svētdiena, 2014. gada 23. novembris

Karaliskā sezona II daļa: Piedzīvojumi Igaunijā

Pēc NRM iestājās morālais pagrimums, ko dažs labs noskrienietis devēja arī par "pēcdzemdību depresiju". Turpmākās divas nedēļas pavadīju skrienot pārsvarā tikai ģertrūdiešu kompānijā. Lai radītu kaut kādas pārmaiņas sāku nedēļa iekļaut vienu skrējienu ar basām kājām. Pārcentos jau otrajā nedēļā un atstāju asiņainas pēdas uz Rīgas bruģa. Maijs beidzās un tad jau sākās jūnijs, kurš solījās būt pilns jauniem izaicinājumiem.

Eiropas čempionāts Oravā (Igaunija)

Vienā no pērnās ziemas baltākajiem skrējieniem jeb "Zvērigajā" teikas atslābuma koptreniņā, kaimiņš Dzintars prasīja kādi man ir plāni nākamā gada 7.-8. jūnijam. Šāds jautājums nedaudz pārsteidz, jo parasti laiku tik tālu uz priekšu nemēdzu plānot. Tālāk jau tika izklāstīta doma par Eiropas čempionātu rogainingā, kas notiek te pat aiz Latvijas robežas, Oravā. Palūdzu 3 dienas pārdomām, bet jau nākamās dienas vakarā dodu ziņu, ka esmu ar mieru doties šajā piedzīvojumā. Par to kā tapa komanda dzintars ir ļoti jauki aprakstījis savā blogā: Tuvāk edžam. EČ rogainingā 2014 gadā, Igaunijā. Savukārt Guna ir ļoti labi arī aprakstījusi kā mums tur gāja: Igaunijas knišļus barojot. Kājas, precīzāk pēdas, vēl nav gatavas 24h pavadīt mitros apstākļos, bet mājās braucot vienojāmies, ka ar šo pasākumu ir jānorēķinās un 24h rogainings ir Eža kažociņa nākotnes plānos iekļauts.





Laulasma Ultra 2014

Kad esi sapinies ar Maffiju, tad nav jābrīnās, ka tavs vārds parādās sacensību sarakstos, kurās nemaz neesi plānojis piedalīties. Tad nu arī Maffija mani apstrādāja un 13. jūnija vakarā sēdos busiņā uz Tallinu. Busiņš gan bija tāds maziņš un nācās visiem skrējējiem diezgan saspiesties, lai pietiktu vieta gan pašiem, gan arī līdzpaņemtajām mantām, Vēl jautrāk sāka palikt, kad busiņa interjers lēnām sāka jukt pa detaļām. Vismaz papildus jautrība, lai ātrāk ceļš paietu. Iekārtojamies viesnīcā un ātri dodamies gulēt, jo nākamajā rītā jau agri jāceļas un baumo, ka būšot diezgan daudz jāskrien. Rīts kā vienmēr pienāk ātri un ieturējis ierastās brokastis saģērbjos skrienamajās drēbēs. Pēc brīža jau dodamies uz busiņu, lai dotos uz sacensību norises vietu. Sacensības norit tur pat kur "pēdējās nakts sapnis", tikai šoreiz 1km apļa vietā ir dota iespēja skriet 21km aplīti, kurš ir sadalīts divās daļas, vienā garā un ļoti interesantā, otrā īsā un nenormāli garlaicīgā. Nokļuvis galā, dodos iekārtot telts vietu, lai ir kur atpūsties brīžos, kad neskrien. Telts uzslieta un varu doties uz reģistrāciju. Igauņiem ir tieksme skrējējus apģērbt un šoreiz komplektā ar numuru un laika kontroles čipu saņemu arī oficiālo T-kreklu. Skrējiena plāns ir 4 apļi uz ātrumu, lai notestētu gatavību Cēsu Eco trail 80km. Sākumā skrienu kopā ar Druupiju atminoties kā mums skrējās/dziedājās Vecgada skrējienā. Šādā tempā skrienot jutu, ka sevi bremzēju un Papagailis jau arī bija tālu gabalā, un pirmā vieta vispār bija ārpus redzamības. Tad jau tuvojoties starpfiniša zonai māju Druupijam ardievas un ķēru rokā Papagaili. Ieskrienot Mazajā pusaplī es no abiem līderiem biju diezgan atpalicis, bet otrajā aplī jau aizskrēju kā līderis. šinī brīdī arī radās doma nokausēt Papagaili, lai Čingonim ir vieglāks ceļš uz uzvaru. Garajā cilpā kilometri paiet ātri, jo ainava ļoti strauji mainās un palīdz arī tas, ka ēdināšanas punkti ir ik pēc 3km. Izvēlos piestāt tikai katrā otrajā ēšanas punktā. Punktā parasti izdzēru kolu un paķēru saujā salmiņus, ko pa ceļam grauzt. Otrā apļa tālākajā galā izbeidzās ipods un nācās atpakaļ skriet klusumā, lai starpfinišā samainītu uz otru ipodu, Starpfinišā palūdzu GatisK, lai kamēr esmu mazajā cilpā, no manas somas izņem otru ipodu un atstāj uz soliņa pie telts.  Par cik ir jāskrien atpakaļ pa tiem pašiem ceļiem, pa kuriem aizskrēji, tad ļoti labi var redzēt cik tālu ir konkurenti. Tuvākais sekotājs bija atpalicis no manis par (uz aci mērot) pāris minūtēm, bet Papagailis jau krietni tālāk. Vēlāk kolektīvā runājām, ka gan jau domāja, ka es skrienu tikai maratonu un viss. Par cik manu plānu ātri skriet tikai 4 apļus un tad vēl 4 vajadzētu  noskriet gurķojoties, zināju tikai es, tad izbrīnu radīju arī latviešu dalībniekos. Es gan uzreiz arī skaidroju, ka 211km neplānoju skriet, bet skrienu CET testu un kausēju nost Papagaili. Starpfinišā ātri samainu ipodus un turpinu klausīties Coldplay "Ghost stories" albumu uz riņķi. Trešo reizi atgriežoties no tālākā punkta saņemu ziņu, ka Papagailis ir viegla izmisumā un dzenas man pakaļ. Uz aci mērot starp mums ir pāris kilometri. Joprojām cenšos lieki dzeršanas punktos neaizkavēties, tik ierastās vienas glāzes, izdzeru divas glāzes ar kolu. Ar katru apli aizvien mazāk gribas doties mazajā cilpā. šoreiz atgriežoties no mazās cilpas noķeru Aivaru un manis iedvesmots, viņš sola paskriet kopā ar mani līdz starpfinišam. Abi esam vienisprātis, ka SSV koptreniņi ir daudz devuši, lai skrietu garos gabalus. Aivars paliek starpfinišā, bet es aizskrienu savā pēdējajā  ātrajā aplī.  Apziņa, ka šis ir beidzamais aplis ļoti mierina. Brīžiem sāku pat balsī dziedāt, dziesmām, kas skan ipodā. Pa lielam jau ir apnicis skriet un šausmina pat doma, ka būs arī jāskrien tā mazā cilpa. Lielo cilpu izturu, bet pirms došanās mazajā cilpā piestāju starpfinišā un izdzeru Martas sarūpēto buljonu. Pēc 5 minūšu pauzes nolemju padarīt iesākto un aizskrienu mazajā cilpā. Mazā cilpa ir īsts psiholoģiskais treniņš, jo vēl vienmuļāku vietu pa kuru skriet varētu atrast tikai tuksneša vidū. Finišēju savu 4. apli un dodos piesēst uz soliņa. Sagaidu kad Papagailis finišē savu 4. apli un secinu, ka no iekrātā lielā pārsvara viņš bija pietuvojies man līdz 5min. Jautājums ir cik ilgi viņš varēs šādā tempā skriet. Nolemju aiziet uz telti nedaudz nosnaust, lai vēlāk varētu jau gurķoties pa trasi. Gulēšana gan nekāda dižā nesanāk, jo soctīklos sazinos ar dzimteni. Kā izrādās, tad pārsteidzis es esmu ne tikai igauņos, bet arī dzimtenes publiku. Pēc brīža Matīss paziņo, ka Papagailis ir izbeidzies un izstājas no sacensībām. Gulēt īsti nesanāk, tāpēc lienu ārā no telts un starpfinišā sarunājos ar Martu un Martiņu. Pēc mirkļa jau savā kārtējajā aplī dodas Miezers un nolemju doties kopā ar viņu. Nonākot jūras krastā, pavērās vienkārši fantastisks skats uz saulrietu. Gandrīz pus apli kopā skrējuši satiekam pretī skrienošu Druupiju, kurš atgādina, ka vajadzētu uzdziedāt. Problēma tikai tāda, ka Uldis ir kādus 8km priekšā. Atvados no Miezera un ķeru rokā Druupiju. lai kā censtos tomēr šajā aplī Uldi neizdodas noķert, bet izdevās pārvilināt no Laumas Arturo kompāniju mazajam aplim. Kopā ar Artūro aizskrējām ari manā 6. aplī, tik viņš ik pa laikam sūdzējās, ka nezin cik ilgi izturēs šādu tempu.  Uldi izdevās panākt pie tālākā ēšanas punkta, bet diemžēl viņš ir satraumējis pēdu un pārgājis soļos, līdz ar to nekāda dziedāšana nesanāk. Arturs skrien man līdzi līdz brīdim, kad noķeram Laumu un tālāk ceļu turpinu viens. Uzmetu aci pulkstenim un rodas vēl viens mazais mērķis finišēt 6. apli vēl šajā dienā. Lai gan skrēju ātrāk tomēr šis projekts neizdevās. finišēju 11 minūtes pēc pusnakts. Apskatos rezultātu tabulā un skats ir visai iepriecinošs. Esmu otrais, kurš ir finišējis 6 apļus. Nogurums gan ir sakrājies un nolemju aiziet pagulēt un tad ja būs luste, tad atlikušos 2 plāna apļus noskriešu no rīta. Īsa informācijas atjaunināšana soctīklos un šoreiz pat izdodas aizmigt. Noguļu aptuveni līdz 6 un pakļāvies dabas aicinājumam aizstaigāju līdz sirsniņmājai, Pēc tam starpfinišā aprunājos ar Veipaskundzītes vīru, bet drīz jau arī Dace pati ir klāt un šie kopā dodas mazajā cilpā. Pēc brīža atskrien arī Matiss, kuram ir apnicis soļot un ir pārgājis rāmā skrējienā. Vēl pēc brīža garām paskrien Čingons, kuram vajagot tempa turētāju pēdējajam aplim, jo Rains (2. vieta) šim minot uz papēžiem. Es piekrītu, un kamēr Čingons izskrien mazo cilpu, es saģērbjos skriešanai. Pēc aptuveni 40 minūtēm Čingons ir klāt un dodamies viņa pēdējajā aplī. Skrienot kopā ar Laimoni jūtu, ka virs labās potītes parādās sāpes un jo vairāk skrienu, jo lielāka ir pārliecība, ka šis arī būs mans beidzamais aplis. Pirms dzeršanas punktiem paātrinu soli, lai sagatavotu Čingonim dzērienus un uzkodas. Lielās cilpas pēdējajā dzeršanas punktā Čingons pat sarunā alu. Starpfinišā uz pēdējo mazo apli mums pievienojas Arturo, bet pašā cilpā noķeram Matīsu, kurš arī pievienojas mūsu bariņam. Oficiāli finišēju pēc 23h36m41s ar pieveiktiem 7 apļiem jeb 147.7km. Šī ir mana garākā jebkad veiktā distance. Lai nepakļautos liekām provokācijām dodos nodot čipu, pretī saņemot diplomu un āmuru. Vēlāk, lai vēl vairāk nošokētu igauņus, sākam starpfiniša zonā spēlēt frisbiju. Līdz apbalvošanai ir palikušas vēl pāris stundas un nolemjam aizstaigāt līdz netālajam molam. Ja neesi aizvējā, tad nemaz tik silts ārā nav, tāpēc ilgi pie mola nekavējamies un dodamies atpakaļ. Lai uzreiz pēc apbalvošanas varētu braukt mājās tiek novāktas teltis un sanestas mantas uz busiņu. Tas brīdis ir pienācis un tiek apbalvots Čingons kā uzvarētājs vīriešu konkurencē un Veipaskundzīte dāmu ieskaitē. Apsolām organizatoriem ar autobusu ierasties arī uz Vecgada skrējienu un dodamies mājās. Primārais mērķis ir izpildīts un CET testa treniņš tika aizvadīts ļoti kvalitatīvi.

Pēc diploma saņemšanas esot jāpozē kā tai meitenei plakātā
Šis varētu būt skrienošo dziedātāju albuma vāciņš






sestdiena, 2014. gada 22. novembris

Karaliskā sezona I daļa

              Iepriekšējā sezona bija tīri labi izdevusies, tāpēc nekas nelika šaubīties, ka šai sezonai arī vajadzētu būt lieliskai. Vienīgi  ar to mērķu izvirzīšanu ir kā ir, jo pēc Valmieras maratona iekšējais motivācijas trūkums nekur nav pazudis. Par cik no kļūdām ir jāmācas, tad šosezon konkrētus mērķa laikus maratonā neizvirzu, tik izvirzu 3 sacensības, kurās vajadzētu labi nostartēt un tās ir Nordea maratons, Valmieras maratons un Siguldas kalnu maratons. Laiks nedaudz pavirzījās uz priekšu un šai trijotnei pievienojās arī skrējiensoļojums Rīga-Valmiera. Protams, fonā arī bija domas, ka vajadzētu uzlabot arī pusmaratona laiku, bet kurš tad vairs ķēpājas ar tik īsām distancēm [sarkasms].

Gatavošanās sezonai:

        Gatavoties sāku ar februāri, jo pēdējās nakts sapņa skrējiena biju iedzīvojies potītes savainojumā un nācās gandrīz visu janvāri izlaist. Smieklīgi jau sanāca, ka 2. februārī pieveicot Ezeru ledus skrējienu es biju veicis tik pat km cikA visā janvārī kopā. Ezeru skrējiens bija samērā grūts, jo sen nebija skrieti tik gari kilometri, bet līdz galam tiku un pārkarsušo prātu pirtī atdzesēt arī paspēju. Tā pamazām sāku atkal palielināt nedēļas kilometrāžu un drīz jau atgriezos SSV pulciņā. 
       
Skrējiensoļojums Rīga-Valmiera

      Februārim ieskrienoties jau arī oficiāli tika izziņots skrējiensoļojums Rīga-Valmiera. Īsti nezinu kas tieši, bet kaut kas ļoti mani piesaistīja šim skrējienam. Varbūt tas, ka esmu dzimis Valmierā un Sīmaņa baznīca ir 200m no bijušā dzemdību nama, varbūt tas, ka organizē Ņergas. Plāns bija skriet pa nedēļu īsos skrējienus un tad nogalē vismaz maratona distance jānoskrien. Te vienā dienā zvana Matīs un prasa vai pie manis nevarot uztaisīt oficiālo skrējiena preparty, uz ko es viņam atvaicāju cik cilvēki plāno būt. Pēc īsas kalkulācijas saņemu atbildi, ka 10-15 skrējēji un kādi 10 brīvprātīgie. Tātad nekas liels un dodu viņam zaļo gaismu par preparty vietas iekļaušanu nolikumā. Dalībnieku skaits gan izauga krietni lielāks kā plānots un sāka likt nervozēt, vai viņi visi dzīvoklī satilps. Kad bija atlikušas divas nedēļas līdz startam, nolēmu veikt ģenerālmēģinājumu šim skrējienam jeb noskriet pusi no distances. Šis skrējiens tika apvienots ar Mangaļsalas mola SSV. Somas sistēmā bija uzpildīta pirmo reizi ar Isostar un vēl pa kādam šokolādes batoniņam. Mēģinājums izdevās ļoti labi un organisms neprotestēja pret Isostar. Tātad somas saturs izlemts. Vēl pēc nedēļas pienāca vēl viens izaicinājums: Lielais Gavēnis. Pēdējajos gados lielā māsa ar mammu to ievēro, tad nu nolēmu arī es šogad pamēģināt. Principā tika nomainīta visa ēdienkarte par kādiem 90%. Pavīdēja arī doma, ka jāmaina somas saturs un no turienes tika izņemti šokolādes batoniņi, bet Isostars tomēr tika atstāts, jo uz pliku ūdeni diez vai noskries. Tad jau ātri pagāja nedēļa un skrējiena ballīte bija klāt. Diezgan interesanta ir sajūta, kad galdā tiek liktas ntās cielaviņas, bet tu nedrīksti pagaršot. Kopumā uz ballīti ieradās pāri 50 cilvēkiem, bet par laimi viņi visi te neuzturējās vienlaicīgi. Atnāca ieēda makaronus, uzkoda putnu un devās noskaņoties startam. Ap desmitiem sekoja pulcēšanās dīvānu zālē uz interviju ar skrējiena leģendām. Iedvesma sakrāta un pūlis izklīst uz starta zonu.


Starts tāpat kā iepriekšējajos skrējienos tika organizēts no Brīvības pieminekļa, bet pirmsstarta reģistrācija bija Latvijas Universitātē. Varētu jau teikt, ka pirmsstarta drudzis nenomāca, bet reāli bija visu laiku kāds, kurš uzkurināja ar apgalvojumu, ka es uzvarēšu. Lai kā censtos par to nedomāt, tomēr ir grūti tam nepievērst uzmanību, ja to pat Voļda saka. Mērķis ir viens, iekļauties 10h. Visi dodamies uz startu un uzņemot kopbildi samulsinām Pašvaldības policiju. Īsa drošības instruktāža un tiek sākta atskaite.


STARTS!!! Jāsaka gan ka tikai pirmajiem 50m, jo visa skrējēju grupiņa apstājās pie pirmā luksofora. Pa Rīgu tika skriets ievērojot visus luksofora signālus, kas diezgan jau pašā sākumā izretināja dalībniekus. Pie VEF tilta jau bija izveidojies līderu kvartets (Es, Voļda, Oreman un Viktors Suborins ), kam uz papēžiem mina Juris Jansons ar Sigitu. Šāds kvartets saglabājās līdz izskrējām no Rīgas un no mums atpalika Viktors. Pirmie 20km skrējās ļoti viegli un pat nemanīju kā pietuvojās Garkalne. Ieskrienot iekšā Garkalnē pajokojam, ka rēcīgi būtu ja nāktu kravas vilciens un nāktos kādas 10 minūtes pie sliedēm gaidīt. Sasnieguši KP apžilbstu no visiem mašīnu lukturiem un neko lāga neredzu, kas ir uz galdiem. Ieraugu ka pa sliedēm tuvojas vilciens un abi ar Voļdu ātri ko paķeram no galda un metamies pāri sliedēm. Izrādījās, ka tā bija tikai lokomotīve un varēja arī tik ļoti nesteigties. No galda biju paķēris apelsīnu, ko ar gardu muti notiesāju. Izskrienot atpakaļ uz šosejas  mūs panāk arī Edgars, kurš tomēr bija pieticīgāks un zem vilciena nemetās. Tā nu ceļu turpinām runājot par sezonas plāniem, dzīvi utt. Ap 30. km sāku just, ka vēderam ne pārāk labi patīk šis skrējiens. Nedaudz virs 3 stundām jau esam sasnieguši nākamo KP kuru apkalpo arī mana māsa. Izstāstu, ka nav pārāk labi, bet mēģināšu turpināt. KP aizkavējos ilgāk kā mani ceļa biedri atvelkot elpu. Tālāk turpinu ceļu viens ar cerību Edgaru un Valdi noķert, bet vēders sāk galīgi streikot un nākas ņemt zaļo pieturu. Tā nu šādi skrienot un ik pa laikam mūkot krūmos dodos Murjāņu virzienā. Lēnām jau sāk mani noķert citi skrējēji un ticis pie Inčukalnu Gāzes krātuves ieraugu ceļazīmi Rīga 42 - Valmiera 65. Pirmoreiz nākas pieņemt diezgan grūtu, bet saprātīgu lēmumu, ka jāizstājas no sacīkstēm. Endomondo apturu un sazvanu evakuatoru, un saku ka būšu Raganas kontrolpunktā. Mani gan mēģina pierunāt lai turpinu, jo kamēr neesmu iekāpis evakuatora transportā es neskaitos izstājies, bet jūtu, ka šis nav vienkāršs vēdera karuselis un arī vilkties pastaigas solī es uz Valmieru negribu un neesmu tam pienācīgi ekipējies. Līdz atbrauc mans evakuators sēžu pie mašīnā pie Oreman apkalpojošās brigādes, jo ārā ir auksts, bet siltais apģērbs ir pie māsas. Tā nu drīz ir klāt arī Sigita un pārsēžos pie viņas. Principā negribas braukt nekur prom, bet palikt trasē un atbalstīt pārējos. Tiek saņemts zvans, ka vēl viens ir izstājies un vajag braukt uz Vangažiem pakaļ. Vangažos ir mana māsa un es tieku pie savas siltās jakas. Nolemjam, ka nav jēgas šo skrējēju vest uz Valmieru un vedam viņu atpakaļ uz Rīgu. Pa ceļam Sigita taurē visiem skrējējiem. Diezgan smuks skats, kad lampiņas pārvietojas pa ceļa malu. Izlaižam Skrējēju Rīga un dodamies atpakaļ uz Valmieras pusi. Īsu brīdi piestājam Raganā, bet tad dodamies uz KP pie Braslas tilta. Lēnām jau sāk palikt gaišs un var redzēt kā skrējēji ir izretojušies. No vienas puses ir liels prieks redzēt ka tik daudzi turpina ceļu, bet no otras puses diezgan ļoti sirdi dur tas, ka esi izstājies un zini ka esi pārāks par tiem, kuri vēl turpina, bet ja esi izstājies, vai tiešām esi pārāks? Tikuši līdz Braslas tilta KP tur esošās meitenes mani apbruņo ar megafonu, lai varu pabļaustīties. Nākas gan arī skrējējiem skaidrot kāpēc viņi mani te redz. Tā nu es pāris stundas tur pabļaustījos. Tuvojās jau laiks, kad jāver ciet KP un ar Sigitu nolemjam, ka evakuatora ekipāža, ja būs nepieciešama, tad kaut kur tuvāk Valmierai. Uz brīdi piestājam Stalbes KP apvaicāties, vai ir viss nepieciešamais. Saņēmuši pozitīvu atbildi dodamies un Rubenes KP. Rubenes KP palicis atmiņā ar to, ka ārā ir baigais aukstais vējš un visi sēž mašīnās līdz brīdim, ka uz kalna kores parādās kāds skrējējs, lai tad ātri lēktu visi ārā un servētu galdu. Tad nu pavadīju vēl pāris stundas šajā KP un tad jau arī aizveda mani līdz Sīmanim, kur tika sagaidīti finišētāji. Pēc tam dodamies uz Baļiem, kur notiks vakara saviesīgā daļa. Ik pa laikam pacilāju pie sevis domu vai tiešām vajadzēja izstāties, bet par cik gremošanas sistēma streikoja vēl pāris nākamās dienas, tad zināju, ka lēmums bija pareizs. Sākotnēji tika vainots gavēnis, bet pēc tam jau sāku izdomāt 101 variāciju, kas bija vainīgs. Viens gan palika skaidrs, šo distanci ir jānoskrien. Bija plāns izskriet jau šajā sezonā, bet tikai nav jau laika kad to izdarīt, ja gandrīz katru nedēļas nogali ir kāds skrējiens.

Rēzeknes pusmaratons


Pēc Rīga-Valmiera fiasko radās atkal kaut kāda iekšējā dzirkstele, ka sevi ir jāpierāda citu acīs. Savos iknedēļas plānos atkal atgriezu TANkistu koptreniņus un ieviesu sev ceturtdienu kā tempa skrējienu dienu. Par cik joprojām gavēju, tad jau laicīgi izlēmu, ka Rēzeknē uz rezultātu neskriešu. Nedēļu pirms Rēzeknes pusmaratona Arturā paziņoja, ka šogad komandu neveidos un nācās ātri meklēt jaunu komandu Skrien Latvija ieskaitei. Tā dienas laikā radās komanda "Pēdējā brīdī". izdodas pierunāt, ka uz Rēzekni mani ar māsu aizvēdīs vecāki, kamēr skriesim, varēsiet pavazāties pa pilsētu. Tā piektdienas vakarā uzsākām savu ceļu uz Rēzekni pirms tam piestājot Madonā, lai agrā svētdienas rītā dotos caur Rēzekni uz Rīgu. Pa ceļam vēl pārrunājam, kā vis izskatījās pirms gada, kad visu klāja tikko uzsnidzis sniegs, bet šogad jau zaļa zāle aug, kaut gan datums ir tas pats kurš pērn. Izdodas noparkot mašīnu gandrīz pie paša starta un dodamies izņemt numurus. Māsu kā vienmēr pārķer vietējie mēdiji uz sniedz īsu interviju par gaidāmo skrējienu. Numuru izņemti un dodamies atpakaļ uz mašīnu pārģērbties skrienam drēbēs. Ar māsu sarunājam, ka tad kad es noskriešu es viņu pēdējajā aplī pavadīšu. Ārā ir pavēss, bet nolemju skriet īsajā sporta tērpā. Sagatavojušies startam dodamies meklēt noskrieniešus un kopbildi. Laika trūkuma dēļ uz bildi nesavācamies. Dodamies uz startu. Pa ceļam atdodu tētim virsjaku un līdz startam nedaudz padrebinos. Seko starta šāviens un visi aiznesas trasē. Sākotnējais plāns ir skriet kopā ar Linu un tad jau manīs kas un kā. Šī izrādījās tukšā loze. Km temps nav vēlamais un nākas tempu kāpināt un meklēju citu kompāniju ar ko skriet. Līdz pirmā apļa beigām esmu noķēri Kitiju Valteri, kura ir sieviešu pusmaratona līdere. Turpinu savu tradīciju skriet kopā ar sieviešu līderi. Rēzeknieši māk izveidot trases, jo pērn bija 5x jāmēro kalniņš serpentīnā, tad šogad jau tikai 4x kalniņš uz Māras pieminekli. Smuks kāpums kilometra garumā it īpaši ja vēl iepūta sejā pretvējš. Otrā apļa beigās izbeidzas mana Nokija un palieku bez mūzikas un km laikiem. Atdodu telefonu un austiņas tētim, lai nav lieks smagums jāstaipa līdzi. Trešajā aplī vēl kaut cik varu turēt līdzi Kitijai, bet jūtu ka spēks sāk izsīkt. Gavēnis laikam tomēr dara savu un enerģijas uzkrājumu nav tik daudz. Pēdējajā aplī jau dodos nedaudz atpaliekot no Valteres. Skrienas aizvien grūtāk un kalns uz Māras pieminekli ir neizmērāmi garš. Kad esmu ticis virsotnē jau pienāk apziņa, ka palicis tik noripot lejā pa kalniņu un tad apkārs "Gors" un tik uz finišu. Finišs ir sasniegts 1:25:49. Aptuveni tā kā gribēju. Atliek sagaidīt māsu kad viņa dosies 4. aplī un veikt nelielu atsildīšanās skrējienu. Arī māsa izrāda "sajūsmu" par kalniņu uz Māras pieminekli. Tā nu kopā ar māsu sasniedzām finišu. Jāsaka, ka gods un slava Leldei, jo tikai dažas dienas atpakaļ rīta skrējienā bija izmežģījusi potīti un vispār likās ka nevarēs skriet, bet te ņem un noskrien pusmaratonu.



Biķernieku pusmaratons

Beidzot gavēnis ir cauri un varu secināt, ka no manis nekāds vegāns nesanāk, pārāk ļoti tomēr garšo gaļa. Nu labi uzreiz jau netika cūka kauta un plosīta. Pakāpeniski tika ieviesta iepriekšējā ēdienkarte. Noskrieniešu forumā izlasīju, ka var pieteikties uz tempa turēšanu un izlēmu pamēģināt laimi. Pieteicos uz diviem posmiem: Biķernieki un Kuldīga ar tempa variācijām - 1:30; 1:40; 1:50. Kopā ar Daineli tikām izvēlēti kā TT 1:30 abiem šī būs debija šajā godpilnajā amatā. tad jau arī pienāca sacensību rīts un kopā ar māsu devāmies uz pieturu, lai brauktu uz Biķernieku trasi. Pa ceļam pievienojās kaimiņiene Freya. Neskatoties uz to, ka ierašanās laiks mums ir plānots diezgan laicīgi,  trolejbuss ir pilns ar skrējējiem. Sasnieguši Biķernieku sporta bāzi, dodamies meklēt ieeju un pēc tam jau noskrieniešu telti. Telts nav ilgi jāmeklē, jo visaptverošo dzelteno pūli nevar nepamanīt. man tiek izsniegts pulsometrs, hmm a kā viņš darbojas? un tieku arī pie oficiālā TT krekla. Kaimiņš, tas kurš Dzintars, īsumā izstāsta kas un kā darās ar pulksteni, es tik māju ar domu, ka visu saprotu. Pārrunāju ar Dzintaru vēl TT skriešanas nianses. Pēc plāna ir jāskrien 4:15 uz kilometru, bet reāli vajadzētu nedaudz ātrāk kaut kur uz 4:13. OK labi skaidrs, dodos iesildīties un tad jau uz startu. Starta koridorī jau ap mums salasās potenciālie klienti. Seko starts un tad jau kopā ar Daineli laužam ceļu uz brīvāku trasi, pie reizes sekojot tam lai arī nebūtu pārāk liels starta uzrāviens. Sākumā mums ir krietns sekotāju pulciņš, kurš gan kliedz, ka mēs skrienam pa ātru, bet mēs atbildam, ka tas ir lai izlīdzinātu startā zaudēto laiku. Pirmais aplis paiet iekrājot 9 sekunžu handikapu. Pēc teorijas domājam, ka labāk lai ir kādas sekundes iekrātas un tad dzeršanas punktos un trases pauguros būs iespēja dzēst to. Otrā apļa pirmo līkumu mans supergudrais pulkstenis nolemj izskriet pa taisno un man rodas 200m deficīts pret Daineļa pulksteni. OK palieku tikai vispārējā ātruma kontrolētāja lomā un vairs nevaru neko mērīt pret konkrēto attālumu. Finišējot otro apli handikaps ir jau sasniedzis 19 sekundes. Sekotāju pulks ir palicis krietni plānāks, jo daļa ir finišējusi 10km un daļa ir atpalikusi. Laiciņš ar diezgan sutīgs. Cenšamies uzmundrināt skrējējus kuri jau sāk noplīst un aicinām sēsties mums astē un kopā vilkt uz finišu. Daļa saņēmās, bet daļa tik izdveš gurdenu nopūtu. Kamieļa kupros sastopam Vāveru Baibu, kura dala riekstus un liek iepozēt foto ar uzvarētāj smaidiņu.  Trešais aplis tiek finišēts ar 17 sekunžu handikapu.  Ar Daineli saņemam aizrādījumu, ka mēs neizskatāmies noguruši, lai vismaz pietēlojot, ka mums arī ir grūti. No mūsu kuplā bariņa ir palikuši vien pāris skrējēji, kuri tad arī ar mums ir nolēmuši kopā finišēt. Pirms pēdējā līkuma noķeram manu māsu un saprotu, ka pēc mana finiša būs maz laika, lai atbrīvotos no visiem TT pričendāļiem un ķertu viņu rokā.  Ar Daineli finišējam gandrīz ar Šveices pulksteņa precizitāti 1:30:02. Ātri aizskrienu līdz noskrieniešu teltij un nolieku medaļu un nosienu balonus, un tad pilnā ātrumā dzenos pakaļ māsai. Māsu panāku jau krietni aiz pirmā līkuma un tālāk jau turpinām samērā mierīgā tempā, tik māsa tā nedomā. Es visu laiku tik saku ka vajadzētu panākt TT uz 2h, kas turpat priekšā rēgojās, bet Leldei jau viss ir līdz "baltajām pelītēm", Tomēr lēnām soli pa solim TT noķeram un 1,5km pirms finiša arī apdzenam un tad jau tik ceļš uz finišu. Mierinu māsu, ka tagad var vairs īpaši neiespringt un skriet tik uz finišu, bet kad māsa ieraudzīja, ka priekšā ir cita vāvere, tā uzreiz pielika soli grandiozam finiša spurtam un Ilzi atstāja jaņos. Pēc finiša gan māsai bija nepieciešams ilgāks atgūšanās laiks. 


Nordea Rīgas maratons 14'

Šogad esmu izlēmis startēt NRM maratona distancē, nākamgad paliks savākt tikai 5km medaļu. Par cik šis ir viens no lielajiem sezonas mērķiem, tad cenšos sevi tam arī nopietni noskaņot. Startēšu kā ierasts, zem Ārlietu ministrijas komandas. Atkal tiek piedāvāts organizēt pastaparty un dienu pirms NRM dzīvoklis ir pilns ar skriet gribošiem cilvēciņiem. Uzsauciens uz kūku konkursu tika ņemts pārāk nopietns, ka jau pēc brīža bija soctīklos jāliek paziņojums, lai ar kūkām pie mums vairs nenāk. Vakars paiet pie plīts tik vārot makaronus, diemžēl kopējas statistikas nav cik kg tika apēsti, bet skrieties vajadzētu labi. Kā ierasts vakara noslēgumā tiek sagaidītas arī NRM brīvprātīgās Lauma ar Inesi un tiek uzcienātas ar kūciņām. Samērā laicīgi arī izdodas aiziet gulēt. Pieceļos laicīgi un ieturu ierastās pirms sacensību brokastis. Kā ierasts no mājas izejam ar kavēšanos un jau nospriežam, ka ne Ārlietu ministrijas ne noskrieniešu komandas kopbildē netiksim. Tomēr paveicās un vismaz AM bildi nenokavējām. Līdz startam paliek 15min un jātiek līdz mantu glabātuvei un jāizstāv rinda uz tualeti. Māsa piesakās aiznest somu uz glabātuvi, lai es varu jau ieņemt vietu rindā. Teterovskis jau sāk diriģēt skrējēju kopkori bet es vēl stāvu rindā. Interesanti būtu startēt no būdiņas. Tik traki tomēr nav un minūti pirms starta mēģinu iesprausties starta koridorī. Tas gan neizdodas un startēju no pievadceļa. vismaz labi ka plūsma ļāva ieplūst iekšā visiem tiem kas stāvēja ārpusē un nebija jāgaida kamēr pūlis paiet garām. Plāna man īsti skrējienam nav, tik piezīmēju, ka nevajadzētu būt zemāk par TT 3:15, bet ideāli būtu 2:55 jeb kas augstāks vispār būtu perfekti. Pirmos kilometrus skrienu prātīgi, cenšoties nepārķert tempu. Drīz jau esmu panācis TT3:15. nedaudz paskrienu kopā ar viņiem, bet tomēr tas man ir par lēnu un skrienu viņiem garām. Vēl nav tik karsts un pamali rotā tumši zili mākoņi, kas vieš cerību uz lietu. Skrienot pa Ķīpsalu turpinu vairumam iet garām. Noskrieniešu ir tik daudz ka visu laiku sanāk kādu uzmundrināt. Atgriežoties no Pārdaugavas paskrienu garām Edgaram Lankupam, no kura gan sākumā nedaudz atrāvos, bet pēc tam krietnu distances gabalu skrējām kopā. Skriet gar Brīvības pieminekli vispār bija ļoti pacilājoši, jo tur esošie dejotāji vienkārši cēla spārnos. Tālāk jau seko skrējiens caur Vecrīgu, kur jāskrien prātīgi lai uz bruģa neizmežģītu potītes. Pienācis ir viens no garlaicīgākajiem trases posmiem, jeb nebeidzami garā taisne pa Krasta ielu. Par cik sanāk visu laiku kādu uzmundrināt un apspriest, kas ir līderi šis garais posms paiet ātri. Problēma ir tikai vietā, kur atkal apgriežas pusmaratona dalībnieki (maratonistiem apgriešanās punkts bija km tālāk), sanāk ātrākajiem maratonistiem pīties pa vidu pusmaratonistiem un dzeršanas punktā vispār ir haoss. Kā ir tā ir, necīnos jau es par pjedestālu. Pusmaratons pieveikts 1:27, tik vēders atkal sāk karuseļus vērpt. Līdz 30.km izturu, tad tomēr saprotu, ka būdiņa tomēr būs jāapmeklē. Apsolu Edgaram, ka centīšos viņu noķert. Iespējams, ka pēc piespiedu pauzes pārāk ātri centos Edgaru panākt un ieskrienot Ķīpsalā augšstilbos sākās mesties krampis. Vairāk jau sāku domāt par to, kur atrodas TT3:15, nevis kur ir Edgars. Uz Vanšu tilta dzeršanas punktā otrreiz apmeklēju būdiņu, mazāk dēl tā, ka vajadzēja, drīzāk gribēju vienkārši pasēdēt. Uz finišu tomēr jādodas ir un saņemos pēdējajiem 5km, lai gan krampji kājās paliek spēcīgāki. Noskrienot no Vantinieka saņemu uzmundrinājumus no TT 3:45 un tik spēju šos uzmundrināt aplaudējot. Tiek sasniegts pēdējais dzeršanas punkts, kur es atļaujos pāriet soļos. Soļot turpinu vēl kādus 200m un nolemju, ka nebūs smuki gar Mildu iet soļos. Sāku skriet, bet Ticis līdz MK atkal pāreju soļos, augšstilbi sāp ārprātīgi. šoreiz noeju  līdz pašam apgriešanās punktam un tad sāku skrējienu uz finišu. Varētu teikt, ka pat skaitu soļus līdz finišam. Sasniegta 42km atzīme un tikai pēdējie 200m pa krasta ielu palikuši. Finiša skan Get lucky un es tiešām esmu laimīgs, ka esmu finišu sasniedzu. Mani sagaida māsa un kopā dodamies uz masāžu. Sasniedzot masāžas galdus saņemu priecīgu ziņu, ka maratonistus ņem bez rindas un tieku pie masiera zibenīgi. Sakožu zobus, lai masējot nekliegtu pilnā balsī. Pēc masāžas jūtos kā no jauna piedzimis. Pēc tam aizejam uz netālo noskrieniešu telti, kur tiek sagaidīti visi TT. Pavīd ideja, ka vajadzētu vakardienas kūkas piebeigt un tiek noorganizēts zibenīgs afterparty ar nosacījumu, ja gribi ierasties ar groziņu, tad ir jānes saldējums, jo to vismaz var ilgāk glabāt saldētavā.  



                                 

                            

trešdiena, 2014. gada 12. novembris

Eži kažokā meklē Vaidavas lapsiņu

      Ir apritējis gads kopš pirmā rogaininga un vajadzētu pārbaudīt ko pa gadu esmu iemācījies. Kaimiņam dzintaram nav divreiz mani jāuzrunā, ļoti iespējams, ka nav pat jāizmanto tā viena reize, lai mani pierunātu uz Vaidavas rogainingu. Sākotnējais komandas sastāvs bija plānots ar vienu Amoliņu ģimenes pārstāvi, bet ja jau nepakļaujas aicinājumam, tad jau ar mietu nedzīsim purvā. Purvu un auzu aicinājumam Atsaucās GunaO. Tā nu mēs 8. novembra rītā sakāpām Gunas sarkanajos kaujas ratos un devāmies uz Vaidavas pusi. Neiztikām arī bez Dona dziesmu krājuma atkārtošanas un balsu ievingrināšanas. Vaidavā esam ap 8:30. Laiks ir tieši tik daudz, lai līdz kartes izņemšanai pagūtu izņemt numurus un ieņemtu labāko vietu zālē. Plkst. 9:00 dzintars aizspurdz pēc kartes. 


Organizatori fonā palaiž dramatisku mūziku un komandas sāk maršrutu plānošanu. Eža kažociņš ir izplānojis 12 stundas pavadīt pastaigas solī, līdz ar to diža stresa nav, līdz brīdim, kad Guna saprot, ka visa viņas sistēma ir somā izlijusi. Kaut kādiem drāmas efektiem šajā pasākuma taču arī ir jābūt. Tiek uzjaukts tējas un daridas kokteilis un komanda ir glābta. 10 minūtes līdz startam dodamies uz starta zonu. ieslēdzu telefonā edmundu un iedarbinu arī savu garminu, kuru ir plānots notestēt uz ilgdarbību. Ražotāji sola 10h. Pienāk plkst. 10 un seko komanda STARTS!

#22 (Ēkas ZR stūris)
Pūlis sadalās trīs daļās, bet vairums izvēlas doties uz to pašu punktu kuru mēs. Sākumā mēs tik tiešām ejam, bet pēc 100m Guna paziņo ka ir auksti un lai sasildītos esot jāpaskrien. Sacīts darīts un sākam skriet. Pirmos punktus var ņemt gandrīz ar aizvērtām acīm, jo pūlis vienkārši aiznes uz punktu. Neapgalvoju, ka tas Latvijā ir kāds jaunums, bet pirmajā punktā bija 3 vietas kur iepīkstināt, lai neveidotos rindas. Biju šādu lietu novērojis Igaunijā. Idents nopīkstināts un dodamies tālāk.

#25 (Ēkas DA puse)
Uz nākamo punktu dodamies šķērsojot ganību lauku. Zāle ir slapja, tāpēc īss ir tas brīdis, kad arī mani xtaloni paliek slapji, un visticamāk ka pēdas būs slapjas visu laiku. Pļava no ganībām ir diezgan "mīnēta" un vēl izmetam pāris jociņus par robež auklu, kura varētu būt elektrogans. Pie punkta mūs sagaida fotogrāfs un uztaisām pāris kopbildes. Kopā ar "Resno Susuru" komandu, kuru mēs visai bieži satikām arī turpmākajā maršrutā.
Beidzam foto sesiju un dodamies arī atzīmēties punktā, piiip

#45 (Grāvju sazarojums)
Lai gan esam plānojuši iet, tomēr nespējam atteikt meža celiņa kārdinājumam uz skrienam. Gunai ir radies sportiskais azarts un jau nosauc kuras komandas grib apsteigt. Skrienot arī izlemjam veikt korekciju plānā, jo pa ceļiem viegli varam nokļūt vērtīgākā punktā nekā dodoties pa bezceļu. Celiņš met līkumu, bet mēs turpinām taisni pa stidziņu, kura arī ir tīri skrienama, līdz grāvim, kur dažas komandas izvēlas formēt tā platākajā vieta, bet mēs nolemjam paiet 50m pa labi lai šķērsotu to lieki nepiesmeļot kājas. Tālāk seko neliela improvizācija pēc azimuta, bet ātri uztrāpām uz meklētā celiņa un punkts ir kokā un arī rokā. piip

#52 (Karjers R mala)
Sākotnēji bija domāts doties uz 41. punktu, bet neatbilstošas punkta infrastruktūras dēļ tas tika aizstāts ar 52. punktu, līdz kuram var aizskriet pa taciņām un celiņiem. Lielāko ceļa daļu skrienam un sasniedzot karjeru punkta Prizma jau spīd pa gabalu. Atliek tikai aiziet tai pakaļ. Kāpjam gar karjera malu augša un nedaudz aizrunājamies un gandrīz paejam punktam garām. piip 

#37 (Deguns)
Atzīstas kurš ir pazaudējis degunu? Ja jau mēs viņu meklējam, tad kāds ir viņu pazaudējis. Raitā solī dodamies viņu meklēt. Šeit arī pieļaujam nelielu kļūdu, jo kartē nav atzīmēts grants ceļš, un tā vietā , lai ietu pa šo ceļu, dodamies pa taisno gar dīķi uz pretējās mājas iebraucamo ceļu, kurš labi aizvestu līdz degunam. Nonākuši pie dīķa saprotam, ka pa leju būs jābrien pa slapjumu. Rāpjamies tomēr atpakaļ augša, un nolemjam ka apiesim ezeru pa augšu. Pārgājuši pāri uzartam laukam nonācām uz kartē neatzīmētā ceļa. Jāizlemj tikai no kuras puses degunam pieiet. Pēc kara jau visi gudri, bet sasniedzot punktu bija skaidri redzams, ka no otras puses būtu vieglāk punktu paņemt, bet visticamāk, ka tad netiktu dziedātās Dona -  "Pāriet bailes". piip

#67 (Virsotne) 
Nākamais punkts jāņem tīri pēc azimuta. Mežs nav pārāk aizaudzis, tik ik pa laikam ir kāds sagāzies koks, kuram jārāpo pāri. Brīdī kad jau sāk mākt šaubas, kur esam uzrodas cita komanda, kura apgalvo ka punkts te pat jau ir un tad jau atliek tikai uzlīst augšā virsotnē un iepīkstināt to. piip.

#56 (Karjera stigas krustojums )
Virzoties uz upi sasniedzam taciņu, pa kuru var labi aiziet uz grants ceļu. Grantinieku gan kapteinis neļauj ilgi izmantot un novirza mūs atkal uz šaurāku celiņu pa kuru atkal paskrienam. Jau gandrīz sasnieguši punktu satiekam komandu "Kur ir Ziemeļi?" un nolemjam, ka vajadzētu viņus noķert. Uztipinājuši kalnā augšā sasniedzam stigu krustpunktu un nogriežamies pa kreisi, un uzduramies uz punkta. Hmm a kur ir karjers? Nu labi nav mūsu problēma. piip. Ir pagājušas 2h un ieturam pirmo ēšanas pauzi, lai gan sākotnēji bija runāts par ēšanu ik pēc 4h. Nu labi var jau ēst esam ~30 minūtes priekšā plānam.

#49 (Deguns) 
Atgriežamies uz Stigas un jožam pakaļ Pazudušajiem Ziemeļiem. Sasnieguši upi saprotam, ka būs jābrien, bet to negribam, tāpēc ejam gar upi un meklējam kādu pārkritušu koku. Jo vairāk ejam, jo vairāk ar Dzintaru saprotam, ka šeit jau esam bijuši. Tiesa pirms gada Cēsu Rogainingā. Ejot uz priekšu sasniedzam pērnā gada slaveno koku, uz kura es pazaudēju karti. šoreiz esmu krietni piesardzīgāks un tieku pāri to nepazaudējot, bet Guna pakutināja mums nervus un tomēr palaida karti nopeldēties. Šādai situācijai bijām jau gatavi un Dzintars veiksmīgi karti izglāba. Nāksies Gunai arī turpmāk tomēr tajā kartē ieskatīties. Šķērsojuši upi uzrāpjamies kalnā un atgriežamies atpakaļ uz stigas. Kopējais līkums varētu būt 200m, bet toties sausas kājas. Tālāk seko vēl viens kāpums, bet šoreiz jau arī ir sasniegts punkts. piip

#53 (Graviņas lejā)
Sekojošais plāns skaidrs, turpinām  virzīties pa stigu un tad stigas beigās ieturam tādu pašu virzienu pēc azimuta, līdz atduramies pret gravu un dodamies lejā uz Gauju. Kaut kur tur pie Gaujas vajadzētu punktam arī būt. Sākotnējā plāna daļa strādā ļoti labi, tik tā sadaļa ar noiešanu pie Gaujas nedarbojas, jo punkta tur nav. Satiekam vēl vairākas komandas kuras meklē to pašu punktu. Sazīmējam vēl pāris orientierus un saprotam, ka punkts ir nedaudz tālāk, nekā rodas priekšstats no kartes. Nekas punkts ir atrasts iepīkstināts un varam doties tālāk.

#58 (Ēkas Z puse)
Ceļš ved pa celiņiem un tāpēc Guna Raselam par prieku ierosina skriešanu. Neskrienam gan pārāk ilgi un atgriežamies pie rogaininga soļa. Nokļūšana uz punktu ir tik garlaicīga, ka es pat uzdodu Dzintaram jautājumu kāpēc viņam ir 5 punktu vērtība. Esot nekurienes vidu un speciāli pēc viņa jāpieiet. Ok labi, ticēsim. Visi punkti nevar būt un var būt ka pat labi ka nav interesanti. Punkts sasniegts. piip.

#60 (Uz kraujas)  
Sākuma atkal nolemjam paskriet, vismaz kamēr ir ceļš. Sasnieguši dzīvojamās mājas Guna nolemj apmeklēt sirsniņmāju, par kuru gan nav garantija ka ir visas sienas. Nezinu ko viņa tur redzēja, bet teica, ka skats esot iespaidīgs. Tikmēr Dzintars man ierādīja ceļu, pa kuru turpināsim iet. Uz ko es varēju atbildēt tikai ar: "A kur tur ir ceļš?". Nu labi, tālāk uz priekšu arī kaut kādas ceļa paliekas parādās. Brīdī kad tiksim uz lielā ceļa, vajadzētu redzēt arī stigu pa kuru ejot atdursimies pret vajadzīgo meža ceļu. Nedaudz nepārliecinoši, bet tomēr izdodas visas pareizās stigas un meža celiņus savienot un esam sasnieguši atkal Gauju jeb precīzāk kraujas malu pie Gaujas. Skats tik brīnišķīgs, ka aizķeros aiz saknes un gandrīz arī nolidoju pa krauju lejā. Dzintas izvelk kameru un iemūžinām šo
punktu video arhīvā. piip. Nu jau kārtējo reizi tiek satikti arī Resnie susuri un ironizēts, ka pa mežu tek Avotiņš.

#29 (Bedre bedru laukā)
Pa ceļiem ir drošāk, un līdz ar to neforsējam pēc azimuta un dodamies pa ceļiem uz nākamo punktu. Nonākuši jau netālu no punkta secinām, ka ceļi/taciņas te ir krietni vairāk kā kartē norādīts, tāpēc nedaudz vairāk laika aiziet uz punkta atrašanu, bet beigās tomēr tas tiek atrasts. piip. Ir pagājušas 4h un klāt nākamā ēšanas pauze. Šoreiz ēdu arī es. Pēc brīža ierodas arī Ainārs no Resnajiem susuriem ar jautājumu vai neesam redzējuši Avotiņu. Atzīstam, ka neesam un paironizējam vēl par tekošiem avotiņiem.

#59 (Tornis) 
Nākamais punkts liek padomāt kā pie viņa nokļūt, bet tad nolemjam, ka dosimies nedaudz atpakaļ un tad caur māju pagalmiem iesim cik tālu ceļš ved un tālāk pēc azimuta. Patiesībā ir vieglāk, jo ceļš iet tālāk, nekā kartē ir norādīts, bet pēc tam jau torni var redzēt. Tik jāuzmanās, lai nepakluptu aiz kāda celma, kurš ir zālē paslēpies. piip.

#64 (Attekas R krasts)
Šeit gan bez variantiem, jāiet pēc azimuta. Viss ir itkā labi, tikai sasniedzot mājas, nav manāms ceļš un ir kaut kāda upīte, kura kartē nemaz nav. Turpinām virzību pēc azimuta un uzduramies beidzot uz ceļa, bet vajadzīgs ir nākamais, tāpēc šo šķērsojam ar cerību, ka drīz būs nākamais. Ceļš tiek atrasts un sākam pa to iet. Pagājuši kādu gabalu griežam uz ūdenstilpni, bet punktu neatraduši secinām, ka šī nav īstā ūdenstilpne. esam nogriezušies nost no ceļa par ātru. Pirmā tāda vērā ņemamā kļūda. neko darīt dodamies uz pareizo vietu. Ar otro piegājienu atrodam punktu uzreiz. piip.

#32 (Takas līkums)
Kamēr uz nākamo punktu dodamies pa taisno, mūs noķer Resnie Susuri, kuri pārvietojās pa ceļu. Uz nākamo punktu dodamies vairāk vai mazāk kopā. Ceļš ved pa smuku meža taciņu, kur ik pa laikam ir iespēja atdzesēt savas pēdas. Pēc iespējas cenšos šo ceļa piedāvāto opciju neizmantot. Lielākoties tas arī izdodas. Punktu sasniedzam, piip, un tad jau dodamies uz netālo dzeršanas punktu, jo Gunai ir beidzies ūdens sistēmā. Uzpildāmies arī ar ēdienu.

#51 (Ceļu krustojums)
Kamēr ēdām esam atdzisuši, tāpēc lai sasildītos ir jāpaskrien un līdz punktam ar ir tikai skrienami celiņi. Šo punktu pēc sākotnējā plāna ir paredzēts sasniegt pēc 7h, bet mēs to izdarām pēc 6h. piip .Jūtamies pacilāt.

#21 (Koks)
Priecājamies par savu handikapu un uz nākamo punktu dodamies rogaininga solī. šeit paredzēta viens sarežģīts posms, jo pēc kartes meža vidū celiņš uz brīdi izbeidzās un būs jāiet pēc azimuta, bet realitātē celiņš nemaz nebeidzās un ātri esam uz vajadzīga celiņa. Tālāk jau grants ceļš un tik pareizi jānogriežas.  Ar nelielu misēkli tomēr nogriežamies pareizi, lai gan arī pa nepareizo ceļu būtu nonākuši tur kur vajag un pat nogriezuši pārdesmit metrus. Domājām, ka esam no Resnajiem Susuriem atrāvušies, bet nekā tomēr šie griež nost līkumus un šo punktu sasniedzam atkal kopā.

#38 (Paugurs)
Nolemjam, ka šo punktu sasniedzot liksim virsu nakts aprīkojumu, jo mežā jau ir grūti ko kartē salasīt. Principā maršruts ved pa skrienamiem celiņiem, kāpēc gan lai pa tiem neskrietu. Guna? Seko pozitīva atbilde un uz punktu aizskrienam. Par cik tas ir vienīgais paugurs apkārtnē, tad to nav grūti sazīmēt. piip. Velkam no somām ārā lukturus un tikmēr arī ierodas Susuri.

#65 (Klints pakāje)
Nedaudz jāpierod pie tā, ka luktura gaismā redzi mazākā leņķī kā pa dienu un var doties droši tālāk. Pāri upītei vajadzētu būt celiņam, kurš ved uz Sietiņiezi. Trāpot uz šo celiņu tālāk jau kruīza kontrolē virzāmies uz priekšu. Sietiņiezis sasniegts un atliek tikai nokāpt lejā pie punkta. piip. Virzāmies uz priekšu un satiekam fotogrāfu, kurš ne tikai uztaisa bildes, bet informē mūs, ka priekša būs dzirdīšanas punkts ar siltu tēju. Punktā piestājām, iedzērām sasolīto tēju un uzēdām līdzpaņemto šokolādi. Pēc brīža jau arī Resnais susurs klāt. Rodas idejas ka vajadzētu no ugunskura paķert kādu pagali un turpināt kontrolpunktu meklēšanu ar dzīvu uguni. Sadziedoties ar citām komandām ugunskuru tomēr atstājam un dodamies tālāk.

#26 (Akmens)
Turpinājums salīdzinoši vienkāršs. tik pa ceļu līdz ceļu sazarojumam un tad šaut pa labi kalnā augšā. Tur vajadzētu kaut kur akmenim būt. Dzintaram ir tāds prožektors, ka acis žilbs, bet pārējie iztiekam ar tādiem pieticīgākiem gadžetiem. Pauguru sasniedzam kopā ar velo ekipāžu. Kamēr šie domā atstāt riteņus lejā vai vilkt tos augšā, mēs raitā solī virzāmies uz augšu.  Uzkāpuši paugurā lieku Dzintaram aizgriezties prom, jo viņa starmetis traucē saprast vai tika manīts prizmas atstarotājs vai nē. Ahā ir gan. piip.  Nokāpjot no kalna sasveicināmies ar Resnā susura komandu, šoreiz gan pēdējo reizi.

#44 (Stigas un grāvja krustojums)
Nolemjam punktu neņemt pēc azimuta, bet virzīties pa ceļiem. Ja jau ceļš, tad var arī paskriet. Izskrējuši uz nopietnāka grants ceļa norunājam, ka līdz vajadzīgajam krustojumam turpināsim skriet un tad pa stidziņu raitā solī. Nonākuši līdz krustojumam secinām, ka stigu lāga saskatīt nevar. Pēc koku galotnēm liekas, ka redzu stigas iezīmes, bet Dzintars saka, ka pēc kompasa tas virziens neder neder. Klausu kapteini un ejam pa mežu pēc azimuta. Kā vēlāk izrādījās, tad smuki esam gājuši 20m paralēli stigai. Nav liela problēma, ja tik un tā galē esi izgājis pie punkta. piip.

#66 (Paugurs)
Uz nākamo punktu dodamies pa to pašu iepriekšējo stigu, tik šoreiz neejot paralēli tai pa mežu. Mēģinu ievilināt kādu konkurentu dāmu mūsu pulciņā, bet saņemu aizrādījumus no komandas biedriem. Nu ok šis nav šovs "Rogainers meklē sievu!". Ejot uz šo punktu sāku sajust kreisajā ikrā dīvainas sāpes, kaut ko līdzīgu krampim. Sāpes sākumā bija tikai kāpjot uz augšu, bet vēlāk jau arī neatkarīgi pa kādu slīpumu tiek iets. Skrienot gan neko nejūtu, bet Gunai ir solīta iešana, līdz ar to vainu ciešos vai tipinu ļoti lēnā solī. Tumsā stigas ir grūti pamanīt, it īpaši ja ir aizaugušas, bet izdodas arī atrast vajadzīgo un tad jau dodamies uz stigu/ceļu sazarojumu lai iekarotu kārtējā paugura virsotni. piip.

#30 (Virsotne uz deguna) 
Dodoties uz šo punktu nolemjam izmantot iekrāto handikapu pēc šī punkta paņemot papildus divus punktus. Kamēr gājām pa ceļu vis bija labi, bet kad vajadzēja uzsākt kustību pēc azimuta bija grūti noorientēties, kur esi, jo nevar lāga saprast kur ir stiga un kur ir vienkārši traktors izvedot mežu iebraucis sliedi. Šeit talkā nāca cita komanda ar saviem lukturiem palīdzot atrast punktu. piip.

#46 (D deguns)
Dzintars neļauj ilgi pūsties, lai otras komandas lukturi pārāk tālu neattālinās. Tā panākuši viņus redzamības attālumā sekojam viņiem ar cerību ka šie nekļūdīsies.Nekļūdījās piip.

#62 (Graviņas leja)
Nedaudz esam vīlušies, ka otra komanda nedosies uz to pašu punktu kuru mēs. Nu labi, visu jau vienmēr nevar gribēt. Īsinot laiku uzdziedam kārtējo latviešu estrādes gabalu. Dziedot laiks paiet ātri un esam nonākuši pie upītes. Nezinu vai nopietni vai pa jokam Dzintars ierosina mesties pa krauju lejā un šķērsot upīti lai nav līkums jāiet, bet atmetam šo ideju. Turpinām kustību pa normālu ceļu un šķērsojam upīti pa normālu tiltu.  Turpinām arī dziedāt un gandrīz pašaujam garām taciņai uz graviņas lejas galu. piip. Nolemjam ieturēt pēdējo maltīti un nedaudz pārspriest plānus kā doties uz finišu. Dzintars uzcienā visus ar raķešdegvielu jeb gumijlāčiem

#42 (Ceļa gals)
Cenšos novērst domas no sāpošā ikra un iesaistos dziedāšanā. Nu jau esam sasnieguši Dziesmusvētku estrādes repertuāru. Pa celiņu kurš iet gar elektrolīniju nedaudz arī paskrienam un punkts jau drīz ir rokā. piip.

#57 (Stigu krustojums)
Atgriežamies uz ceļa, kurš iet gar elektrolīniju un meklējam stigas. Pirmo, kura gan mums nav vajadzīga neieraugām, bet vismaz izdodas atrast otro. Dzintars ir uzņēmis diezgan raitu soli neskatoties uz to ka stiga ir pilna ar sakritušiem kokiem, es tik ātri paiet nevaru. Līdz ar to es ik pa laikam paskrienu, bet tad atkal Guna no mums atpaliek un es pārēju soļos, lai nenoklīstam viens no otra. Šādi kustamies līdz sasniedzam stigu krustpunktu un iemirdzas ari KP laterna. piip

#47 (Stiga, meža stūris) #35 vietā
Izmainām sākotnējo plānu un dodamies uz šo punktu. Ceļš uz šo punktu ir visai jautrs. neskatoties, ka pa stigu turpinu pārvietoties te tipinot,
te vienkārši ejot, nonākam kaut kāda purviņā, kur var nomazgāt kurpītes tik aukstā ūdenī, ka liekas, ka kājas tūlīt nokritīs. Vēl no muguras uzrodas komanda, kuras starmeši atgādina vilciena tuvošanos. Vismaz jautrāka nokļūšana uz punktu. piip.

#34 (Upes līkums, Z puse)
Neesam izlēmuši vai varam pagūt paņemt šo un vēl 31. Dzintars iedrošina, ka varam pagūt paņemt abus, bet īsti negribas riskēt. Nolemjam, ka paskriesim un tad jau ceļa krustojumā izlemsim. Aptuveni 35min, pirms kontrollaika beigām man izbeidzas lukturis. Rezerves baterijas ir, bet tas prasīs kādu laiku lai nomainītu. Tiek nolemts turpināt skriet un tik palūdzu, lai Dzintars skaļi komentē ceļa reljefu. Spīd gandrīz pilnmēness, tāpēc klajās vietās ir ļoti labi viss saskatāms.  Nonākuši krustojumā nolemjam, ka ņemsim 34., jo laiks to atļauj. Pa celiņiem skrienas ātri, bet problēmas sagādā krūmāji pie paša punkta, jo sanāk katru soli likt diezgan nedroši. punkt atrasts un paliek vēl 25 minūtes. piip.

#31 (Virsotne) Neatrasts 
Nesamies cik ātri varam uz šo punktu. Pie nogriešanās uz šo punktu uzņemam laiku, ka 10 minūtes varam meklēt, bet 7 jāatstāj ceļam uz finišu. Tiek skriets pa visai apšaubāmu taciņu, bet vismaz Dzintars komentē katru sakni un bedri, kas sagaida priekšā. Satiekam pāris rogainistus (izrādās ka tie bija Nikolajas ar Gunti). Kļūdāmies un aizskrienam par tālu un šo punktu laika trūkuma dēļ neatrodam.

Tālāk jau seko trillera cienīgs tēsiens uz finišu. Finišu sasniedzam laicīgi, pat varējām vēl 2 minūtes ilgāk pameklēt 31. punktu, bet tā jau būtu vēl lielāka finiša spriedze.


Pēc Gunas sejas var pateikt cik feins bija finiša spurts :)
Tālāk jau seko pārģērbšanās un siltas zupas bļoda. Žēl, ka nebija saļanka, bet tas ko es apēdu ar bija labs. Atdodu Gunai savu saldo, jo ir godam to nopelnījusi. Gaidot apbalvošanu tukšojam tēju un cepumu krājumus pie sarunām kā nu kurai komandai ir gājis.
Gtravitācija

Tālāk jau apbalvošana un tad jau dienas noslēgumā dodamies uz mašīnu, lai atgrieztos mājās. Ceļš paiet jautrās sarunās un drīz jau esam Rīgā.


Gala rezultāts ir finiš pēc 11:57:16 stundām, savācot summā 120 punktus, kas kopvērtējumā ir 22. vieta, bet XO12 grupā esam 9. vietā.  Pieveikti 67.46 km.