Karaliskā sezona I daļa

              Iepriekšējā sezona bija tīri labi izdevusies, tāpēc nekas nelika šaubīties, ka šai sezonai arī vajadzētu būt lieliskai. Vienīgi  ar to mērķu izvirzīšanu ir kā ir, jo pēc Valmieras maratona iekšējais motivācijas trūkums nekur nav pazudis. Par cik no kļūdām ir jāmācas, tad šosezon konkrētus mērķa laikus maratonā neizvirzu, tik izvirzu 3 sacensības, kurās vajadzētu labi nostartēt un tās ir Nordea maratons, Valmieras maratons un Siguldas kalnu maratons. Laiks nedaudz pavirzījās uz priekšu un šai trijotnei pievienojās arī skrējiensoļojums Rīga-Valmiera. Protams, fonā arī bija domas, ka vajadzētu uzlabot arī pusmaratona laiku, bet kurš tad vairs ķēpājas ar tik īsām distancēm [sarkasms].

Gatavošanās sezonai:

        Gatavoties sāku ar februāri, jo pēdējās nakts sapņa skrējiena biju iedzīvojies potītes savainojumā un nācās gandrīz visu janvāri izlaist. Smieklīgi jau sanāca, ka 2. februārī pieveicot Ezeru ledus skrējienu es biju veicis tik pat km cikA visā janvārī kopā. Ezeru skrējiens bija samērā grūts, jo sen nebija skrieti tik gari kilometri, bet līdz galam tiku un pārkarsušo prātu pirtī atdzesēt arī paspēju. Tā pamazām sāku atkal palielināt nedēļas kilometrāžu un drīz jau atgriezos SSV pulciņā. 

       

Skrējiensoļojums Rīga-Valmiera

      Februārim ieskrienoties jau arī oficiāli tika izziņots skrējiensoļojums Rīga-Valmiera. Īsti nezinu kas tieši, bet kaut kas ļoti mani piesaistīja šim skrējienam. Varbūt tas, ka esmu dzimis Valmierā un Sīmaņa baznīca ir 200m no bijušā dzemdību nama, varbūt tas, ka organizē Ņergas. Plāns bija skriet pa nedēļu īsos skrējienus un tad nogalē vismaz maratona distance jānoskrien. Te vienā dienā zvana Matīs un prasa vai pie manis nevarot uztaisīt oficiālo skrējiena preparty, uz ko es viņam atvaicāju cik cilvēki plāno būt. Pēc īsas kalkulācijas saņemu atbildi, ka 10-15 skrējēji un kādi 10 brīvprātīgie. Tātad nekas liels un dodu viņam zaļo gaismu par preparty vietas iekļaušanu nolikumā. Dalībnieku skaits gan izauga krietni lielāks kā plānots un sāka likt nervozēt, vai viņi visi dzīvoklī satilps. Kad bija atlikušas divas nedēļas līdz startam, nolēmu veikt ģenerālmēģinājumu šim skrējienam jeb noskriet pusi no distances. Šis skrējiens tika apvienots ar Mangaļsalas mola SSV. Somas sistēmā bija uzpildīta pirmo reizi ar Isostar un vēl pa kādam šokolādes batoniņam. Mēģinājums izdevās ļoti labi un organisms neprotestēja pret Isostar. Tātad somas saturs izlemts. Vēl pēc nedēļas pienāca vēl viens izaicinājums: Lielais Gavēnis. Pēdējajos gados lielā māsa ar mammu to ievēro, tad nu nolēmu arī es šogad pamēģināt. Principā tika nomainīta visa ēdienkarte par kādiem 90%. Pavīdēja arī doma, ka jāmaina somas saturs un no turienes tika izņemti šokolādes batoniņi, bet Isostars tomēr tika atstāts, jo uz pliku ūdeni diez vai noskries. Tad jau ātri pagāja nedēļa un skrējiena ballīte bija klāt. Diezgan interesanta ir sajūta, kad galdā tiek liktas ntās cielaviņas, bet tu nedrīksti pagaršot. Kopumā uz ballīti ieradās pāri 50 cilvēkiem, bet par laimi viņi visi te neuzturējās vienlaicīgi. Atnāca ieēda makaronus, uzkoda putnu un devās noskaņoties startam. Ap desmitiem sekoja pulcēšanās dīvānu zālē uz interviju ar skrējiena leģendām. Iedvesma sakrāta un pūlis izklīst uz starta zonu.

Starts tāpat kā iepriekšējajos skrējienos tika organizēts no Brīvības pieminekļa, bet pirmsstarta reģistrācija bija Latvijas Universitātē. Varētu jau teikt, ka pirmsstarta drudzis nenomāca, bet reāli bija visu laiku kāds, kurš uzkurināja ar apgalvojumu, ka es uzvarēšu. Lai kā censtos par to nedomāt, tomēr ir grūti tam nepievērst uzmanību, ja to pat Voļda saka. Mērķis ir viens, iekļauties 10h. Visi dodamies uz startu un uzņemot kopbildi samulsinām Pašvaldības policiju. Īsa drošības instruktāža un tiek sākta atskaite.

STARTS!!! Jāsaka gan ka tikai pirmajiem 50m, jo visa skrējēju grupiņa apstājās pie pirmā luksofora. Pa Rīgu tika skriets ievērojot visus luksofora signālus, kas diezgan jau pašā sākumā izretināja dalībniekus. Pie VEF tilta jau bija izveidojies līderu kvartets (Es, Voļda, Oreman un Viktors Suborins ), kam uz papēžiem mina Juris Jansons ar Sigitu. Šāds kvartets saglabājās līdz izskrējām no Rīgas un no mums atpalika Viktors. Pirmie 20km skrējās ļoti viegli un pat nemanīju kā pietuvojās Garkalne. Ieskrienot iekšā Garkalnē pajokojam, ka rēcīgi būtu ja nāktu kravas vilciens un nāktos kādas 10 minūtes pie sliedēm gaidīt. Sasnieguši KP apžilbstu no visiem mašīnu lukturiem un neko lāga neredzu, kas ir uz galdiem. Ieraugu ka pa sliedēm tuvojas vilciens un abi ar Voļdu ātri ko paķeram no galda un metamies pāri sliedēm. Izrādījās, ka tā bija tikai lokomotīve un varēja arī tik ļoti nesteigties. No galda biju paķēris apelsīnu, ko ar gardu muti notiesāju. Izskrienot atpakaļ uz šosejas  mūs panāk arī Edgars, kurš tomēr bija pieticīgāks un zem vilciena nemetās. Tā nu ceļu turpinām runājot par sezonas plāniem, dzīvi utt. Ap 30. km sāku just, ka vēderam ne pārāk labi patīk šis skrējiens. Nedaudz virs 3 stundām jau esam sasnieguši nākamo KP kuru apkalpo arī mana māsa. Izstāstu, ka nav pārāk labi, bet mēģināšu turpināt. KP aizkavējos ilgāk kā mani ceļa biedri atvelkot elpu. Tālāk turpinu ceļu viens ar cerību Edgaru un Valdi noķert, bet vēders sāk galīgi streikot un nākas ņemt zaļo pieturu. Tā nu šādi skrienot un ik pa laikam mūkot krūmos dodos Murjāņu virzienā. Lēnām jau sāk mani noķert citi skrējēji un ticis pie Inčukalnu Gāzes krātuves ieraugu ceļazīmi Rīga 42 - Valmiera 65. Pirmoreiz nākas pieņemt diezgan grūtu, bet saprātīgu lēmumu, ka jāizstājas no sacīkstēm. Endomondo apturu un sazvanu evakuatoru, un saku ka būšu Raganas kontrolpunktā. Mani gan mēģina pierunāt lai turpinu, jo kamēr neesmu iekāpis evakuatora transportā es neskaitos izstājies, bet jūtu, ka šis nav vienkāršs vēdera karuselis un arī vilkties pastaigas solī es uz Valmieru negribu un neesmu tam pienācīgi ekipējies. Līdz atbrauc mans evakuators sēžu pie mašīnā pie Oreman apkalpojošās brigādes, jo ārā ir auksts, bet siltais apģērbs ir pie māsas. Tā nu drīz ir klāt arī Sigita un pārsēžos pie viņas. Principā negribas braukt nekur prom, bet palikt trasē un atbalstīt pārējos. Tiek saņemts zvans, ka vēl viens ir izstājies un vajag braukt uz Vangažiem pakaļ. Vangažos ir mana māsa un es tieku pie savas siltās jakas. Nolemjam, ka nav jēgas šo skrējēju vest uz Valmieru un vedam viņu atpakaļ uz Rīgu. Pa ceļam Sigita taurē visiem skrējējiem. Diezgan smuks skats, kad lampiņas pārvietojas pa ceļa malu. Izlaižam Skrējēju Rīga un dodamies atpakaļ uz Valmieras pusi. Īsu brīdi piestājam Raganā, bet tad dodamies uz KP pie Braslas tilta. Lēnām jau sāk palikt gaišs un var redzēt kā skrējēji ir izretojušies. No vienas puses ir liels prieks redzēt ka tik daudzi turpina ceļu, bet no otras puses diezgan ļoti sirdi dur tas, ka esi izstājies un zini ka esi pārāks par tiem, kuri vēl turpina, bet ja esi izstājies, vai tiešām esi pārāks? Tikuši līdz Braslas tilta KP tur esošās meitenes mani apbruņo ar megafonu, lai varu pabļaustīties. Nākas gan arī skrējējiem skaidrot kāpēc viņi mani te redz. Tā nu es pāris stundas tur pabļaustījos. Tuvojās jau laiks, kad jāver ciet KP un ar Sigitu nolemjam, ka evakuatora ekipāža, ja būs nepieciešama, tad kaut kur tuvāk Valmierai. Uz brīdi piestājam Stalbes KP apvaicāties, vai ir viss nepieciešamais. Saņēmuši pozitīvu atbildi dodamies un Rubenes KP. Rubenes KP palicis atmiņā ar to, ka ārā ir baigais aukstais vējš un visi sēž mašīnās līdz brīdim, ka uz kalna kores parādās kāds skrējējs, lai tad ātri lēktu visi ārā un servētu galdu. Tad nu pavadīju vēl pāris stundas šajā KP un tad jau arī aizveda mani līdz Sīmanim, kur tika sagaidīti finišētāji. Pēc tam dodamies uz Baļiem, kur notiks vakara saviesīgā daļa. Ik pa laikam pacilāju pie sevis domu vai tiešām vajadzēja izstāties, bet par cik gremošanas sistēma streikoja vēl pāris nākamās dienas, tad zināju, ka lēmums bija pareizs. Sākotnēji tika vainots gavēnis, bet pēc tam jau sāku izdomāt 101 variāciju, kas bija vainīgs. Viens gan palika skaidrs, šo distanci ir jānoskrien. Bija plāns izskriet jau šajā sezonā, bet tikai nav jau laika kad to izdarīt, ja gandrīz katru nedēļas nogali ir kāds skrējiens.

Rēzeknes pusmaratons

Pēc Rīga-Valmiera fiasko radās atkal kaut kāda iekšējā dzirkstele, ka sevi ir jāpierāda citu acīs. Savos iknedēļas plānos atkal atgriezu TANkistu koptreniņus un ieviesu sev ceturtdienu kā tempa skrējienu dienu. Par cik joprojām gavēju, tad jau laicīgi izlēmu, ka Rēzeknē uz rezultātu neskriešu. Nedēļu pirms Rēzeknes pusmaratona Arturā paziņoja, ka šogad komandu neveidos un nācās ātri meklēt jaunu komandu Skrien Latvija ieskaitei. Tā dienas laikā radās komanda "Pēdējā brīdī". izdodas pierunāt, ka uz Rēzekni mani ar māsu aizvēdīs vecāki, kamēr skriesim, varēsiet pavazāties pa pilsētu. Tā piektdienas vakarā uzsākām savu ceļu uz Rēzekni pirms tam piestājot Madonā, lai agrā svētdienas rītā dotos caur Rēzekni uz Rīgu. Pa ceļam vēl pārrunājam, kā vis izskatījās pirms gada, kad visu klāja tikko uzsnidzis sniegs, bet šogad jau zaļa zāle aug, kaut gan datums ir tas pats kurš pērn. Izdodas noparkot mašīnu gandrīz pie paša starta un dodamies izņemt numurus. Māsu kā vienmēr pārķer vietējie mēdiji uz sniedz īsu interviju par gaidāmo skrējienu. Numuru izņemti un dodamies atpakaļ uz mašīnu pārģērbties skrienam drēbēs. Ar māsu sarunājam, ka tad kad es noskriešu es viņu pēdējajā aplī pavadīšu. Ārā ir pavēss, bet nolemju skriet īsajā sporta tērpā. Sagatavojušies startam dodamies meklēt noskrieniešus un kopbildi. Laika trūkuma dēļ uz bildi nesavācamies. Dodamies uz startu. Pa ceļam atdodu tētim virsjaku un līdz startam nedaudz padrebinos. Seko starta šāviens un visi aiznesas trasē. Sākotnējais plāns ir skriet kopā ar Linu un tad jau manīs kas un kā. Šī izrādījās tukšā loze. Km temps nav vēlamais un nākas tempu kāpināt un meklēju citu kompāniju ar ko skriet. Līdz pirmā apļa beigām esmu noķēri Kitiju Valteri, kura ir sieviešu pusmaratona līdere. Turpinu savu tradīciju skriet kopā ar sieviešu līderi. Rēzeknieši māk izveidot trases, jo pērn bija 5x jāmēro kalniņš serpentīnā, tad šogad jau tikai 4x kalniņš uz Māras pieminekli. Smuks kāpums kilometra garumā it īpaši ja vēl iepūta sejā pretvējš. Otrā apļa beigās izbeidzas mana Nokija un palieku bez mūzikas un km laikiem. Atdodu telefonu un austiņas tētim, lai nav lieks smagums jāstaipa līdzi. Trešajā aplī vēl kaut cik varu turēt līdzi Kitijai, bet jūtu ka spēks sāk izsīkt. Gavēnis laikam tomēr dara savu un enerģijas uzkrājumu nav tik daudz. Pēdējajā aplī jau dodos nedaudz atpaliekot no Valteres. Skrienas aizvien grūtāk un kalns uz Māras pieminekli ir neizmērāmi garš. Kad esmu ticis virsotnē jau pienāk apziņa, ka palicis tik noripot lejā pa kalniņu un tad apkārs "Gors" un tik uz finišu. Finišs ir sasniegts 1:25:49. Aptuveni tā kā gribēju. Atliek sagaidīt māsu kad viņa dosies 4. aplī un veikt nelielu atsildīšanās skrējienu. Arī māsa izrāda "sajūsmu" par kalniņu uz Māras pieminekli. Tā nu kopā ar māsu sasniedzām finišu. Jāsaka, ka gods un slava Leldei, jo tikai dažas dienas atpakaļ rīta skrējienā bija izmežģījusi potīti un vispār likās ka nevarēs skriet, bet te ņem un noskrien pusmaratonu.

Biķernieku pusmaratons

Beidzot gavēnis ir cauri un varu secināt, ka no manis nekāds vegāns nesanāk, pārāk ļoti tomēr garšo gaļa. Nu labi uzreiz jau netika cūka kauta un plosīta. Pakāpeniski tika ieviesta iepriekšējā ēdienkarte. Noskrieniešu forumā izlasīju, ka var pieteikties uz tempa turēšanu un izlēmu pamēģināt laimi. Pieteicos uz diviem posmiem: Biķernieki un Kuldīga ar tempa variācijām - 1:30; 1:40; 1:50. Kopā ar Daineli tikām izvēlēti kā TT 1:30 abiem šī būs debija šajā godpilnajā amatā. tad jau arī pienāca sacensību rīts un kopā ar māsu devāmies uz pieturu, lai brauktu uz Biķernieku trasi. Pa ceļam pievienojās kaimiņiene Freya. Neskatoties uz to, ka ierašanās laiks mums ir plānots diezgan laicīgi,  trolejbuss ir pilns ar skrējējiem. Sasnieguši Biķernieku sporta bāzi, dodamies meklēt ieeju un pēc tam jau noskrieniešu telti. Telts nav ilgi jāmeklē, jo visaptverošo dzelteno pūli nevar nepamanīt. man tiek izsniegts pulsometrs, hmm a kā viņš darbojas? un tieku arī pie oficiālā TT krekla. Kaimiņš, tas kurš Dzintars, īsumā izstāsta kas un kā darās ar pulksteni, es tik māju ar domu, ka visu saprotu. Pārrunāju ar Dzintaru vēl TT skriešanas nianses. Pēc plāna ir jāskrien 4:15 uz kilometru, bet reāli vajadzētu nedaudz ātrāk kaut kur uz 4:13. OK labi skaidrs, dodos iesildīties un tad jau uz startu. Starta koridorī jau ap mums salasās potenciālie klienti. Seko starts un tad jau kopā ar Daineli laužam ceļu uz brīvāku trasi, pie reizes sekojot tam lai arī nebūtu pārāk liels starta uzrāviens. Sākumā mums ir krietns sekotāju pulciņš, kurš gan kliedz, ka mēs skrienam pa ātru, bet mēs atbildam, ka tas ir lai izlīdzinātu startā zaudēto laiku. Pirmais aplis paiet iekrājot 9 sekunžu handikapu. Pēc teorijas domājam, ka labāk lai ir kādas sekundes iekrātas un tad dzeršanas punktos un trases pauguros būs iespēja dzēst to. Otrā apļa pirmo līkumu mans supergudrais pulkstenis nolemj izskriet pa taisno un man rodas 200m deficīts pret Daineļa pulksteni. OK palieku tikai vispārējā ātruma kontrolētāja lomā un vairs nevaru neko mērīt pret konkrēto attālumu. Finišējot otro apli handikaps ir jau sasniedzis 19 sekundes. Sekotāju pulks ir palicis krietni plānāks, jo daļa ir finišējusi 10km un daļa ir atpalikusi. Laiciņš ar diezgan sutīgs. Cenšamies uzmundrināt skrējējus kuri jau sāk noplīst un aicinām sēsties mums astē un kopā vilkt uz finišu. Daļa saņēmās, bet daļa tik izdveš gurdenu nopūtu. Kamieļa kupros sastopam Vāveru Baibu, kura dala riekstus un liek iepozēt foto ar uzvarētāj smaidiņu.  Trešais aplis tiek finišēts ar 17 sekunžu handikapu.  Ar Daineli saņemam aizrādījumu, ka mēs neizskatāmies noguruši, lai vismaz pietēlojot, ka mums arī ir grūti. No mūsu kuplā bariņa ir palikuši vien pāris skrējēji, kuri tad arī ar mums ir nolēmuši kopā finišēt. Pirms pēdējā līkuma noķeram manu māsu un saprotu, ka pēc mana finiša būs maz laika, lai atbrīvotos no visiem TT pričendāļiem un ķertu viņu rokā.  Ar Daineli finišējam gandrīz ar Šveices pulksteņa precizitāti 1:30:02. Ātri aizskrienu līdz noskrieniešu teltij un nolieku medaļu un nosienu balonus, un tad pilnā ātrumā dzenos pakaļ māsai. Māsu panāku jau krietni aiz pirmā līkuma un tālāk jau turpinām samērā mierīgā tempā, tik māsa tā nedomā. Es visu laiku tik saku ka vajadzētu panākt TT uz 2h, kas turpat priekšā rēgojās, bet Leldei jau viss ir līdz "baltajām pelītēm", Tomēr lēnām soli pa solim TT noķeram un 1,5km pirms finiša arī apdzenam un tad jau tik ceļš uz finišu. Mierinu māsu, ka tagad var vairs īpaši neiespringt un skriet tik uz finišu, bet kad māsa ieraudzīja, ka priekšā ir cita vāvere, tā uzreiz pielika soli grandiozam finiša spurtam un Ilzi atstāja jaņos. Pēc finiša gan māsai bija nepieciešams ilgāks atgūšanās laiks. 

Nordea Rīgas maratons 14'

Šogad esmu izlēmis startēt NRM maratona distancē, nākamgad paliks savākt tikai 5km medaļu. Par cik šis ir viens no lielajiem sezonas mērķiem, tad cenšos sevi tam arī nopietni noskaņot. Startēšu kā ierasts, zem Ārlietu ministrijas komandas. Atkal tiek piedāvāts organizēt pastaparty un dienu pirms NRM dzīvoklis ir pilns ar skriet gribošiem cilvēciņiem. Uzsauciens uz kūku konkursu tika ņemts pārāk nopietns, ka jau pēc brīža bija soctīklos jāliek paziņojums, lai ar kūkām pie mums vairs nenāk. Vakars paiet pie plīts tik vārot makaronus, diemžēl kopējas statistikas nav cik kg tika apēsti, bet skrieties vajadzētu labi. Kā ierasts vakara noslēgumā tiek sagaidītas arī NRM brīvprātīgās Lauma ar Inesi un tiek uzcienātas ar kūciņām. Samērā laicīgi arī izdodas aiziet gulēt. Pieceļos laicīgi un ieturu ierastās pirms sacensību brokastis. Kā ierasts no mājas izejam ar kavēšanos un jau nospriežam, ka ne Ārlietu ministrijas ne noskrieniešu komandas kopbildē netiksim. Tomēr paveicās un vismaz AM bildi nenokavējām. Līdz startam paliek 15min un jātiek līdz mantu glabātuvei un jāizstāv rinda uz tualeti. Māsa piesakās aiznest somu uz glabātuvi, lai es varu jau ieņemt vietu rindā. Teterovskis jau sāk diriģēt skrējēju kopkori bet es vēl stāvu rindā. Interesanti būtu startēt no būdiņas. Tik traki tomēr nav un minūti pirms starta mēģinu iesprausties starta koridorī. Tas gan neizdodas un startēju no pievadceļa. vismaz labi ka plūsma ļāva ieplūst iekšā visiem tiem kas stāvēja ārpusē un nebija jāgaida kamēr pūlis paiet garām. Plāna man īsti skrējienam nav, tik piezīmēju, ka nevajadzētu būt zemāk par TT 3:15, bet ideāli būtu 2:55 jeb kas augstāks vispār būtu perfekti. Pirmos kilometrus skrienu prātīgi, cenšoties nepārķert tempu. Drīz jau esmu panācis TT3:15. nedaudz paskrienu kopā ar viņiem, bet tomēr tas man ir par lēnu un skrienu viņiem garām. Vēl nav tik karsts un pamali rotā tumši zili mākoņi, kas vieš cerību uz lietu. Skrienot pa Ķīpsalu turpinu vairumam iet garām. Noskrieniešu ir tik daudz ka visu laiku sanāk kādu uzmundrināt. Atgriežoties no Pārdaugavas paskrienu garām Edgaram Lankupam, no kura gan sākumā nedaudz atrāvos, bet pēc tam krietnu distances gabalu skrējām kopā. Skriet gar Brīvības pieminekli vispār bija ļoti pacilājoši, jo tur esošie dejotāji vienkārši cēla spārnos. Tālāk jau seko skrējiens caur Vecrīgu, kur jāskrien prātīgi lai uz bruģa neizmežģītu potītes. Pienācis ir viens no garlaicīgākajiem trases posmiem, jeb nebeidzami garā taisne pa Krasta ielu. Par cik sanāk visu laiku kādu uzmundrināt un apspriest, kas ir līderi šis garais posms paiet ātri. Problēma ir tikai vietā, kur atkal apgriežas pusmaratona dalībnieki (maratonistiem apgriešanās punkts bija km tālāk), sanāk ātrākajiem maratonistiem pīties pa vidu pusmaratonistiem un dzeršanas punktā vispār ir haoss. Kā ir tā ir, necīnos jau es par pjedestālu. Pusmaratons pieveikts 1:27, tik vēders atkal sāk karuseļus vērpt. Līdz 30.km izturu, tad tomēr saprotu, ka būdiņa tomēr būs jāapmeklē. Apsolu Edgaram, ka centīšos viņu noķert. Iespējams, ka pēc piespiedu pauzes pārāk ātri centos Edgaru panākt un ieskrienot Ķīpsalā augšstilbos sākās mesties krampis. Vairāk jau sāku domāt par to, kur atrodas TT3:15, nevis kur ir Edgars. Uz Vanšu tilta dzeršanas punktā otrreiz apmeklēju būdiņu, mazāk dēl tā, ka vajadzēja, drīzāk gribēju vienkārši pasēdēt. Uz finišu tomēr jādodas ir un saņemos pēdējajiem 5km, lai gan krampji kājās paliek spēcīgāki. Noskrienot no Vantinieka saņemu uzmundrinājumus no TT 3:45 un tik spēju šos uzmundrināt aplaudējot. Tiek sasniegts pēdējais dzeršanas punkts, kur es atļaujos pāriet soļos. Soļot turpinu vēl kādus 200m un nolemju, ka nebūs smuki gar Mildu iet soļos. Sāku skriet, bet Ticis līdz MK atkal pāreju soļos, augšstilbi sāp ārprātīgi. šoreiz noeju  līdz pašam apgriešanās punktam un tad sāku skrējienu uz finišu. Varētu teikt, ka pat skaitu soļus līdz finišam. Sasniegta 42km atzīme un tikai pēdējie 200m pa krasta ielu palikuši. Finiša skan Get lucky un es tiešām esmu laimīgs, ka esmu finišu sasniedzu. Mani sagaida māsa un kopā dodamies uz masāžu. Sasniedzot masāžas galdus saņemu priecīgu ziņu, ka maratonistus ņem bez rindas un tieku pie masiera zibenīgi. Sakožu zobus, lai masējot nekliegtu pilnā balsī. Pēc masāžas jūtos kā no jauna piedzimis. Pēc tam aizejam uz netālo noskrieniešu telti, kur tiek sagaidīti visi TT. Pavīd ideja, ka vajadzētu vakardienas kūkas piebeigt un tiek noorganizēts zibenīgs afterparty ar nosacījumu, ja gribi ierasties ar groziņu, tad ir jānes saldējums, jo to vismaz var ilgāk glabāt saldētavā.