārds parādās sacensību sarakstos, kurās nemaz neesi plānojis piedalīties. Tad nu arī Maffija mani apstrādāja un 13. jūnija vakarā sēdos busiņā uz Tallinu. Busiņš gan bija tāds maziņš un nācās visiem skrējējiem diezgan saspiesties, lai pietiktu vieta gan pašiem, gan arī līdzpaņemtajām mantām, Vēl jautrāk sāka palikt, kad busiņa interjers lēnām sāka jukt pa detaļām. Vismaz papildus jautrība, lai ātrāk ceļš paietu. Iekārtojamies viesnīcā un ātri dodamies gulēt, jo nākamajā rītā jau agri jāceļas un baumo, ka būšot diezgan daudz jāskrien. Rīts kā vienmēr pienāk ātri un ieturējis ierastās brokastis saģērbjos skrienamajās drēbēs. Pēc brīža jau dodamies uz busiņu, lai dotos uz sacensību norises vietu. Sacensības norit tur pat kur "pēdējās nakts sapnis", tikai šoreiz 1km apļa vietā ir dota iespēja skriet 21km aplīti, kurš ir sadalīts divās daļas, vienā garā un ļoti interesantā, otrā īsā un nenormāli garlaicīgā. Nokļuvis galā, dodos iekārtot telts vietu, lai ir kur atpūsties brīžos, kad neskrien. Telts uzslieta un varu doties uz reģistrāciju. Igauņiem ir tieksme skrējējus apģērbt un šoreiz komplektā ar numuru un laika kontroles čipu saņemu arī oficiālo T-kreklu. Skrējiena plāns ir 4 apļi uz ātrumu, lai notestētu gatavību Cēsu Eco trail 80km. Sākumā skrienu kopā ar Druupiju atminoties kā mums skrējās/dziedājās Vecgada skrējienā. Šādā tempā skrienot jutu, ka sevi bremzēju un Papagailis jau arī bija tālu gabalā, un pirmā vieta vispār bija ārpus redzamības. Tad jau tuvojoties starpfiniša zonai māju Druupijam ardievas un ķēru rokā Papagaili. Ieskrienot Mazajā pusaplī es no abiem līderiem biju diezgan atpalicis, bet otrajā aplī jau aizskrēju kā līderis. šinī brīdī arī radās doma nokausēt Papagaili, lai Čingonim ir vieglāks ceļš uz uzvaru. Garajā cilpā kilometri paiet ātri, jo ainava ļoti strauji mainās un palīdz arī tas, ka ēdināšanas punkti ir ik pēc 3km. Izvēlos piestāt tikai katrā otrajā ēšanas punktā. Punktā parasti izdzēru kolu un paķēru saujā salmiņus, ko pa ceļam grauzt. Otrā apļa tālākajā galā izbeidzās ipods un nācās atpakaļ skriet klusumā, lai starpfinišā samainītu uz otru ipodu, Starpfinišā palūdzu GatisK, lai kamēr esmu mazajā cilpā, no manas somas izņem otru ipodu un atstāj uz soliņa pie telts.  Par cik ir jāskrien atpakaļ pa tiem pašiem ceļiem, pa kuriem aizskrēji, tad ļoti labi var redzēt cik tālu ir konkurenti. Tuvākais sekotājs bija atpalicis no manis par (uz aci mērot) pāris minūtēm, bet Papagailis jau krietni tālāk. Vēlāk kolektīvā runājām, ka gan jau domāja, ka es skrienu tikai maratonu un viss. Par cik manu plānu ātri skriet tikai 4 apļus un tad vēl 4 vajadzētu  noskriet gurķojoties, zināju tikai es, tad izbrīnu radīju arī latviešu dalībniekos. Es gan uzreiz arī skaidroju, ka 211km neplānoju skriet, bet skrienu CET testu un kausēju nost Papagaili. Starpfinišā ātri samainu ipodus un turpinu klausīties Coldplay "Ghost stories" albumu uz riņķi. Trešo reizi atgriežoties no tālākā punkta saņemu ziņu, ka Papagailis ir viegla izmisumā un dzenas man pakaļ. Uz aci mērot starp mums ir pāris kilometri. Joprojām cenšos lieki dzeršanas punktos neaizkavēties, tik ierastās vienas glāzes, izdzeru divas glāzes ar kolu. Ar katru apli aizvien mazāk gribas doties mazajā cilpā. šoreiz atgriežoties no mazās cilpas noķeru Aivaru un manis iedvesmots, viņš sola paskriet kopā ar mani līdz starpfinišam. Abi esam vienisprātis, ka SSV koptreniņi ir daudz devuši, lai skrietu garos gabalus. Aivars paliek starpfinišā, bet es aizskrienu savā pēdējajā  ātrajā aplī.  Apziņa, ka šis ir beidzamais aplis ļoti mierina. Brīžiem sāku pat balsī dziedāt, dziesmām, kas skan ipodā. Pa lielam jau ir apnicis skriet un šausmina pat doma, ka būs arī jāskrien tā mazā cilpa. Lielo cilpu izturu, bet pirms došanās mazajā cilpā piestāju starpfinišā un izdzeru Martas sarūpēto buljonu. Pēc 5 minūšu pauzes nolemju padarīt iesākto un aizskrienu mazajā cilpā. Mazā cilpa ir īsts psiholoģiskais treniņš, jo vēl vienmuļāku vietu pa kuru skriet varētu atrast tikai tuksneša vidū. Finišēju savu 4. apli un dodos piesēst uz soliņa. Sagaidu kad Papagailis finišē savu 4. apli un secinu, ka no iekrātā lielā pārsvara viņš bija pietuvojies man līdz 5min. Jautājums ir cik ilgi viņš varēs šādā tempā skriet. Nolemju aiziet uz telti nedaudz nosnaust, lai vēlāk varētu jau gurķoties pa trasi. Gulēšana gan nekāda dižā nesanāk, jo soctīklos sazinos ar dzimteni. Kā izrādās, tad pārsteidzis es esmu ne tikai igauņos, bet arī dzimtenes publiku. Pēc brīža Matīss paziņo, ka Papagailis ir izbeidzies un izstājas no sacensībām. Gulēt īsti nesanāk, tāpēc lienu ārā no telts un starpfinišā sarunājos ar Martu un Martiņu. Pēc mirkļa jau savā kārtējajā aplī dodas Miezers un nolemju doties kopā ar viņu. Nonākot jūras krastā, pavērās vienkārši fantastisks skats uz saulrietu. Gandrīz pus apli kopā skrējuši satiekam pretī skrienošu Druupiju, kurš atgādina, ka vajadzētu uzdziedāt. Problēma tikai tāda, ka Uldis ir kādus 8km priekšā. Atvados no Miezera un ķeru rokā Druupiju. lai kā censtos tomēr šajā aplī Uldi neizdodas noķert, bet izdevās pārvilināt no Laumas Arturo kompāniju mazajam aplim. Kopā ar Artūro aizskrējām ari manā 6. aplī, tik viņš ik pa laikam sūdzējās, ka nezin cik ilgi izturēs šādu tempu.  Uldi izdevās panākt pie tālākā ēšanas punkta, bet diemžēl viņš ir satraumējis pēdu un pārgājis soļos, līdz ar to nekāda dziedāšana nesanāk. Arturs skrien man līdzi līdz brīdim, kad noķeram Laumu un tālāk ceļu turpinu viens. Uzmetu aci pulkstenim un rodas vēl viens mazais mērķis finišēt 6. apli vēl šajā dienā. Lai gan skrēju ātrāk tomēr šis projekts neizdevās. finišēju 11 minūtes pēc pusnakts. Apskatos rezultātu tabulā un skats ir visai iepriecinošs. Esmu otrais, kurš ir finišējis 6 apļus. Nogurums gan ir sakrājies un nolemju aiziet pagulēt un tad ja būs luste, tad atlikušos 2 plāna apļus noskriešu no rīta. Īsa informācijas atjaunināšana soctīklos un šoreiz pat izdodas aizmigt. Noguļu aptuveni līdz 6 un pakļāvies dabas aicinājumam aizstaigāju līdz sirsniņmājai, Pēc tam starpfinišā aprunājos ar Veipaskundzītes vīru, bet drīz jau arī Dace pati ir klāt un šie kopā dodas mazajā cilpā. Pēc brīža atskrien arī Matiss, kuram ir apnicis soļot un ir pārgājis rāmā skrējienā. Vēl pēc brīža garām paskrien Čingons, kuram vajagot tempa turētāju pēdējajam aplim, jo Rains (2. vieta) šim minot uz papēžiem. Es piekrītu, un kamēr Čingons izskrien mazo cilpu, es saģērbjos skriešanai. Pēc aptuveni 40 minūtēm Čingons ir klāt un dodamies viņa pēdējajā aplī. Skrienot kopā ar Laimoni jūtu, ka virs labās potītes parādās sāpes un jo vairāk skrienu, jo lielāka ir pārliecība, ka šis arī būs mans beidzamais aplis. Pirms dzeršanas punktiem paātrinu soli, lai sagatavotu Čingonim dzērienus un uzkodas. Lielās cilpas pēdējajā dzeršanas punktā Čingons pat sarunā alu. Starpfinišā uz pēdējo mazo apli mums pievienojas Arturo, bet pašā cilpā noķeram Matīsu, kurš arī pievienojas mūsu bariņam. Oficiāli finišēju pēc 23h36m41s ar pieveiktiem 7 apļiem jeb 147.7km. Šī ir mana garākā jebkad veiktā distance. Lai nepakļautos liekām provokācijām dodos nodot čipu, pretī saņemot diplomu un āmuru. Vēlāk, lai vēl vairāk nošokētu igauņus, sākam starpfiniša zonā spēlēt frisbiju. Līdz apbalvošanai ir palikušas vēl pāris stundas un nolemjam aizstaigāt līdz netālajam molam. Ja neesi aizvējā, tad nemaz tik silts ārā nav, tāpēc ilgi pie mola nekavējamies un dodamies atpakaļ. Lai uzreiz pēc apbalvošanas varētu braukt mājās tiek novāktas teltis un sanestas mantas uz busiņu. Tas brīdis ir pienācis un tiek apbalvots Čingons kā uzvarētājs vīriešu konkurencē un Veipaskundzīte dāmu ieskaitē. Apsolām organizatoriem ar autobusu ierasties arī uz Vecgada skrējienu un dodamies mājās. Primārais mērķis ir izpildīts un CET testa treniņš tika aizvadīts ļoti kvalitatīvi.

Pēc diploma saņemšanas esot jāpozē kā tai meitenei plakātā

Šis varētu būt skrienošo dziedātāju albuma vāciņš

Karaliskā sezona I daļa

              Iepriekšējā sezona bija tīri labi izdevusies, tāpēc nekas nelika šaubīties, ka šai sezonai arī vajadzētu būt lieliskai. Vienīgi  ar to mērķu izvirzīšanu ir kā ir, jo pēc Valmieras maratona iekšējais motivācijas trūkums nekur nav pazudis. Par cik no kļūdām ir jāmācas, tad šosezon konkrētus mērķa laikus maratonā neizvirzu, tik izvirzu 3 sacensības, kurās vajadzētu labi nostartēt un tās ir Nordea maratons, Valmieras maratons un Siguldas kalnu maratons. Laiks nedaudz pavirzījās uz priekšu un šai trijotnei pievienojās arī skrējiensoļojums Rīga-Valmiera. Protams, fonā arī bija domas, ka vajadzētu uzlabot arī pusmaratona laiku, bet kurš tad vairs ķēpājas ar tik īsām distancēm [sarkasms].

Gatavošanās sezonai:

        Gatavoties sāku ar februāri, jo pēdējās nakts sapņa skrējiena biju iedzīvojies potītes savainojumā un nācās gandrīz visu janvāri izlaist. Smieklīgi jau sanāca, ka 2. februārī pieveicot Ezeru ledus skrējienu es biju veicis tik pat km cikA visā janvārī kopā. Ezeru skrējiens bija samērā grūts, jo sen nebija skrieti tik gari kilometri, bet līdz galam tiku un pārkarsušo prātu pirtī atdzesēt arī paspēju. Tā pamazām sāku atkal palielināt nedēļas kilometrāžu un drīz jau atgriezos SSV pulciņā. 

       

Skrējiensoļojums Rīga-Valmiera

      Februārim ieskrienoties jau arī oficiāli tika izziņots skrējiensoļojums Rīga-Valmiera. Īsti nezinu kas tieši, bet kaut kas ļoti mani piesaistīja šim skrējienam. Varbūt tas, ka esmu dzimis Valmierā un Sīmaņa baznīca ir 200m no bijušā dzemdību nama, varbūt tas, ka organizē Ņergas. Plāns bija skriet pa nedēļu īsos skrējienus un tad nogalē vismaz maratona distance jānoskrien. Te vienā dienā zvana Matīs un prasa vai pie manis nevarot uztaisīt oficiālo skrējiena preparty, uz ko es viņam atvaicāju cik cilvēki plāno būt. Pēc īsas kalkulācijas saņemu atbildi, ka 10-15 skrējēji un kādi 10 brīvprātīgie. Tātad nekas liels un dodu viņam zaļo gaismu par preparty vietas iekļaušanu nolikumā. Dalībnieku skaits gan izauga krietni lielāks kā plānots un sāka likt nervozēt, vai viņi visi dzīvoklī satilps. Kad bija atlikušas divas nedēļas līdz startam, nolēmu veikt ģenerālmēģinājumu šim skrējienam jeb noskriet pusi no distances. Šis skrējiens tika apvienots ar Mangaļsalas mola SSV. Somas sistēmā bija uzpildīta pirmo reizi ar Isostar un vēl pa kādam šokolādes batoniņam. Mēģinājums izdevās ļoti labi un organisms neprotestēja pret Isostar. Tātad somas saturs izlemts. Vēl pēc nedēļas pienāca vēl viens izaicinājums: Lielais Gavēnis. Pēdējajos gados lielā māsa ar mammu to ievēro, tad nu nolēmu arī es šogad pamēģināt. Principā tika nomainīta visa ēdienkarte par kādiem 90%. Pavīdēja arī doma, ka jāmaina somas saturs un no turienes tika izņemti šokolādes batoniņi, bet Isostars tomēr tika atstāts, jo uz pliku ūdeni diez vai noskries. Tad jau ātri pagāja nedēļa un skrējiena ballīte bija klāt. Diezgan interesanta ir sajūta, kad galdā tiek liktas ntās cielaviņas, bet tu nedrīksti pagaršot. Kopumā uz ballīti ieradās pāri 50 cilvēkiem, bet par laimi viņi visi te neuzturējās vienlaicīgi. Atnāca ieēda makaronus, uzkoda putnu un devās noskaņoties startam. Ap desmitiem sekoja pulcēšanās dīvānu zālē uz interviju ar skrējiena leģendām. Iedvesma sakrāta un pūlis izklīst uz starta zonu.

Starts tāpat kā iepriekšējajos skrējienos tika organizēts no Brīvības pieminekļa, bet pirmsstarta reģistrācija bija Latvijas Universitātē. Varētu jau teikt, ka pirmsstarta drudzis nenomāca, bet reāli bija visu laiku kāds, kurš uzkurināja ar apgalvojumu, ka es uzvarēšu. Lai kā censtos par to nedomāt, tomēr ir grūti tam nepievērst uzmanību, ja to pat Voļda saka. Mērķis ir viens, iekļauties 10h. Visi dodamies uz startu un uzņemot kopbildi samulsinām Pašvaldības policiju. Īsa drošības instruktāža un tiek sākta atskaite.

STARTS!!! Jāsaka gan ka tikai pirmajiem 50m, jo visa skrējēju grupiņa apstājās pie pirmā luksofora. Pa Rīgu tika skriets ievērojot visus luksofora signālus, kas diezgan jau pašā sākumā izretināja dalībniekus. Pie VEF tilta jau bija izveidojies līderu kvartets (Es, Voļda, Oreman un Viktors Suborins ), kam uz papēžiem mina Juris Jansons ar Sigitu. Šāds kvartets saglabājās līdz izskrējām no Rīgas un no mums atpalika Viktors. Pirmie 20km skrējās ļoti viegli un pat nemanīju kā pietuvojās Garkalne. Ieskrienot iekšā Garkalnē pajokojam, ka rēcīgi būtu ja nāktu kravas vilciens un nāktos kādas 10 minūtes pie sliedēm gaidīt. Sasnieguši KP apžilbstu no visiem mašīnu lukturiem un neko lāga neredzu, kas ir uz galdiem. Ieraugu ka pa sliedēm tuvojas vilciens un abi ar Voļdu ātri ko paķeram no galda un metamies pāri sliedēm. Izrādījās, ka tā bija tikai lokomotīve un varēja arī tik ļoti nesteigties. No galda biju paķēris apelsīnu, ko ar gardu muti notiesāju. Izskrienot atpakaļ uz šosejas  mūs panāk arī Edgars, kurš tomēr bija pieticīgāks un zem vilciena nemetās. Tā nu ceļu turpinām runājot par sezonas plāniem, dzīvi utt. Ap 30. km sāku just, ka vēderam ne pārāk labi patīk šis skrējiens. Nedaudz virs 3 stundām jau esam sasnieguši nākamo KP kuru apkalpo arī mana māsa. Izstāstu, ka nav pārāk labi, bet mēģināšu turpināt. KP aizkavējos ilgāk kā mani ceļa biedri atvelkot elpu. Tālāk turpinu ceļu viens ar cerību Edgaru un Valdi noķert, bet vēders sāk galīgi streikot un nākas ņemt zaļo pieturu. Tā nu šādi skrienot un ik pa laikam mūkot krūmos dodos Murjāņu virzienā. Lēnām jau sāk mani noķert citi skrējēji un ticis pie Inčukalnu Gāzes krātuves ieraugu ceļazīmi Rīga 42 - Valmiera 65. Pirmoreiz nākas pieņemt diezgan grūtu, bet saprātīgu lēmumu, ka jāizstājas no sacīkstēm. Endomondo apturu un sazvanu evakuatoru, un saku ka būšu Raganas kontrolpunktā. Mani gan mēģina pierunāt lai turpinu, jo kamēr neesmu iekāpis evakuatora transportā es neskaitos izstājies, bet jūtu, ka šis nav vienkāršs vēdera karuselis un arī vilkties pastaigas solī es uz Valmieru negribu un neesmu tam pienācīgi ekipējies. Līdz atbrauc mans evakuators sēžu pie mašīnā pie Oreman apkalpojošās brigādes, jo ārā ir auksts, bet siltais apģērbs ir pie māsas. Tā nu drīz ir klāt arī Sigita un pārsēžos pie viņas. Principā negribas braukt nekur prom, bet palikt trasē un atbalstīt pārējos. Tiek saņemts zvans, ka vēl viens ir izstājies un vajag braukt uz Vangažiem pakaļ. Vangažos ir mana māsa un es tieku pie savas siltās jakas. Nolemjam, ka nav jēgas šo skrējēju vest uz Valmieru un vedam viņu atpakaļ uz Rīgu. Pa ceļam Sigita taurē visiem skrējējiem. Diezgan smuks skats, kad lampiņas pārvietojas pa ceļa malu. Izlaižam Skrējēju Rīga un dodamies atpakaļ uz Valmieras pusi. Īsu brīdi piestājam Raganā, bet tad dodamies uz KP pie Braslas tilta. Lēnām jau sāk palikt gaišs un var redzēt kā skrējēji ir izretojušies. No vienas puses ir liels prieks redzēt ka tik daudzi turpina ceļu, bet no otras puses diezgan ļoti sirdi dur tas, ka esi izstājies un zini ka esi pārāks par tiem, kuri vēl turpina, bet ja esi izstājies, vai tiešām esi pārāks? Tikuši līdz Braslas tilta KP tur esošās meitenes mani apbruņo ar megafonu, lai varu pabļaustīties. Nākas gan arī skrējējiem skaidrot kāpēc viņi mani te redz. Tā nu es pāris stundas tur pabļaustījos. Tuvojās jau laiks, kad jāver ciet KP un ar Sigitu nolemjam, ka evakuatora ekipāža, ja būs nepieciešama, tad kaut kur tuvāk Valmierai. Uz brīdi piestājam Stalbes KP apvaicāties, vai ir viss nepieciešamais. Saņēmuši pozitīvu atbildi dodamies un Rubenes KP. Rubenes KP palicis atmiņā ar to, ka ārā ir baigais aukstais vējš un visi sēž mašīnās līdz brīdim, ka uz kalna kores parādās kāds skrējējs, lai tad ātri lēktu visi ārā un servētu galdu. Tad nu pavadīju vēl pāris stundas šajā KP un tad jau arī aizveda mani līdz Sīmanim, kur tika sagaidīti finišētāji. Pēc tam dodamies uz Baļiem, kur notiks vakara saviesīgā daļa. Ik pa laikam pacilāju pie sevis domu vai tiešām vajadzēja izstāties, bet par cik gremošanas sistēma streikoja vēl pāris nākamās dienas, tad zināju, ka lēmums bija pareizs. Sākotnēji tika vainots gavēnis, bet pēc tam jau sāku izdomāt 101 variāciju, kas bija vainīgs. Viens gan palika skaidrs, šo distanci ir jānoskrien. Bija plāns izskriet jau šajā sezonā, bet tikai nav jau laika kad to izdarīt, ja gandrīz katru nedēļas nogali ir kāds skrējiens.

Rēzeknes pusmaratons

Pēc Rīga-Valmiera fiasko radās atkal kaut kāda iekšējā dzirkstele, ka sevi ir jāpierāda citu acīs. Savos iknedēļas plānos atkal atgriezu TANkistu koptreniņus un ieviesu sev ceturtdienu kā tempa skrējienu dienu. Par cik joprojām gavēju, tad jau laicīgi izlēmu, ka Rēzeknē uz rezultātu neskriešu. Nedēļu pirms Rēzeknes pusmaratona Arturā paziņoja, ka šogad komandu neveidos un nācās ātri meklēt jaunu komandu Skrien Latvija ieskaitei. Tā dienas laikā radās komanda "Pēdējā brīdī". izdodas pierunāt, ka uz Rēzekni mani ar māsu aizvēdīs vecāki, kamēr skriesim, varēsiet pavazāties pa pilsētu. Tā piektdienas vakarā uzsākām savu ceļu uz Rēzekni pirms tam piestājot Madonā, lai agrā svētdienas rītā dotos caur Rēzekni uz Rīgu. Pa ceļam vēl pārrunājam, kā vis izskatījās pirms gada, kad visu klāja tikko uzsnidzis sniegs, bet šogad jau zaļa zāle aug, kaut gan datums ir tas pats kurš pērn. Izdodas noparkot mašīnu gandrīz pie paša starta un dodamies izņemt numurus. Māsu kā vienmēr pārķer vietējie mēdiji uz sniedz īsu interviju par gaidāmo skrējienu. Numuru izņemti un dodamies atpakaļ uz mašīnu pārģērbties skrienam drēbēs. Ar māsu sarunājam, ka tad kad es noskriešu es viņu pēdējajā aplī pavadīšu. Ārā ir pavēss, bet nolemju skriet īsajā sporta tērpā. Sagatavojušies startam dodamies meklēt noskrieniešus un kopbildi. Laika trūkuma dēļ uz bildi nesavācamies. Dodamies uz startu. Pa ceļam atdodu tētim virsjaku un līdz startam nedaudz padrebinos. Seko starta šāviens un visi aiznesas trasē. Sākotnējais plāns ir skriet kopā ar Linu un tad jau manīs kas un kā. Šī izrādījās tukšā loze. Km temps nav vēlamais un nākas tempu kāpināt un meklēju citu kompāniju ar ko skriet. Līdz pirmā apļa beigām esmu noķēri Kitiju Valteri, kura ir sieviešu pusmaratona līdere. Turpinu savu tradīciju skriet kopā ar sieviešu līderi. Rēzeknieši māk izveidot trases, jo pērn bija 5x jāmēro kalniņš serpentīnā, tad šogad jau tikai 4x kalniņš uz Māras pieminekli. Smuks kāpums kilometra garumā it īpaši ja vēl iepūta sejā pretvējš. Otrā apļa beigās izbeidzas mana Nokija un palieku bez mūzikas un km laikiem. Atdodu telefonu un austiņas tētim, lai nav lieks smagums jāstaipa līdzi. Trešajā aplī vēl kaut cik varu turēt līdzi Kitijai, bet jūtu ka spēks sāk izsīkt. Gavēnis laikam tomēr dara savu un enerģijas uzkrājumu nav tik daudz. Pēdējajā aplī jau dodos nedaudz atpaliekot no Valteres. Skrienas aizvien grūtāk un kalns uz Māras pieminekli ir neizmērāmi garš. Kad esmu ticis virsotnē jau pienāk apziņa, ka palicis tik noripot lejā pa kalniņu un tad apkārs "Gors" un tik uz finišu. Finišs ir sasniegts 1:25:49. Aptuveni tā kā gribēju. Atliek sagaidīt māsu kad viņa dosies 4. aplī un veikt nelielu atsildīšanās skrējienu. Arī māsa izrāda "sajūsmu" par kalniņu uz Māras pieminekli. Tā nu kopā ar māsu sasniedzām finišu. Jāsaka, ka gods un slava Leldei, jo tikai dažas dienas atpakaļ rīta skrējienā bija izmežģījusi potīti un vispār likās ka nevarēs skriet, bet te ņem un noskrien pusmaratonu.

Biķernieku pusmaratons

Beidzot gavēnis ir cauri un varu secināt, ka no manis nekāds vegāns nesanāk, pārāk ļoti tomēr garšo gaļa. Nu labi uzreiz jau netika cūka kauta un plosīta. Pakāpeniski tika ieviesta iepriekšējā ēdienkarte. Noskrieniešu forumā izlasīju, ka var pieteikties uz tempa turēšanu un izlēmu pamēģināt laimi. Pieteicos uz diviem posmiem: Biķernieki un Kuldīga ar tempa variācijām - 1:30; 1:40; 1:50. Kopā ar Daineli tikām izvēlēti kā TT 1:30 abiem šī būs debija šajā godpilnajā amatā. tad jau arī pienāca sacensību rīts un kopā ar māsu devāmies uz pieturu, lai brauktu uz Biķernieku trasi. Pa ceļam pievienojās kaimiņiene Freya. Neskatoties uz to, ka ierašanās laiks mums ir plānots diezgan laicīgi,  trolejbuss ir pilns ar skrējējiem. Sasnieguši Biķernieku sporta bāzi, dodamies meklēt ieeju un pēc tam jau noskrieniešu telti. Telts nav ilgi jāmeklē, jo visaptverošo dzelteno pūli nevar nepamanīt. man tiek izsniegts pulsometrs, hmm a kā viņš darbojas? un tieku arī pie oficiālā TT krekla. Kaimiņš, tas kurš Dzintars, īsumā izstāsta kas un kā darās ar pulksteni, es tik māju ar domu, ka visu saprotu. Pārrunāju ar Dzintaru vēl TT skriešanas nianses. Pēc plāna ir jāskrien 4:15 uz kilometru, bet reāli vajadzētu nedaudz ātrāk kaut kur uz 4:13. OK labi skaidrs, dodos iesildīties un tad jau uz startu. Starta koridorī jau ap mums salasās potenciālie klienti. Seko starts un tad jau kopā ar Daineli laužam ceļu uz brīvāku trasi, pie reizes sekojot tam lai arī nebūtu pārāk liels starta uzrāviens. Sākumā mums ir krietns sekotāju pulciņš, kurš gan kliedz, ka mēs skrienam pa ātru, bet mēs atbildam, ka tas ir lai izlīdzinātu startā zaudēto laiku. Pirmais aplis paiet iekrājot 9 sekunžu handikapu. Pēc teorijas domājam, ka labāk lai ir kādas sekundes iekrātas un tad dzeršanas punktos un trases pauguros būs iespēja dzēst to. Otrā apļa pirmo līkumu mans supergudrais pulkstenis nolemj izskriet pa taisno un man rodas 200m deficīts pret Daineļa pulksteni. OK palieku tikai vispārējā ātruma kontrolētāja lomā un vairs nevaru neko mērīt pret konkrēto attālumu. Finišējot otro apli handikaps ir jau sasniedzis 19 sekundes. Sekotāju pulks ir palicis krietni plānāks, jo daļa ir finišējusi 10km un daļa ir atpalikusi. Laiciņš ar diezgan sutīgs. Cenšamies uzmundrināt skrējējus kuri jau sāk noplīst un aicinām sēsties mums astē un kopā vilkt uz finišu. Daļa saņēmās, bet daļa tik izdveš gurdenu nopūtu. Kamieļa kupros sastopam Vāveru Baibu, kura dala riekstus un liek iepozēt foto ar uzvarētāj smaidiņu.  Trešais aplis tiek finišēts ar 17 sekunžu handikapu.  Ar Daineli saņemam aizrādījumu, ka mēs neizskatāmies noguruši, lai vismaz pietēlojot, ka mums arī ir grūti. No mūsu kuplā bariņa ir palikuši vien pāris skrējēji, kuri tad arī ar mums ir nolēmuši kopā finišēt. Pirms pēdējā līkuma noķeram manu māsu un saprotu, ka pēc mana finiša būs maz laika, lai atbrīvotos no visiem TT pričendāļiem un ķertu viņu rokā.  Ar Daineli finišējam gandrīz ar Šveices pulksteņa precizitāti 1:30:02. Ātri aizskrienu līdz noskrieniešu teltij un nolieku medaļu un nosienu balonus, un tad pilnā ātrumā dzenos pakaļ māsai. Māsu panāku jau krietni aiz pirmā līkuma un tālāk jau turpinām samērā mierīgā tempā, tik māsa tā nedomā. Es visu laiku tik saku ka vajadzētu panākt TT uz 2h, kas turpat priekšā rēgojās, bet Leldei jau viss ir līdz "baltajām pelītēm", Tomēr lēnām soli pa solim TT noķeram un 1,5km pirms finiša arī apdzenam un tad jau tik ceļš uz finišu. Mierinu māsu, ka tagad var vairs īpaši neiespringt un skriet tik uz finišu, bet kad māsa ieraudzīja, ka priekšā ir cita vāvere, tā uzreiz pielika soli grandiozam finiša spurtam un Ilzi atstāja jaņos. Pēc finiša gan māsai bija nepieciešams ilgāks atgūšanās laiks. 

Nordea Rīgas maratons 14'

Šogad esmu izlēmis startēt NRM maratona distancē, nākamgad paliks savākt tikai 5km medaļu. Par cik šis ir viens no lielajiem sezonas mērķiem, tad cenšos sevi tam arī nopietni noskaņot. Startēšu kā ierasts, zem Ārlietu ministrijas komandas. Atkal tiek piedāvāts organizēt pastaparty un dienu pirms NRM dzīvoklis ir pilns ar skriet gribošiem cilvēciņiem. Uzsauciens uz kūku konkursu tika ņemts pārāk nopietns, ka jau pēc brīža bija soctīklos jāliek paziņojums, lai ar kūkām pie mums vairs nenāk. Vakars paiet pie plīts tik vārot makaronus, diemžēl kopējas statistikas nav cik kg tika apēsti, bet skrieties vajadzētu labi. Kā ierasts vakara noslēgumā tiek sagaidītas arī NRM brīvprātīgās Lauma ar Inesi un tiek uzcienātas ar kūciņām. Samērā laicīgi arī izdodas aiziet gulēt. Pieceļos laicīgi un ieturu ierastās pirms sacensību brokastis. Kā ierasts no mājas izejam ar kavēšanos un jau nospriežam, ka ne Ārlietu ministrijas ne noskrieniešu komandas kopbildē netiksim. Tomēr paveicās un vismaz AM bildi nenokavējām. Līdz startam paliek 15min un jātiek līdz mantu glabātuvei un jāizstāv rinda uz tualeti. Māsa piesakās aiznest somu uz glabātuvi, lai es varu jau ieņemt vietu rindā. Teterovskis jau sāk diriģēt skrējēju kopkori bet es vēl stāvu rindā. Interesanti būtu startēt no būdiņas. Tik traki tomēr nav un minūti pirms starta mēģinu iesprausties starta koridorī. Tas gan neizdodas un startēju no pievadceļa. vismaz labi ka plūsma ļāva ieplūst iekšā visiem tiem kas stāvēja ārpusē un nebija jāgaida kamēr pūlis paiet garām. Plāna man īsti skrējienam nav, tik piezīmēju, ka nevajadzētu būt zemāk par TT 3:15, bet ideāli būtu 2:55 jeb kas augstāks vispār būtu perfekti. Pirmos kilometrus skrienu prātīgi, cenšoties nepārķert tempu. Drīz jau esmu panācis TT3:15. nedaudz paskrienu kopā ar viņiem, bet tomēr tas man ir par lēnu un skrienu viņiem garām. Vēl nav tik karsts un pamali rotā tumši zili mākoņi, kas vieš cerību uz lietu. Skrienot pa Ķīpsalu turpinu vairumam iet garām. Noskrieniešu ir tik daudz ka visu laiku sanāk kādu uzmundrināt. Atgriežoties no Pārdaugavas paskrienu garām Edgaram Lankupam, no kura gan sākumā nedaudz atrāvos, bet pēc tam krietnu distances gabalu skrējām kopā. Skriet gar Brīvības pieminekli vispār bija ļoti pacilājoši, jo tur esošie dejotāji vienkārši cēla spārnos. Tālāk jau seko skrējiens caur Vecrīgu, kur jāskrien prātīgi lai uz bruģa neizmežģītu potītes. Pienācis ir viens no garlaicīgākajiem trases posmiem, jeb nebeidzami garā taisne pa Krasta ielu. Par cik sanāk visu laiku kādu uzmundrināt un apspriest, kas ir līderi šis garais posms paiet ātri. Problēma ir tikai vietā, kur atkal apgriežas pusmaratona dalībnieki (maratonistiem apgriešanās punkts bija km tālāk), sanāk ātrākajiem maratonistiem pīties pa vidu pusmaratonistiem un dzeršanas punktā vispār ir haoss. Kā ir tā ir, necīnos jau es par pjedestālu. Pusmaratons pieveikts 1:27, tik vēders atkal sāk karuseļus vērpt. Līdz 30.km izturu, tad tomēr saprotu, ka būdiņa tomēr būs jāapmeklē. Apsolu Edgaram, ka centīšos viņu noķert. Iespējams, ka pēc piespiedu pauzes pārāk ātri centos Edgaru panākt un ieskrienot Ķīpsalā augšstilbos sākās mesties krampis. Vairāk jau sāku domāt par to, kur atrodas TT3:15, nevis kur ir Edgars. Uz Vanšu tilta dzeršanas punktā otrreiz apmeklēju būdiņu, mazāk dēl tā, ka vajadzēja, drīzāk gribēju vienkārši pasēdēt. Uz finišu tomēr jādodas ir un saņemos pēdējajiem 5km, lai gan krampji kājās paliek spēcīgāki. Noskrienot no Vantinieka saņemu uzmundrinājumus no TT 3:45 un tik spēju šos uzmundrināt aplaudējot. Tiek sasniegts pēdējais dzeršanas punkts, kur es atļaujos pāriet soļos. Soļot turpinu vēl kādus 200m un nolemju, ka nebūs smuki gar Mildu iet soļos. Sāku skriet, bet Ticis līdz MK atkal pāreju soļos, augšstilbi sāp ārprātīgi. šoreiz noeju  līdz pašam apgriešanās punktam un tad sāku skrējienu uz finišu. Varētu teikt, ka pat skaitu soļus līdz finišam. Sasniegta 42km atzīme un tikai pēdējie 200m pa krasta ielu palikuši. Finiša skan Get lucky un es tiešām esmu laimīgs, ka esmu finišu sasniedzu. Mani sagaida māsa un kopā dodamies uz masāžu. Sasniedzot masāžas galdus saņemu priecīgu ziņu, ka maratonistus ņem bez rindas un tieku pie masiera zibenīgi. Sakožu zobus, lai masējot nekliegtu pilnā balsī. Pēc masāžas jūtos kā no jauna piedzimis. Pēc tam aizejam uz netālo noskrieniešu telti, kur tiek sagaidīti visi TT. Pavīd ideja, ka vajadzētu vakardienas kūkas piebeigt un tiek noorganizēts zibenīgs afterparty ar nosacījumu, ja gribi ierasties ar groziņu, tad ir jānes saldējums, jo to vismaz var ilgāk glabāt saldētavā.  

                                 

                            

Eži kažokā meklē Vaidavas lapsiņu

      Ir apritējis gads kopš pirmā rogaininga un vajadzētu pārbaudīt ko pa gadu esmu iemācījies. Kaimiņam dzintaram nav divreiz mani jāuzrunā, ļoti iespējams, ka nav pat jāizmanto tā viena reize, lai mani pierunātu uz Vaidavas rogainingu. Sākotnējais komandas sastāvs bija plānots ar vienu Amoliņu ģimenes pārstāvi, bet ja jau nepakļaujas aicinājumam, tad jau ar mietu nedzīsim purvā. Purvu un auzu aicinājumam Atsaucās GunaO. Tā nu mēs 8. novembra rītā sakāpām Gunas sarkanajos kaujas ratos un devāmies uz Vaidavas pusi. Neiztikām arī bez Dona dziesmu krājuma atkārtošanas un balsu ievingrināšanas. Vaidavā esam ap 8:30. Laiks ir tieši tik daudz, lai līdz kartes izņemšanai pagūtu izņemt numurus un ieņemtu labāko vietu zālē. Plkst. 9:00 dzintars aizspurdz pēc kartes. 

Organizatori fonā palaiž dramatisku mūziku un komandas sāk maršrutu plānošanu. Eža kažociņš ir izplānojis 12 stundas pavadīt pastaigas solī, līdz ar to diža stresa nav, līdz brīdim, kad Guna saprot, ka visa viņas sistēma ir somā izlijusi. Kaut kādiem drāmas efektiem šajā pasākuma taču arī ir jābūt. Tiek uzjaukts tējas un daridas kokteilis un komanda ir glābta. 10 minūtes līdz startam dodamies uz starta zonu. ieslēdzu telefonā edmundu un iedarbinu arī savu garminu, kuru ir plānots notestēt uz ilgdarbību. Ražotāji sola 10h. Pienāk plkst. 10 un seko komanda STARTS!

#22 (Ēkas ZR stūris)

Pūlis sadalās trīs daļās, bet vairums izvēlas doties uz to pašu punktu kuru mēs. Sākumā mēs tik tiešām ejam, bet pēc 100m Guna paziņo ka ir auksti un lai sasildītos esot jāpaskrien. Sacīts darīts un sākam skriet. Pirmos punktus var ņemt gandrīz ar aizvērtām acīm, jo pūlis vienkārši aiznes uz punktu. Neapgalvoju, ka tas Latvijā ir kāds jaunums, bet pirmajā punktā bija 3 vietas kur iepīkstināt, lai neveidotos rindas. Biju šādu lietu novērojis Igaunijā. Idents nopīkstināts un dodamies tālāk.

#25 (Ēkas DA puse)

Uz nākamo punktu dodamies šķērsojot ganību lauku. Zāle ir slapja, tāpēc īss ir tas brīdis, kad arī mani xtaloni paliek slapji, un visticamāk ka pēdas būs slapjas visu laiku. Pļava no ganībām ir diezgan "mīnēta" un vēl izmetam pāris jociņus par robež auklu, kura varētu būt elektrogans. Pie punkta mūs sagaida fotogrāfs un uztaisām pāris kopbildes. Kopā ar "Resno Susuru" komandu, kuru mēs visai bieži satikām arī turpmākajā maršrutā.

Beidzam foto sesiju un dodamies arī atzīmēties punktā, piiip

#45 (Grāvju sazarojums)

Lai gan esam plānojuši iet, tomēr nespējam atteikt meža celiņa kārdinājumam uz skrienam. Gunai ir radies sportiskais azarts un jau nosauc kuras komandas grib apsteigt. Skrienot arī izlemjam veikt korekciju plānā, jo pa ceļiem viegli varam nokļūt vērtīgākā punktā nekā dodoties pa bezceļu. Celiņš met līkumu, bet mēs turpinām taisni pa stidziņu, kura arī ir tīri skrienama, līdz grāvim, kur dažas komandas izvēlas formēt tā platākajā vieta, bet mēs nolemjam paiet 50m pa labi lai šķērsotu to lieki nepiesmeļot kājas. Tālāk seko neliela improvizācija pēc azimuta, bet ātri uztrāpām uz meklētā celiņa un punkts ir kokā un arī rokā. piip

#52 (Karjers R mala)

Sākotnēji bija domāts doties uz 41. punktu, bet neatbilstošas punkta infrastruktūras dēļ tas tika aizstāts ar 52. punktu, līdz kuram var aizskriet pa taciņām un celiņiem. Lielāko ceļa daļu skrienam un sasniedzot karjeru punkta Prizma jau spīd pa gabalu. Atliek tikai aiziet tai pakaļ. Kāpjam gar karjera malu augša un nedaudz aizrunājamies un gandrīz paejam punktam garām. piip 

#37 (Deguns)

Atzīstas kurš ir pazaudējis degunu? Ja jau mēs viņu meklējam, tad kāds ir viņu pazaudējis. Raitā solī dodamies viņu meklēt. Šeit arī pieļaujam nelielu kļūdu, jo kartē nav atzīmēts grants ceļš, un tā vietā , lai ietu pa šo ceļu, dodamies pa taisno gar dīķi uz pretējās mājas iebraucamo ceļu, kurš labi aizvestu līdz degunam. Nonākuši pie dīķa saprotam, ka pa leju būs jābrien pa slapjumu. Rāpjamies tomēr atpakaļ augša, un nolemjam ka apiesim ezeru pa augšu. Pārgājuši pāri uzartam laukam nonācām uz kartē neatzīmētā ceļa. Jāizlemj tikai no kuras puses degunam pieiet. Pēc kara jau visi gudri, bet sasniedzot punktu bija skaidri redzams, ka no otras puses būtu vieglāk punktu paņemt, bet visticamāk, ka tad netiktu dziedātās Dona -  "Pāriet bailes". piip

#67 (Virsotne) 

Nākamais punkts jāņem tīri pēc azimuta. Mežs nav pārāk aizaudzis, tik ik pa laikam ir kāds sagāzies koks, kuram jārāpo pāri. Brīdī kad jau sāk mākt šaubas, kur esam uzrodas cita komanda, kura apgalvo ka punkts te pat jau ir un tad jau atliek tikai uzlīst augšā virsotnē un iepīkstināt to. piip.

#56 (Karjera stigas krustojums )

Virzoties uz upi sasniedzam taciņu, pa kuru var labi aiziet uz grants ceļu. Grantinieku gan kapteinis neļauj ilgi izmantot un novirza mūs atkal uz šaurāku celiņu pa kuru atkal paskrienam. Jau gandrīz sasnieguši punktu satiekam komandu "Kur ir Ziemeļi?" un nolemjam, ka vajadzētu viņus noķert. Uztipinājuši kalnā augšā sasniedzam stigu krustpunktu un nogriežamies pa kreisi, un uzduramies uz punkta. Hmm a kur ir karjers? Nu labi nav mūsu problēma. piip. Ir pagājušas 2h un ieturam pirmo ēšanas pauzi, lai gan sākotnēji bija runāts par ēšanu ik pēc 4h. Nu labi var jau ēst esam ~30 minūtes priekšā plānam.

#49 (Deguns) 

Atgriežamies uz Stigas un jožam pakaļ Pazudušajiem Ziemeļiem. Sasnieguši upi saprotam, ka būs jābrien, bet to negribam, tāpēc ejam gar upi un meklējam kādu pārkritušu koku. Jo vairāk ejam, jo vairāk ar Dzintaru saprotam, ka šeit jau esam bijuši. Tiesa pirms gada Cēsu Rogainingā. Ejot uz priekšu sasniedzam pērnā gada slaveno koku, uz kura es pazaudēju karti. šoreiz esmu krietni piesardzīgāks un tieku pāri to nepazaudējot, bet Guna pakutināja mums nervus un tomēr palaida karti nopeldēties. Šādai situācijai bijām jau gatavi un Dzintars veiksmīgi karti izglāba. Nāksies Gunai arī turpmāk tomēr tajā kartē ieskatīties. Šķērsojuši upi uzrāpjamies kalnā un atgriežamies atpakaļ uz stigas. Kopējais līkums varētu būt 200m, bet toties sausas kājas. Tālāk seko vēl viens kāpums, bet šoreiz jau arī ir sasniegts punkts. piip

#53 (Graviņas lejā)

Sekojošais plāns skaidrs, turpinām  virzīties pa stigu un tad stigas beigās ieturam tādu pašu virzienu pēc azimuta, līdz atduramies pret gravu un dodamies lejā uz Gauju. Kaut kur tur pie Gaujas vajadzētu punktam arī būt. Sākotnējā plāna daļa strādā ļoti labi, tik tā sadaļa ar noiešanu pie Gaujas nedarbojas, jo punkta tur nav. Satiekam vēl vairākas komandas kuras meklē to pašu punktu. Sazīmējam vēl pāris orientierus un saprotam, ka punkts ir nedaudz tālāk, nekā rodas priekšstats no kartes. Nekas punkts ir atrasts iepīkstināts un varam doties tālāk.

#58 (Ēkas Z puse)

Ceļš ved pa celiņiem un tāpēc Guna Raselam par prieku ierosina skriešanu. Neskrienam gan pārāk ilgi un atgriežamies pie rogaininga soļa. Nokļūšana uz punktu ir tik garlaicīga, ka es pat uzdodu Dzintaram jautājumu kāpēc viņam ir 5 punktu vērtība. Esot nekurienes vidu un speciāli pēc viņa jāpieiet. Ok labi, ticēsim. Visi punkti nevar būt un var būt ka pat labi ka nav interesanti. Punkts sasniegts. piip.

#60 (Uz kraujas)  

Sākuma atkal nolemjam paskriet, vismaz kamēr ir ceļš. Sasnieguši dzīvojamās mājas Guna nolemj apmeklēt sirsniņmāju, par kuru gan nav garantija ka ir visas sienas. Nezinu ko viņa tur redzēja, bet teica, ka skats esot iespaidīgs. Tikmēr Dzintars man ierādīja ceļu, pa kuru turpināsim iet. Uz ko es varēju atbildēt tikai ar: "A kur tur ir ceļš?". Nu labi, tālāk uz priekšu arī kaut kādas ceļa paliekas parādās. Brīdī kad tiksim uz lielā ceļa, vajadzētu redzēt arī stigu pa kuru ejot atdursimies pret vajadzīgo meža ceļu. Nedaudz nepārliecinoši, bet tomēr izdodas visas pareizās stigas un meža celiņus savienot un esam sasnieguši atkal Gauju jeb precīzāk kraujas malu pie Gaujas. Skats tik brīnišķīgs, ka aizķeros aiz saknes un gandrīz arī nolidoju pa krauju lejā. Dzintas izvelk kameru un iemūžinām šo

punktu video arhīvā. piip. Nu jau kārtējo reizi tiek satikti arī Resnie susuri un ironizēts, ka pa mežu tek Avotiņš.

#29 (Bedre bedru laukā)

Pa ceļiem ir drošāk, un līdz ar to neforsējam pēc azimuta un dodamies pa ceļiem uz nākamo punktu. Nonākuši jau netālu no punkta secinām, ka ceļi/taciņas te ir krietni vairāk kā kartē norādīts, tāpēc nedaudz vairāk laika aiziet uz punkta atrašanu, bet beigās tomēr tas tiek atrasts. piip. Ir pagājušas 4h un klāt nākamā ēšanas pauze. Šoreiz ēdu arī es. Pēc brīža ierodas arī Ainārs no Resnajiem susuriem ar jautājumu vai neesam redzējuši Avotiņu. Atzīstam, ka neesam un paironizējam vēl par tekošiem avotiņiem.

#59 (Tornis) 

Nākamais punkts liek padomāt kā pie viņa nokļūt, bet tad nolemjam, ka dosimies nedaudz atpakaļ un tad caur māju pagalmiem iesim cik tālu ceļš ved un tālāk pēc azimuta. Patiesībā ir vieglāk, jo ceļš iet tālāk, nekā kartē ir norādīts, bet pēc tam jau torni var redzēt. Tik jāuzmanās, lai nepakluptu aiz kāda celma, kurš ir zālē paslēpies. piip.

#64 (Attekas R krasts)

Šeit gan bez variantiem, jāiet pēc azimuta. Viss ir itkā labi, tikai sasniedzot mājas, nav manāms ceļš un ir kaut kāda upīte, kura kartē nemaz nav. Turpinām virzību pēc azimuta un uzduramies beidzot uz ceļa, bet vajadzīgs ir nākamais, tāpēc šo šķērsojam ar cerību, ka drīz būs nākamais. Ceļš tiek atrasts un sākam pa to iet. Pagājuši kādu gabalu griežam uz ūdenstilpni, bet punktu neatraduši secinām, ka šī nav īstā ūdenstilpne. esam nogriezušies nost no ceļa par ātru. Pirmā tāda vērā ņemamā kļūda. neko darīt dodamies uz pareizo vietu. Ar otro piegājienu atrodam punktu uzreiz. piip.

#32 (Takas līkums)

Kamēr uz nākamo punktu dodamies pa taisno, mūs noķer Resnie Susuri, kuri pārvietojās pa ceļu. Uz nākamo punktu dodamies vairāk vai mazāk kopā. Ceļš ved pa smuku meža taciņu, kur ik pa laikam ir iespēja atdzesēt savas pēdas. Pēc iespējas cenšos šo ceļa piedāvāto opciju neizmantot. Lielākoties tas arī izdodas. Punktu sasniedzam, piip, un tad jau dodamies uz netālo dzeršanas punktu, jo Gunai ir beidzies ūdens sistēmā. Uzpildāmies arī ar ēdienu.

#51 (Ceļu krustojums)

Kamēr ēdām esam atdzisuši, tāpēc lai sasildītos ir jāpaskrien un līdz punktam ar ir tikai skrienami celiņi. Šo punktu pēc sākotnējā plāna ir paredzēts sasniegt pēc 7h, bet mēs to izdarām pēc 6h. piip .Jūtamies pacilāt.

#21 (Koks)

Priecājamies par savu handikapu un uz nākamo punktu dodamies rogaininga solī. šeit paredzēta viens sarežģīts posms, jo pēc kartes meža vidū celiņš uz brīdi izbeidzās un būs jāiet pēc azimuta, bet realitātē celiņš nemaz nebeidzās un ātri esam uz vajadzīga celiņa. Tālāk jau grants ceļš un tik pareizi jānogriežas.  Ar nelielu misēkli tomēr nogriežamies pareizi, lai gan arī pa nepareizo ceļu būtu nonākuši tur kur vajag un pat nogriezuši pārdesmit metrus. Domājām, ka esam no Resnajiem Susuriem atrāvušies, bet nekā tomēr šie griež nost līkumus un šo punktu sasniedzam atkal kopā.

#38 (Paugurs)

Nolemjam, ka šo punktu sasniedzot liksim virsu nakts aprīkojumu, jo mežā jau ir grūti ko kartē salasīt. Principā maršruts ved pa skrienamiem celiņiem, kāpēc gan lai pa tiem neskrietu. Guna? Seko pozitīva atbilde un uz punktu aizskrienam. Par cik tas ir vienīgais paugurs apkārtnē, tad to nav grūti sazīmēt. piip. Velkam no somām ārā lukturus un tikmēr arī ierodas Susuri.

#65 (Klints pakāje)

Nedaudz jāpierod pie tā, ka luktura gaismā redzi mazākā leņķī kā pa dienu un var doties droši tālāk. Pāri upītei vajadzētu būt celiņam, kurš ved uz Sietiņiezi. Trāpot uz šo celiņu tālāk jau kruīza kontrolē virzāmies uz priekšu. Sietiņiezis sasniegts un atliek tikai nokāpt lejā pie punkta. piip. Virzāmies uz priekšu un satiekam fotogrāfu, kurš ne tikai uztaisa bildes, bet informē mūs, ka priekša būs dzirdīšanas punkts ar siltu tēju. Punktā piestājām, iedzērām sasolīto tēju un uzēdām līdzpaņemto šokolādi. Pēc brīža jau arī Resnais susurs klāt. Rodas idejas ka vajadzētu no ugunskura paķert kādu pagali un turpināt kontrolpunktu meklēšanu ar dzīvu uguni. Sadziedoties ar citām komandām ugunskuru tomēr atstājam un dodamies tālāk.

#26 (Akmens)
Turpinājums salīdzinoši vienkāršs. tik pa ceļu līdz ceļu sazarojumam un tad šaut pa labi kalnā augšā. Tur vajadzētu kaut kur akmenim būt. Dzintaram ir tāds prožektors, ka acis žilbs, bet pārējie iztiekam ar tādiem pieticīgākiem gadžetiem. Pauguru sasniedzam kopā ar velo ekipāžu. Kamēr šie domā atstāt riteņus lejā vai vilkt tos augšā, mēs raitā solī virzāmies uz augšu.  Uzkāpuši paugurā lieku Dzintaram aizgriezties prom, jo viņa starmetis traucē saprast vai tika manīts prizmas atstarotājs vai nē. Ahā ir gan. piip.  Nokāpjot no kalna sasveicināmies ar Resnā susura komandu, šoreiz gan pēdējo reizi.

#44 (Stigas un grāvja krustojums)
Nolemjam punktu neņemt pēc azimuta, bet virzīties pa ceļiem. Ja jau ceļš, tad var arī paskriet. Izskrējuši uz nopietnāka grants ceļa norunājam, ka līdz vajadzīgajam krustojumam turpināsim skriet un tad pa stidziņu raitā solī. Nonākuši līdz krustojumam secinām, ka stigu lāga saskatīt nevar. Pēc koku galotnēm liekas, ka redzu stigas iezīmes, bet Dzintars saka, ka pēc kompasa tas virziens neder neder. Klausu kapteini un ejam pa mežu pēc azimuta. Kā vēlāk izrādījās, tad smuki esam gājuši 20m paralēli stigai. Nav liela problēma, ja tik un tā galē esi izgājis pie punkta. piip.

#66 (Paugurs)
Uz nākamo punktu dodamies pa to pašu iepriekšējo stigu, tik šoreiz neejot paralēli tai pa mežu. Mēģinu ievilināt kādu konkurentu dāmu mūsu pulciņā, bet saņemu aizrādījumus no komandas biedriem. Nu ok šis nav šovs "Rogainers meklē sievu!". Ejot uz šo punktu sāku sajust kreisajā ikrā dīvainas sāpes, kaut ko līdzīgu krampim. Sāpes sākumā bija tikai kāpjot uz augšu, bet vēlāk jau arī neatkarīgi pa kādu slīpumu tiek iets. Skrienot gan neko nejūtu, bet Gunai ir solīta iešana, līdz ar to vainu ciešos vai tipinu ļoti lēnā solī. Tumsā stigas ir grūti pamanīt, it īpaši ja ir aizaugušas, bet izdodas arī atrast vajadzīgo un tad jau dodamies uz stigu/ceļu sazarojumu lai iekarotu kārtējā paugura virsotni. piip.

#30 (Virsotne uz deguna) 
Dodoties uz šo punktu nolemjam izmantot iekrāto handikapu pēc šī punkta paņemot papildus divus punktus. Kamēr gājām pa ceļu vis bija labi, bet kad vajadzēja uzsākt kustību pēc azimuta bija grūti noorientēties, kur esi, jo nevar lāga saprast kur ir stiga un kur ir vienkārši traktors izvedot mežu iebraucis sliedi. Šeit talkā nāca cita komanda ar saviem lukturiem palīdzot atrast punktu. piip.

#46 (D deguns)
Dzintars neļauj ilgi pūsties, lai otras komandas lukturi pārāk tālu neattālinās. Tā panākuši viņus redzamības attālumā sekojam viņiem ar cerību ka šie nekļūdīsies.Nekļūdījās piip.

#62 (Graviņas leja)

Nedaudz esam vīlušies, ka otra komanda nedosies uz to pašu punktu kuru mēs. Nu labi, visu jau vienmēr nevar gribēt. Īsinot laiku uzdziedam kārtējo latviešu estrādes gabalu. Dziedot laiks paiet ātri un esam nonākuši pie upītes. Nezinu vai nopietni vai pa jokam Dzintars ierosina mesties pa krauju lejā un šķērsot upīti lai nav līkums jāiet, bet atmetam šo ideju. Turpinām kustību pa normālu ceļu un šķērsojam upīti pa normālu tiltu.  Turpinām arī dziedāt un gandrīz pašaujam garām taciņai uz graviņas lejas galu. piip. Nolemjam ieturēt pēdējo maltīti un nedaudz pārspriest plānus kā doties uz finišu. Dzintars uzcienā visus ar raķešdegvielu jeb gumijlāčiem

#42 (Ceļa gals)
Cenšos novērst domas no sāpošā ikra un iesaistos dziedāšanā. Nu jau esam sasnieguši Dziesmusvētku estrādes repertuāru. Pa celiņu kurš iet gar elektrolīniju nedaudz arī paskrienam un punkts jau drīz ir rokā. piip.

#57 (Stigu krustojums)
Atgriežamies uz ceļa, kurš iet gar elektrolīniju un meklējam stigas. Pirmo, kura gan mums nav vajadzīga neieraugām, bet vismaz izdodas atrast otro. Dzintars ir uzņēmis diezgan raitu soli neskatoties uz to ka stiga ir pilna ar sakritušiem kokiem, es tik ātri paiet nevaru. Līdz ar to es ik pa laikam paskrienu, bet tad atkal Guna no mums atpaliek un es pārēju soļos, lai nenoklīstam viens no otra. Šādi kustamies līdz sasniedzam stigu krustpunktu un iemirdzas ari KP laterna. piip

#47 (Stiga, meža stūris) #35 vietā
Izmainām sākotnējo plānu un dodamies uz šo punktu. Ceļš uz šo punktu ir visai jautrs. neskatoties, ka pa stigu turpinu pārvietoties te tipinot,
te vienkārši ejot, nonākam kaut kāda purviņā, kur var nomazgāt kurpītes tik aukstā ūdenī, ka liekas, ka kājas tūlīt nokritīs. Vēl no muguras uzrodas komanda, kuras starmeši atgādina vilciena tuvošanos. Vismaz jautrāka nokļūšana uz punktu. piip.

#34 (Upes līkums, Z puse)
Neesam izlēmuši vai varam pagūt paņemt šo un vēl 31. Dzintars iedrošina, ka varam pagūt paņemt abus, bet īsti negribas riskēt. Nolemjam, ka paskriesim un tad jau ceļa krustojumā izlemsim. Aptuveni 35min, pirms kontrollaika beigām man izbeidzas lukturis. Rezerves baterijas ir, bet tas prasīs kādu laiku lai nomainītu. Tiek nolemts turpināt skriet un tik palūdzu, lai Dzintars skaļi komentē ceļa reljefu. Spīd gandrīz pilnmēness, tāpēc klajās vietās ir ļoti labi viss saskatāms.  Nonākuši krustojumā nolemjam, ka ņemsim 34., jo laiks to atļauj. Pa celiņiem skrienas ātri, bet problēmas sagādā krūmāji pie paša punkta, jo sanāk katru soli likt diezgan nedroši. punkt atrasts un paliek vēl 25 minūtes. piip.

#31 (Virsotne) Neatrasts 
Nesamies cik ātri varam uz šo punktu. Pie nogriešanās uz šo punktu uzņemam laiku, ka 10 minūtes varam meklēt, bet 7 jāatstāj ceļam uz finišu. Tiek skriets pa visai apšaubāmu taciņu, bet vismaz Dzintars komentē katru sakni un bedri, kas sagaida priekšā. Satiekam pāris rogainistus (izrādās ka tie bija Nikolajas ar Gunti). Kļūdāmies un aizskrienam par tālu un šo punktu laika trūkuma dēļ neatrodam.

Tālāk jau seko trillera cienīgs tēsiens uz finišu. Finišu sasniedzam laicīgi, pat varējām vēl 2 minūtes ilgāk pameklēt 31. punktu, bet tā jau būtu vēl lielāka finiša spriedze.

Pēc Gunas sejas var pateikt cik feins bija finiša spurts :)

Tālāk jau seko pārģērbšanās un siltas zupas bļoda. Žēl, ka nebija saļanka, bet tas ko es apēdu ar bija labs. Atdodu Gunai savu saldo, jo ir godam to nopelnījusi. Gaidot apbalvošanu tukšojam tēju un cepumu krājumus pie sarunām kā nu kurai komandai ir gājis.

Gtravitācija

Tālāk jau apbalvošana un tad jau dienas noslēgumā dodamies uz mašīnu, lai atgrieztos mājās. Ceļš paiet jautrās sarunās un drīz jau esam Rīgā.

Gala rezultāts ir finiš pēc 11:57:16 stundām, savācot summā 120 punktus, kas kopvērtējumā ir 22. vieta, bet XO12 grupā esam 9. vietā.  Pieveikti 67.46 km. 

Neviens jau neteica, ka šogad būs vieglāk #SKM'14

         

         Ja pērn Siguldas kalnu maratons bija pierunāts pasākums, tad šogad jau tas bija viens no 4 šī gada must do saraksta skrējieniem (Rīga-Valmiera, NRM, Valmieras maratons un SKM). Pagājušogad ierados uz Ziediņkalna pakāji kā melnais zirdziņš, bet šogad jau biju kā Kalna Karaļa reitinga līderis. Plāni vienkārši: A 5h30m, B finišētne vairāk kā 30 minūtes aiz Anda Rumbenieka, kurš ir galvenais konkurents uz Karaļa titulu, un māsai tiek dots uzdevums viņu vaktēt.

Gatavošanās kalniem:

         Pērnā gada skriešana noslēdzās ar pašam negaidīti augsto 7. vietu, tātad treniņu proces ir bijis pareizs un arī šogad skrienam pa Siguldas Pampaku Stadionu. Varētu teikt, ka oktobrī Siguldā bija manas otrās mājas. Protams, ka neiztika bez nu jau tradicionālā skrējiena Rīga - Sigulda, kur pērnā gada rezultāts tika labots par vairāk kā 30 minūtēm. Jaunums šogad bija, ka pirmoreiz izmēģināju tā saukto ogļhidrātu diētu, kur 3 dienas cenšas vispār neēst ogļhidrātus, bet nākamās trīs ēd pārsvarā tikai ogļhidrātus. Pirmajās dienās bija grūti tikt galā ar to sajūt, kad esi paēdis, bet gribas tik un tā ēst. Piektdienas vakarā varētu teikt, ka iebraucu otrā grāvī, jo pēc gandrīz vienatnē notiesātās mokas vafeļtortes ieslēdzās Sugar rush un nevarēju mierīgi aizmigt.

Sacensību rīts:

       Tā diena ir pienākusi un mostos īsi pirms astoņiem. Tiek apēstas tradicionālās sacensību rīta brokastis, nedaudz pasteidzināta māsa un jā, tikai tagad sāku krāmēt somu. Izdevās salīdzinoši maz ko aizmirst (tikai otru zeķu pāri). Tad jau arī zvanīja GunaO, kura bija apņēmusies mani ar māsu nogādāt uz Siguldu. Pa ceļam uz klāja uzņemam Lindams un Dona Varanasi albuma pavadījumā, dodamies iekarot kalnus. Sasniedzot svētku laukumu viss ir jauki līdz brīdim, kad jākāpj ārā no mašīnas, jo ārā ir tik velnišķīgi auksts. Nu labi jādodas pēc numura, 5140 šogad ir manējais. Īsas sarunas ar sastaptajiem noskrieniešiem un dodamies atpakaļ uz mašīnu [lasīt siltumu] saposties skrējienam. Par cik māsa šogad neskrien, tad nolemju ziemas jaku paturēt līdz startam un tad viņu atdot māsai. Tā stunda tuvojas, tiek pēdējo reizi pārdziedāta Dona - Pāriet bailes un ir jāsāk iet uz startu. Šoreiz pat tas izdodas nesasmērējot drēbes, jo zeme sasalusi un pirmo reiz es pa Ziediņkalna nogāzi pārvietojos, kad tur nav jāslidinās pa dubļiem. Lejā ejot var arī nedaudz sasildīties. Lejā atrādām numurus tiesnešiem un aizvadām pēdējās pirmsstarta sarunas. Atdodu jaku māsai un dodos ieņemt startu. Par cik nav vēlmes cīnīties par apaviem, tad nostājos 2. rindā.10...5.4.3.2.1 

STARTS!

     1.aplis: Sākumu neforsēju un apmēram 3m30s uzkāpju Ziediņkalnā un tālāk jau cenšoties nenoraut galvu pret starpfiniša telti aizcilpoju uz topošo serpentīnu. Lēnā starta dēļ jāapdzen liela daļa skrējēju un tiek skriets pārmērīga riska režīmā ārpus taciņas. Viens šāds izgājiens beidzās ar saplēstiem cimdiem un asfalta slimību uz ceļiem un kreisā elkoņa, jo redz mežā zem lapām arī esot saknes. Neko darīt jāskrien tālāk. Izskrējis uz ceļa turpinu skriet visiem garām, kad pēkšņi ieraugu, ka priekšā no meža lien ārā skrējēji. Nu WTF tik atklāti īsināt trasi, kā tā drīkst utt., bet tad ieraugu marķējumu un saprotu, ka idiots esmu es un skrienot līdzi baram esmu aiznesies ārpus trases un paķēris liekus 500m. Lielisks sākums! Turpinājumā līdz serpentīnam apdzenu jau vairākus skrējējus pa otram lāgam. Dažs jau izmet jociņu, ka pa apli apdzen pirmajos km. Serpentīna virsotnē noķeru savu tiešo konkurentu uz troni, bet kaut kā plāns skriet kopā ar viņu ir no galvas izslīdējis un aizskrienu projām Krimuldas cilpiņā. Taciņu vietām klāj ledus, jauki. Vietas, kur pāris dienas atpakaļ bija dubļi virs potītēm ir sasalušas un sīkie kukuržņi duras cauri apaviem. Gaidāma pāris stundu masāža pēdām. Tiek sasniegtas trepes un lai gan otrdien teicu, ka skriešu lejā blakus trepēm, bet tomēr pieņēmu Vančuka ieteikumu un skrēju pa trepēm, tā tomēr ir drošāk. Tiesnese uzstājīgi liek griezties pa kreisi kalnā, nu labi ko padarīsi. Turpinu pret kalnu apdzīt vairākus skrējējus. Temps ir labs, diezgan pārliecinoši iekļaujos 5:30 plāna. Atpakaļ no Vilkmestes pilskalna un seko ilgais kāpiens kalnā uz Krimuldas pilsdrupām. Šurpu turpu jācilpo un jālec pāri visādām gravām un jālien caur pārkritušiem kokiem. Pērn nekā tāda nebija. Virsotne sasniegta un tālāk sekos ļoti garš pārskrējiens.  Krimuldā uz koka tiltiņa beidzot ieraugu ņerdzīgāko baneri ever, kuru gan es kāroju redzēt startā, bet nekas, labi ka vispār ir. Seko lēciens uz šī paša tiltiņa un aiznesos uz Krimuldas sanatoriju.Pirmajā apli sanatorijas vārtiņi ir ciet, tik noskatos, ka tiesneša krēsls ir iekšpusē un sekoju baram, kurš skrien apkārt. Sanāca atkal nedaudz pagarināt trasi. Garajā posmā mani noķer Andis un es atgriežos pie sava sākotnējās ieceres skriet aiz viņa. Viņam gan tas lāga pie sirds negāja. ši var teikt ir trases garlaicīgākā sadaļa, jo ir tikai jāteš. Garmins izmet km laiku 3:45, hmm feini skrienam. Noskrējienā uz gājēju tiltu pamanu pāris feinus ledus placīšus, no kuriem der uzmanīties. Kājnieku tilts un tad jau dzeršanas punkts. Glāze tējas un atpakaļ trasē. Trases tiesnesis ļoti rūpīgi atsijā visus 15km skrējējus lai šie i nedomā pabaudīt trasi otrpus Lorupei. Labā ziņa ir, ka ūdens līmenis ir krities un var smuki pa baļķi pārlīst pāri nesamērcējot kājas. Atkal jāsāk skriet. Ar nepacietību gaidu stāvāku kalnu, kad varēs pāriet soļos. Paugurs tālu nav jāgaida un var nedaudz atvilkt elpu. Seko skrējiens uz vējaino karjeru un tad jau ceļi ved uz veco Lorupes gravas šoseju. Īsi pirms tās gan ir diezgan stāvs noskrējiens, un es nopriecājos, ka nelīst, jo tad būtu nāvīgi baisi doties lejā. Seko atkal pārskrējiens uz Laurenču slēpošanas trasi, pa kuru gan sanāk paskriet visai minimāli. Nu labi atbrauks ziemā paslēpot. Tālāk sekojošajā noskrējienā nepamanu ledu un pāris metrus pašļūcu uz sēžamvietas ietriecu kājas zemē un ar inerci pieslienos kājās. Saņemu vaicājumu vai viss ok, uz ko atbildu, ka jā, jo tanī brīdī domāju, ka nekas nav nobrāzts un arī nekas nesāpēja. Sasniedzam vietu kur trase saplūst atkal kopā ar 15km skrējējiem. Šeit sākas problēmas, jo 15km skrējēji ir krietni lēnāki, bet trasē nav daudz vietas kur paiet garām tā lai kāds no mums nenoveltos pa krauju. Sasniedzot kalna augšu jau var brīvāk skriet visiem garām. Skrējiens tālāk ved gar 2.vsk un tad lejā pa kalnu uz apšaubāmas kvalitātes tiltiņu. Taciņa ir šaura, bet jāpamanās vēl apdzīt lēnākie skrējēji. Seko kāpiens uz Ķeizarkrēslu no kura ved ceļš uz Kaķīškalnu, kura avotu pilnā nogāze ir sasalusi un pārmaiņas pēc nav jāslidinās pa dubļiem. Paskriet pa leju gan nesanāk ilgi, jo tūliņ pat izmetot loku gar dīķi jārāpjas atpakaļ augšā. Kāpiens sanāk ilgs un atkal esam aizķērušies aiz 15km veicējiem. Jā, varējām jau bļaustīties, lai laiž garām ,bet kaut kā bijām pieklājīgi, jo tomēr par apli nevienu nedzinām. Tālāk nolemju vairs Andim uz nerviem nekrist un pa sekojošo Kordas trasi aizsteidzos viņam garām. Tālāk jau pa taciņu mazu gar Gauju, vai pasaulē, tfu, uz Ziediņa kalnu. Šim kalnam man ir atzīme līdz kurienei obligāti ir jāuzskrien, kas arī izdodas, un tad raitā solī uz starpfinišu. Atliek māsai nokliegt manu vārdu, lai liela daļa no pūļa to turpinātu kliegt līdz es uzkāpju kalnā. Pirmais aplis pieveikts 1h38m53.67s  prātā gan garmina rādītais cits skaitlis, bet iespējams ka pārskatījos.

         2. aplis: sākas ar gandrīz galvas noraušanu starpfiniša teltī. Izdzeru glāzi tējas un dodos uz šī krasta serpentīnu. Nolemju rūpīgi skatīties marķējumu, lai nav vēlreiz lieks gabals jāskrien. Kļūdainā vieta ir atrasta un šoreiz ceļš uz priekšu ir aizsiets ar lentu. Kļūdīties neiespējami. Tagad jau sanāk skriet vienatnē, jo Andis jau ir atpalicis labu gabalu atpakaļ. Pāri Gaujas tiltam un tik uz serpentīnu. Serpentīnā lūzti vai plīsti, bet ir jāuzskrien līdz augšai, bez atrunām. Jūtu, ka ir biki pa ātru tas izdarīts un sekojošajā noskrējiena skrienu ar inerci, līdz sajūtu, ka šķelda vairs nav sasalusi un sāk rūgt. Visai interesantas sajūtas, kad negrimsti dubļos, bet šķeldā, plus vietām vēl ir saglabājies ledus. Lejā pa trepēm un sadalošajā posma tiesneši prasa vai es skriešu 5 apļus.  Ha ha gribētu gan. Atkal esmu atkāpies no sākotnējā plāna, jo ir sajūtas, ka var paflirtēt ar palīšanu zem 5h.  Skrienu visos kalnos, kuri nav pārmērīgi stāvi. Mazā cilpiņa beidzas un atkal seko kāpiens uz Krimuldu. Kalna galā ieraugu Voļdu, kurš velta manā virzienā pāris uzmundrinošus saucienus, neesot viņam šodien skrienamā diena. Biju domājis, ka būs man kāds kas patur tempu garlaicīgajā pārskrējienā, bet nekā. Seko lēciens uz koka tiltiņa (šoreiz vislabāk sanāca) un tad jau uz sanatoriju. Grasos jau atkal skriet apkārt, bet šoreiz tiesnese uzaicina skriet cauri vārtiņiem. Seko garš garlaicīgs pārskrējiens uz kājnieku tiltu un dzeršanas punktu. Šoreiz iztukšoju 2 glāzes tējas un dodos tālāk. Pāri Lorupītei tiku veiksmīgi pāri tikai nedaudz pārbaudot savas spējas turēt līdzsvaru. Tālāk iedomājos, ka braucu ar rallija mašīnu un nesos cauri pa taciņu, tikai uzskrējis kalna saprotu, ka šeit varēju pāriet rogaininga solī. nu neko darīt turpinu braukt/skriet. seko noskrējiens uz karjeru ko veicu ar visu tramplīnu. Šoreiz karjera pagriezienā vairs nestāv tiesnesis, bet ir sazīmējis bultiņas. Viss ļoti saprotams un līkumā ierakstos bez kļūdām. Uz karjera kraujas mani sagaida liels melns suns, vismaz es domāju, ka tur bija suns. Lejā uz veco šoseju un tad jau jūtu kā kājām nepatīk asfalts, nekas pāri pusei esmu pārējo piecietīs. Slēpošanas trase un šoreiz to noskrējienu pēc viņas skrienu ar īpašu uzmanību. Tiesnese atgādina, ka jānogriežas pa labi un tad jau seko ilgi gaidīts atelpas kāpiens. Paskrienu garām kaziņām un tad jau pie jaunās lapenes griežos uz skolas pusi. Aiz skolas noskrējienā iepozēju Raselam, kurš gandrīz noripo pa krauju lejā, tātad būt fotogrāfam ir bīstamāk kā skrējējam. Atkal apšaubāmais tiltiņš un baisais kāpums uz Ķeizarkrēslu. Seko skriešana lejā pa Kaķīškalnu un tālāk jau atkal kāpiens augšā uz Kordas trasi, kura laikā man viena par apli apdzenamā nūjotāja aizrāda, ka HOP! saka tikai slēpotāji. Nu labi nākamreiz teikšu Tudiš-Pīp. Kordas trasē tiesnese saka, lai uzmanās no dubļiem. Šo aizrādījumu es ignorēju un nesos lejā. Pārēja nogāze ir sasalusi, tik ieraugu vienu tādu slapjāku/dubļaināku pleķīti un sekunžu tūkstošdaļās izdomāju, ka tur varētu būt drošāk likt kāju nekā uz apledojuma. Drošāk bija, jo kāja neizslīdēja, tikai iegrima līdz pus ikram un sekojošs zaķa ķēriens. Nu ja, sen nebiju kritis. Ceļos kājās un turpinu priecāties par apaviem, kuriem gan atlīmējās zole vaļa'un turēju īkšķus lai nākamajā kreisās kājas kurpe nepaliek bez zoles. Uzskrienu uz taciņas, kura ved gar Gauju un apdzenu 36km distances 3. vietu. Pie sevis nodomāju, re šajā distancē man būtu pjedestāls. Ziediņkalns sasniegts un izdodas uzskriet līdz obligātajai atzīmei. Neliels rūgtums parādās, kad neredzu māsu starpfinišā. Nu ok gan jau aizgājusi uz mašīnu sasildīties. Uzkāpju kalnā, visi aplaudē SM72 kaut ko man saka, bet man nav ne jausmas ko viņš man pateica, kaut gan es palūdzu atkārtot. otrais aplis finišēts 3h19m32.64s (1h41m39s).

          3. aplis: Starpfinišā izdzeru 2 glāzes tējas un dodos tālāk trasē ar domu, ka jāpacenšās pēdējais aplis noskriet 1h40 Serpentīnā mani sagaida fotogrāfs Kārlis un tik dzirdu kā noklaudz kamera.

 Serpentīna lejā satieku Bataru ar Vizbulīti, kuri man stāsta, ka esmu pirmais. Es gan šiem atbildu, ka es tā nedomāju, bet solis palika vieglāks atkal jau pāri Gaujas tiltam un izskrienot cauri pamežam Agnesa pasaka, ka es esmu otrais. Opā! iekšēji jau tiek korķēti šampānieši, bet reāli saprotu, ka vēl 16km ko skriet un jāsāk tie ar serpentīnu. Bez jebkādām atlaidēm skrienu augšā. Tik feini bija serpentīna vidū satikt māsu un Ivčiku, ka pat aizmirsu, ka ir grūti. Šie gan mēģināja mani nobildēt, bet beigās laikam nesanāca.  Pēdējo reiz arī pievarēts serpentīns un nesos uz Vilkmestes pilskalnu. Trepes uz leju, pāris tiltiņi, serpentīna trepes uz augšu, pa vidu egle, kurai vairs lāga nejaudāju pārvilkties pāri. Gandrīz pašā satieku Inu, kuru cenšos cik vien spēju uzmundrināt. Aptuveni km tālāk satieku Solveigu, apmaināmies laba vēlējumiem un turpinām ceļu katrs savā tempā. Atkal seko tiltiņi pāris sakrituši koki un atkal jāvelkas augšā uz Krimuldu. Skatos pulkstenī, ka eju jau nedaudz ārā no 5h plāna, bet domāju ka  vēl garajā pārskrējienā to pagūšu atgūt.Jūtu, ka sāk prasīties pēc kaut kā ēdama, bet ēšana būs tikai pēc ~4km. Uzvelku savu pēcpusi kalnā un dodos uz tiltiņu, šoreiz bez baigās iedvesmas, bet tomēr uz tā uzlecu. Izskrienu Cauri sanatorijai un gandrīz nogriežos nedaudz par ātru pa kreisi, bet situāciju izglābj tiesnesis un uzvirza mani uz pareizā ceļa. Seko atkal garš pārskrējiens, kura laikā man katrs kuru es apdzinu stāstīja, kurā pozīcijā es esmu. Variācijas bija no 1. līdz 4. Visvairāk es ticēju prognozei, ka esmu otrais. Eees vēl mani informēja par aptuveno attālumu no līdera un solīja aizkavēt sekotājus. Jūtu ka vairs nav ātruma un zem 5h nepalīdīšu, lai gan vidējā ātruma rādītāji ir vēl pieļaujamības robežās, bet saprotu, ka sekojošos kalnus neizskriešu tāda tempā un nolemju, ka pēc pēdējā dzeršanas punkta atslābšu. Izdzeru 2 glāzes tējas un paņemu siera gabalu ko iemānīt rūcošajam vēderam. Siera gabalu tā arī nespēju sev vēderā iemānīt un pārdesmit metrus tālāk to izspļāvu. Pārlīdu pāri Lorupītei vēl apšaubāmāk kā iepriekš, bet ūdeni tomēr neizvēlos, tik pēcāk pa krauju vairs sevi uzvilkt augšā nespēju, nācās līst apkārt. Nometis no sevis spiedienu par iekļaušanos 5h skriet palika vieglāk, varbūt arī sajutu jau finiša tuvumu. Šoreiz jau pus kāpumā pārgāju soļos. Uzlīdis virsotnē ieraudzīju savu TNT un SSV cīņu biedru Egnz, kuram uzsaucu, lai tik mūk prom. Klāt ir arī karjers, kas ir arī tālākais trases punkts, var jau saost finišu. Augšā pa krauju, tikmēr tiesneši trenkā suni, kaut kā jau arī viņiem ir jāsasildās. Klāt ir šoseja. atmetu visas domas par pēdām un tik skrienu uz priekšu. Tālāk jau seko Laurenču slēpošanas trase, un tad jau sāku skaitīt cik kāpieni ir atlikuši. 3+finiša kāpiens. Ar katru kāpienu jau sajūtu medaļas tuvumu. Uzkāpis pie Ķeizarkrēsla satieku Tāli un kā izrādās esmu viņu iedvesmojis turpināt skriet. Pēdējais noskrējiens pa kaķīti "trakais" "ķertais" izsaucienu pavadībā un nemanot jau pēdējais kāpums uz kordas trasi. Šeit es satieku Agnesi un Jāni Kokinu. Laicīgi jau pamanu šaubīgo dubļu plaņčku un izvēlos skriet pa sasalušo zāli. Var teikt ka jau ir sasniegta finiša taisne, palikusi tikai taciņa gar Gauju. Saņemu vēl uzmundrinājumu no Ilzes un Raimonda, kurus nu itnemaz no muguras neatpazinu. Taciņai ir pienācis gals un jau redzama Ziediņkalna pakāje. Šoreiz gan neizdevās uzskriet līdz obligātajai atzīmei. Kad esmu sasniedzis jau pusi no kalnu dzirdu ka kādu tur sagaida ar baigām ovācijām, tik pēc finiša uzzināju, ka tas bija Rumbenieks un mūs finišā šķīra tikai pus kalns. Tālāk jau pūlis pievērsās arī man un aicināja lieki nekavēties uz rāpties tik augšā. Finišs tika sasniegts ar kopējo laiku 5h07m28.88s (1h48:56s) un otrā vieta kopvērtējumā. no pirmās vietas atpaliekot 1m52s. Var jau runāt, ka ja es būtu zinājis es būtu Arni noķēris, bet domāju, ka drīzāk viņš būtu mani ieraugot krietni tālāk aizbēdzis.

Finiša spurts

Finišs

Saņēmis kāroto medaļu dodos pie māsas un tad jau uz starpfiniša telti iedzert siltu tēju, kur satiekam Lindams un Veipaskundzīti. Tiek saņemti apsveikumi gan par otro vietu, gan par Kalnu Karaļa titula izcīnīšanu. Atrādu cik smaga ir medaļu, lai ir iedvesma doties pēdējajā aplī. Aizcilpojam uz mašīnu pārģērbt nedaudz siltākas drēbes. Pārģērbšanās laikā no sirds dziedu Dona - Pāriet bailes, jo šī dziesma skanēja galvā visu skrējienu. Dodamies ieturēt lanču un tad jau atgriežamies Ziediņkalna virsotnē sagaidīt citus skrējējus. Skaļā bļaustīšanās gan bija uz brīdi jāpārtrauc, jo sekoja uzaicinājums ierasties uz apbalvošanu. Goda pjedestāls skriešanā bez kāda Kristapa laikam nav iespējams un šoreiz pat ir divi. 

Latviešu zvejas nacionālās īpatnības

Viimase Öö Unistus - The dream of the final night:

Normāls 12h skrējiens pilnīgi normāliem cilvēkiem zemē, kur vietējie tiek pasludināti par minoritāti.

Ceļš līdz dalībnieku sarakstam:

Pirmo reizi par dalību šajā sapņu skrējienā tiku uzrunāts Ņerdzīgajā Jāņu skrējienā, kad manuprāt es pietiekami pārliecinoši atbildēju, ka mani tik gari skrējieni nevilina un man visticamāk, ka būs jestra ballīte mājās. Iet laiks un Ņergas ik pa laikam tik izmet, ka jāpiedalās. Joprojām esmu par 99.9% ka nepiedalīšos. Tad seko informācija, ka piedalīsies "Papagailis". Zemapziņa bišķi nostrādā un tiek nosapņots sapnis par dalību šajā pasākumā, kur tika pieveikti 150 km un pēc apbalvošanas kopā ar Matīsu un Imantu aizskrējām uz Rīgu. Realitātē joprojām saku nē. Māsa gan man pasaka, ka viņa toč nebraukšot, bet par to ka es braukšu tas ir 100% skaidrs. Pienāk 28. oktobris un tiek noskrietas gada pēdējās sacīkstes "Siguldas kalnu maratons", pēc kurām tiek likts sezonai punkts un viss novembris tiek pavadīts nosacīti atpūšoties un lasot grāmatas. Biju uzdevis sev noteiktu skaitu grāmatas, ko izlasīt un brīdī, kad bija atlikušas pēdējās 3 dienas novembrī bija jāizlasa Ļeva Tolstoja  "Karš un miers" atlikušie 3 sējumi, kas veido ~1500lpp. Nu tad arī tika forsēta šī grāmata un pa vidu Kņaza Andreja un Natašas Rostovas mīlas stāstam iebira epasts no Martas "Jaudīgā gadumijas Igaunijā" un laikam grāmatas dēļ biju pārāk zaudējis realitāti un sāku jau domāt par balli Igaunijā, tad sekoja īsi margrietiņas meklējumi un jau 1. decembra rītā vaicāju Martai vai man vēl atradīsies kāda vieta busā. Uz ko es saņēmu atbildi, ka es jau esmu viņas sarakstā. Nedaudz apstulbu un nodomāju, nez kas notiktu, ja es nebūtu savu dalību akceptējis, bet nu labi, ka ir cilvēki, kuri mani pazīst labāk par mani pašu.

Gatavošanās "sapnim":

Pa novembri biju sev ieskicējis treniņa plānus jaunajai sezonai, kuri smuki tika izmesti 1. decembrī. Ceru vismaz, ka ar mani notiks kas līdzīgs ar Imantu un progress pēc treniņu plānu izmešanas būs tik pat liels. Sāku tā pieticīgi un pirmo nedēļu noslēdzu ar nedaudz virs 81km un pirmajiem mēģinājumiem skriet pa sniegotu trasi. Otro nedēļa jau bija paredzēta krietni lielāka kilometru bagāža un nepilniem 120km kurus noslēdza 70+ km kombinētie garie skrējieni 24h. Trešā nedēļa jau bija paredzēta ar nedaudz samazinātu kilometrāžu un nedaudz virs 102km ar kombinēto garo 60km 24h.  Tad sekoja Ziemassvētku atslābuma 25 km. Pēc tam uznāca Ziemassvētku depresija vai arī pārāk daudz Hemingveju biju salasījies, ka vairs tā arī neaizgāju ne reizi skriet.

Ceļš uz Tallinu Rēzekni: 

Aktuāls jautājums kļuva par to brīdi, kad iestājas pēdējais brīdis pēdējajam brīdim, jo soma vēl nebija sākta krāmēt pat pēc tam, kad biju noskatījies Bufolo Sabres un Vāšingtonas Capitals hokeja spēli. Vismaz bija piemeklēt koferis, kuru var droši vilkt sev aiz muguras, kad zombīj gaitā mēģināsi pārrasties mājās. Kopā ar māsu sacepām piparkūkas un cepumus, ko paņemt līdzi uz Igauniju un tad saņēmos un sakrāmēju sev somu, lai no rīta paliek tikai pārčekot vai ir viss ko vajag līdzi. Tad nu ap 4-5 no rīta uzliku skatīties Hobitu un devos gulēt. Tad nu cēlos ap 10tiem un ieturēju pēdējās brokastis latiņa ekonomiskajā zonā un pārdomāju vai viss ko man vajag ir iekrāmēts somās. Marta gan solīja, ka viesnīcā būs visi nepieciešamie trauki, bet tomēr nolemju paņemt līdz sev ceļojuma traukus līdzi. 11:30 dodos uz operu, jo 12:00 paredzēta izrāde "Latviešu zvejas nacionālās īpatnības". Pie operas tiek sagaidīti vēl pārdesmit makšķernieki un tad jau piebrauc arī autobus. Atvados no māsām un kāpju autobusā, vēl pēc brīža gan izkāpjam lai varētu bildi uztaisīt, bet pēc tam pārdomājam, jo ir tikai knapi puse no makšķerniekiem, otra puse tiks salasīta pa ceļam.

Tiek atskaņota gada nogales lipīgākais hīts un tā sākas ceļš uz Rēzekni. Baltezerā uzņemam kopbildi jo uz borta ir uzkāpusi pēdējā pasažiere. Tā nu mēs tur izskatījāmies. Jāpiebilst gan, ka 25m pa kreisi stāvēja visai kolorīts Ziemassvētku vecītis.

Turpmākajā ceļa uz Rēzeknes makšķerēšanas vietām klases audzinātāja pārbaudīja mūsu spējas matemātikā un latviešu valodā/literatūrā. Visi tika pie apmierinošiem vērtējumiem un izcilniekiem pat pienācās krūzīte.  Drīz jau arī pienāca atvadu brīdis no latiņa. 

Pēdējais skats uz latiņa ekonomisko zonu

Marta izklāsta statistiku par šī gada dalībnieku skaitu un tiek aktualizēts jautājums par minoritātēm, un tad pēkšņi sāk pīkstēt Ņergu radars, kurš ir uztvēris Matīsa klātesamību tuvāko 10km rādiusā. Šis "mamuts" tiek noķerts slēpjoties kādā igauņu benzīntankā. Igauņu pārdevējām gan jau ka bija jautri redzot, ka no autobusa izkāpj vesels bars cilvēku un nejauj atpūsties vienam nogurušam ceļotājam. Iestūmuši Matīsu atpakaļ trasē dodamies meklēt Čingoni, kurš pēc pēdējajiem datiem ir ~12-16km priekšā Matīsam. Pēc neilga brauciena ceļa malā tiek arī pamanīta gaismiņa, kura pavada vientuļu skrējēju. Autobusa šoferim vēl nācās pameklēt vietu, kur var droši noparkoties, jo tomēr tā ir nopietna šoseja nopietniem skrējējiem. Uzmundrinājuši Čingoni dodamies uz Viesnīcu Tallinā. 

Tallina:

Viesnīcā mūs sagaida big surprise. Šie vēl neesot paspējuši sagatavot istabiņas 40 latviešu skrējējiem un iesaka mums doties uz Tallinu un tad kad būsim atpakaļ viss būs sagatavots, laikam viņi to uztvēra kā joku, ka uz Jauno gadu te varētu ierasties vesels bars latviešu. Igauņi apsola pieskatīt mūsu somas un mēs dodamies atpakaļ uz autobusu, lai  dotos ēst slavenās pankūkas Tallinas vecpilsētā. Viens no iemesliem kāpēc es piekritu braukt šajā ekskursijā bija tas, ka Tallina ziemā izskatās varen smuki. Ziemas nav arī šeit. Pa lielam ne ar ko neatšķiras no Rīgas. Rīgā pat ir glaunāki tramvaji. Tiek piešķirts 2h brīvais laiks, kuru lielākā daļa ir ieplānojusi pavadīt ēdot pankūkas. Pēc nelielas nomaldīšanās no kursa ēstuve tiek atrasta, un tā jau pārpilnā pankūkotava tiek pārpildīta. Daļa nolemj negaidīt un dodas meklēt citu ēstuvi, es palieku notestēt pankūkas, jo tas ar bija viens no braukšanas iemesliem. Pēc 35 minūšu gaidīšanas tieku arī pie savas tītara pankūkas. Notiesājis šo gardumu nopriecājos, ka esmu aprobežojis savu iekāri tikai ar vienu pankūku, jo otra jau prasītu zināmu piepūli. Tālāk nedaudz pamaldamies pa vecpilsētu un nonākam Rimi, kur iepērkam pārtiku turpmākajām dienām. Dodamies atpakaļ uz autobusu un tad caur autoostu, kur uz klāja tiek uzņemta Agate, dodamies atpakaļ uz viesnīcu cerot, ka igauņiem laiks būs pieticis. Viesnīcnieki rūpējas, lai mums saglabātos jautrs noskaņojums, jo atbraukuši atpakaļ viesnīca bija slēgta un uz durvīm uzraksts, ka atvērsies tikai 2. janvārī. Tātad 2. janvārī viesnīcā gaidāma sporta piederumu un koferu iztirgošana. pēc 5-10 minūtēm tomēr tiekam ielaisti un sadalāmies pa istabiņām. Jautrība turpinās, dušas telpā nedeg spuldzīte un tā pati karājās iesieta vadā, no kura vienā brīdī arī nokrita un padarot iešanu dušā par ekstrēmu pasākumu. Nākamais piedzīvojums sākas virtuvē, kura patiesībā ir konferenču zāle, kurā pēc brīža tiek ienestas 2 vārkrūzes un vēl pēc brīža parādās arī nenopietna paskata elektriskā plītiņa ar mazu katliņu. Nu ok pasta party šovakar izpaliks un tiek ēsta brokastu pārtika un vēl šādas tādas uzkodas. Tiek stādītas priekšā komandas un to mērķi. Mērķi diezgan grandiozi un vēl piedevām Druupījs met Ņergām cimdu. Sāku prātot, ka tie plānotie 120 km var būt pa maz, bet tomēr komandā ir Mārtiņš, kurš gan jau ka komandu izvilks. Visi sāk lēnām izklīst pa istabām un dodas pie naktsmiera, bet daļa paliek gaidīt liepājniekus un normālos skrējējus. Paliekam virtuvē četratā Es, Artūrs (Arturo), Gatis (GačusSkrunda) un Sintija (Villiite). Apspriežam cik nu kurš ilgi skrien un kā kuram ir auguši rezultāti pa gadiem. aptuveni ap pus trijiem ierodas ilgi gaidītā liepājnieku ekipāža. Edgars pēc īsas apsveicināšanās dodas pakaļ Miervaldim un Druvvaldim. Pārceļamies no virtuves uz foajē dīvānu skatīties TV. Negulētāji atvadās no Gata, bet klāt nāk Mošķis ar Dainu. Sākumā paskatāmies Euronews, bet pēc tam mošķis žonglējot pulti pārslēdzas uz PBK, kur tiek rādīta krievu klasika. Pirmajā filmā pat trāpās ļoti daudz latviešu aktieri un daļa no darbības arī risinās Rīgā. Otrā ir Erkils Puaro ar saviem 5 sportista procentiem. Puaro gan neizdodas noskatīties līdz galam, jo viesnīcā ierodas Matīss ar Čingoni. Daina ar Arturo cenšas atkodēt kā strādā mikroviļņu krāsns, kas kaut kā arī viņiem izdodas, bet  tieši kā viņi paši nemāk teikt. Bet vismaz uzstādīja kaut kādu pulksteņa laiku uz mikrenes displeja. Nedaudz tiek pārrunāti skrējēju piedzīvojumi un dodamies gulēt. Modinātājs noskan pēc nepārāk ilga brīža un paņēmis sev sagatavotās brokastis dodos uz konferenču zāli tfu virtuvi. Tiek apēstas tradicionālās 3 medusmaizes un izdzerta Lipton yellow label tēja (tāds nu ir mans pirms sacensību rituāls). Dodos atpakaļ uz numuriņu saģērbties skrējienam un sakrāmēju maiņas apģērbu līdzi. Plkst 10tos izbraucam uz sacensību centu pa ceļam piestājot pie Keilas ūdenskrituma, kurš atrodas tur pat netālu.

Ierodamies sacensību norises vietā, kur igauņi mūsu autobusu pavada ar visai dīvainu skatu. Normālie latvieši ir ieradušies. Paņemam somas un dodamies izņemt numurus. Kopā ar numuru saņemam kontroles čipu un visai glaunas bikses priekš nākamā rīta koptreniņa. Neliela kopbilde pirms starta un tad jau sākas organizatoru uzrunas ar visiem kolorītajiem smiekliņiem. Papagailis arī ir ieradies un nevienam nerodas pat jautājumi kurš no visiem viņš ir.  

12h spiningošana

Tad kad tika prasīts cik daudz es plānoju skriet diskusija bija šāda (bikšu sadaļu izlaižu):

M: Gaidu no jums arī ziņu par ATTIEKSMI (kas mērāma aptuvenos kilometros)

K: Par apjomu ir tā, ka gribās noskriet 50 apļus, bet pēc vakardienas skriešanas liekas ka vairāk kā 10km nebūs

M: Pulvermuca pērn noskrēja 60km. Tev jānoskrien vairāk. 

K: aaaa, es rēķināju, ka aplis ir vismaz 2km. Reāli visticamāk, ka skriešu līdz kājas vairs neklausīs un varēšu pēc tam rakstīt blogā savas pacietības mācības.

M: šis jau izklausās labāk

Plāns ir skriet stundā 10km un atlikušo stundas laiku pavadot atpūšoties jeb ēdot.

Čingons sāk laika atskaiti un 12:00 visi dodamies trasē. Šogad trase ir iekārtota 1km garā aplī bez īpašiem kāpumiem un kritumiem. Savu skriešanas plānu jau atmetu no pirmajiem metriem un skrienu kopā ar Mārtiņu, nedaudz pa priekšu tiek palaista konkurentu komanda jeb Voļda ar Druupiju, un tam visam pa vidu papagailis tiek gatavots izplūkāšanai. Voļda nolemj kāpināt tempu un aizmūk no mums prom, bet Druupijs paliek te pat nedaudz priekšā. Mārtiņš plāno skriet visu laiku aiz papagaiļa un nolemju viņam turēt līdzi. Pēc kādiem 5 apļiem skrienam jau garām papagailim un skrienam kopā ar Druupiju, līdz brīdim, kad Mārtiņš piestāj sirsniņmājā. Tālāko ceļu turpinu kopā ar Drūpiju. Pirmās 2h paiet diezgan ātri. Nepievēršu uzmanību tam cik apļi ir noskrieti. Vienīgi skaidrs ir tas, ka Voļda mūs tūliņ noķers pa apli, papagailis ir apdzīts par apli un Gatis skrien kā vējš pa trasi radot zināmu mulsumu trasē. Ap to laiku ari panesās dziedāšana, laikam skrējām garām Miķelim kurš kaut ko dziedāja un tad tā lieta aizgāja nedaudz nekontrolēti. Izrēķinājām, ja jau uzvarēt nav iespējams, tad varbūt dabūsim specbalvu, ka dziedošākais tandēms. Rīta cēlienā repertuāru sastādīja Druupija mobilajā telefons + dažiem cilvēkiem tika piemeklēts kas īpašs. Protams, līdz apnikumam neiztikām arī bez pīkstošā pelēna kur nu kurā reizē viņš tur pīkstēja. Pēc 3h skriešanas jūtu, ka vajadzētu piestāt kaut ko nopietnāku uzēst un tad kad tika pabeigts 40 aplis atvados no Druupija un solu ka pēc dažiem apļiem pievienošos. Uzēdu un jūtu, ka labās kājas potīte nav gluži tāda pati kā no rīta un sāpes sāk pieņemties tikai spēkā. Uzvelku jaku un dodos aplī ar domu, ka iekustēšos un starpfinišā jaku varēšu novilkt un ceļu varēšu turpināt kopā ar Druupiju. Figu! Sāp tā, ka kāju pie zemes nevar pielikt un ir cilvēki kas manā vienā aplī apdzen mani 2 reizes. Pēc 2 pievarētā apļa nolemju iet malā un paslēpjos no tautas teltī. Visu laiku domāju, ko darīt tālāk, jo 40(42) km galīgi nav tas pēc kā es te braucu. Aptuveni  pēc 15 minušu atpūtas teltī manu pārdomu mieru iztramda Lindams, kura atnāca apraudzīt savas žūstošās krosenes. Kā izrādās tās pašas, kuras es gribēju izmantot iekuram, jo teltī bija tumšs un auksts, jo krāsniņa bija jau izdegusi, bet nevienu pagali tuvumā neredzēju. Atdziestot aizvien vairāk saprotu, ka ir jāpieņem kaut kāds lēmums. Pārvācos uz sēdēšanu pie galdiņa un sazinos ar māsu. Vienīgi nesaku, ka man ir problēmas ar potīti, bet ka kājās ir krampji. Tālāk seko bloga sadaļa, kurā tiek aprakstīta rīcība ko es nevienam nerekomendēju! Saņēmis nelielu uzmundrinājumu no Latvijas un arī pie galdiņa ar mani atnāk aprunāties Mildda, Sanita un Daina. Nolemju iet uz visu banku un ķeros klāt savam zāļu skapītim un tiek iedzerti ibumetīni un tāfelīte tiek ielikta arī jakas kabatā. Sāk jau krēslot, tāpēc ņemu no somas ārā no soma lukturīti un solu Dainai, ka uz nakts sadaļu slēgšu iekšā otro elpu. Sacīts darīts. Tiek sagaidīts starpfinišā Druupijs. Sākumā domāju tikai pamēģināt viņam sekot, bet par cik ibumetīns bija savu darbību jau sācis, tad duets atkal bija kopā. Skriešanas ritms bija 2-4 apļi un tad īsa pauze, lai uzņemtu ēdienu un padzertos. Savā pārdomu brīdī Druupijam biju zaudējis 12 apļus. Tā mēs arī turpinājām ik pa laikam uzdziedāt. Šoreiz jau lūdzot, lai cilvēki pasaka ko viņi vēlas dzirdēt, vai arī ja skrējējs jau kādu dziesmu dziedāja, tad mēs viņam pievienojāmies. Tika saglabāta arī opcija par katram cilvēkam individuāli piemeklētu dziesmu, piemēram, Flower tika dziedāts par mīļākajām tumšsarkanajām rozēm un kad tās novīta tad par krizantēmām. Par cik skrēju ar vienu kāju, tad nolēmu skriet līdz 100 un neturpināt distanci, bet tad no cīņas izstājās Mārtiņš un man nebija ne jausmas (monitors vairs nestrādāja un ik pēc 1-2h pienāca mistiski rezultāti) cik daudz ir saskrējis Imants un Miķelis, tad apsvēru domu skriet ar Druupiju līdz galam. Jo tumšaks paliek, jo mazāk var no aizmugures saprast, kurš ir latvietis, kurš igaunis, bet priecē, ka tik daudzi vēl turpina kustēties pa trasi un pat vēl skriešus. Tad kad biju pieveicis ~80. apli pienāca satraucoša informācija, ka ēšanas punktā ir beigušies gumījlāči, kurus es ar Druupiju bijām īpaši iecienījuši. Neko darīt nācās grauzt piparkūkas un čipsus. Vēl pēc brīža nodomāju uzpildīties ar Čingoņā pankūku, bet Čingons mani aiztrieca atpakaļ turēt tempu Druupijam. Tā es tikai viņa pankūkas dabūju nobaudīt tikai 3. janvāra vakarā. Raizes sāka sagādāt divi igauni, kuri gozējās pa pjedestālu un nekādi negribēja rimties un viens no viņiem sāka iedzīt dziedošo duetu, vismaz mūs apdzina tikai viens no viņiem to kāds izskatās Pēteris es uzzināju tikai apbalvošanā. Pārejam uz režīmu pauze ik pēc 3-4 apļiem. Kāda no mistiskākām rezultātu lapām dubults prieks bija redzēt Imantu tik augstu rezultātos, jo tas nozīmēja, ka varu īpaši neiespringt pēc saviem 100km. Palikušas skriet ir 2h un man līdz 100 vēl 2 apļi. Tikko mūs vēlreiz apdzina Cris un sākam kāpināt tempu. Skrienot otru apli jūtu, ka vairs neturu līdzi Druupijam un saku ka es esmu savus 100 noskrējis un šādu tempu nespēju vairs izturēt, un apļa beigās es beigšu. Sarunājam apmainīties ar lukturīšiem un novēlu veiksmi atlikušajās ~1:45. Mans skrējiens ir beidzies, bet nolemju drošības labad kopā ar Mošķi, Edgaru un Agati 2 apļus noiet. Un labi vien bija, jo vienu apli igauņi man bija kaut kur pazaudējuši, ko gan arī paši bez prasīšanas nākamajā dienā atdeva. Skatoties uz to visu no malas likās šausmīgi. Igauņi tik savam personālam prasa magniju un vel visādas želejas, bet mūsējie tik turpina skriet. Nespēju uz to visu noskatīties un dodos teltī atlaisties. Potīte atkal liek sevi manīt un lieku savu organismu slīpā vaidā.

Sazinos ar mājām, ka esmu finišējis un vairs trasē nedošos. Minimālais mērķis ir izpildīts. Protams, brīdī kad es teltī gulēju es prātoju, vai nevajadzēja turpināt skriet kopā kaut vai ar Lindu vai Martu, bet tad no otras puses 60 apļus atpakaļ tev potīte bija čupā un šie 60 apļi tās kondīciju nav uzlabojuši. Palikušas 10 minūtes līdz pusnaktij un lienam ārā no telts lai sagaidītu finišētājus.Uzvelku jaunās skrienam ūziņas, kuras ir patiešām siltas un tad jau ir palikušas tikai pāris minūtes. Jaunais gads tiek sagaidīts ar 8/9 medaļām latviešiem. Igauņiem tiek atstāta bronza vīriešiem. Jūtos gandrīz kā nopelnījis 1. vietu, jo esmu skrējis kopā ar Druupiju 90+ apļus. Katrs saņemam diplomu par dalību sapņu skrējienā un dodamies uz autobusu, lai brauktu atpakaļ uz viesnīcu, kur paredzēta sauna. 

Jāpieskaita 1km klāt :)

Epilogs:

Par cik šis brauciens bija pa lielam pateicoties "Karš un Miers", tad laikam prasās epilogs līdzīgs kā no grāmatas jeb uz 100lpp

Viesnīcā mūs sagaidīja sauna, kurā sākotnējā temperatūra bij 40 grādi, bet izdevās uzdzīt uz 65. Ja nebūtu visu dienu makšķerēts ar tādu slodzi, tad varētu tur pasēdēt ilgāk un vēl uzdzīt to temperatūru, bet šoreiz nē. Dodos atpakaļ uz istabiņu saģērbjos un dodos uz virtuvi pie pārējiem ieturēt svētku mielastu. Itkā ēst gribās, bet netiek ēsts nekas nopietns, vien knibinos ar visādiem cepumiem un gurķiem. Pēc brīža ierodas arī igauņu spiegi taureņa un mušu izskatā, un šie manāmi satrakojās izdzirdot par koptreniņu deviņos no rīta. Viens aiz otra cilvēki dodas gulēt un es ar sagaidījis plkst. 5 dodos uz istabiņas pusi, vien ejot uz izejas pusi vēl pārmiju dažus vārdus ar Modri un Matīsu. No virtuves esmu izgājis 20 pāri pieciem. Uzlieku modinātāju, kurš man laipni paziņo ka zvanīs pēc 3h13min. Naktsmiers ir varen draņķīgs, jo kājas sāp un potīte pulsē kā traka.  Laiks mosties un posties. Piecelšanās no gultas prasa zināmu piepūli, bet tieku ar to galā. saģērbjos skriešanai un saprotu, ka skrējiens nekāds nesanāks, tāpēc pa virsu uzvelku ārā jaku. Sēžam pie TV, bet izrādās, ka daļa jau gaida ārā nu neko dodamies ārā. Pirms kāda laika noskrieniešos raisījās diskusija par tām iespējām ņemt dalību sacensībās un treniņos, tad man pēc pirmajiem metriem nāca apziņa, ka man būtu vajadzīga poga mēģinu sekot līdzi. nogāju meža apli un apgāju apkārt viesnīcai un devos uz virtuvi sagaidīt visus pārējos atpakaļ. Ieturējām brokastis un 11:20 devāmies uz autobusu. Tad jau sekoja brauciens mājās, kurš tika pavadīts mēģinot pagulēt, bet nekā visu laiku bija kaut kas jādara. Un tad jau vēl ar gaismu bijām atgriezušies Rīgā.  Pa ceļam jau biju ieplānojis braukt ar 6. tramvaju, bet nu sanāca tā ka 6. aizgāja tieši tad, kad izkāpām no autobusa. Nu neko paņemu savu koferi un zombiju gaitā velku viņu uz mājam. Paties prieks bija redzēt uz ielām cilvēkus, kuri kustējās vēl lēnāk kā es.

Secinājumi:

1. Tas ka tu domā ka tu nepiedalīsies nemaz nenozīmē, ka tu nepiedalīsies
2. Par mērķi nevajag uzstādīt attālumu līdz kaut kādai traumai, tas var ļauni atspēlēties
3. Gumijlāči ir kā raķešdegviela
4. Dziedot nav laika domāt, ka tik daudz vēl laiks ir palicis līdz finišam
5. Ja nezini kādās sacensībās tu šogad piedalīsies tad paprasi Martai