12h garš piedzīvojums Cēsu pusē

Pirmsākums:

         Parasti visas sacensības, kur es piedalos ir jau ieplānotas pāris mēnešus iepriekš, bet dalība Cēsu rogainingā netika plānota pat dziļākajos zemapziņas slāņos, kur nu vēl 12h variants. Viss sāka mainīties brīdī, kad 9 dienas pirms starta noskrienietis Droppy publicēja savu blogu "Kāpēc Tu vēl neesi pieteicies Cēsu rogainingam?". Atbilde uz šo jautājumu ir īsa un konkrēta "Tāpēc, ka esmu topogrāfiskais idiots!". Savukārt uz šo frāzi ātri noreaģēja kaimiņš Dzintars uz izteica piedāvājumu ar nosacījumu, ja es tikai ātri neskriešot. Izlasot Droppy bloga ierakstu āķis ir nedaudz ieķēries, bet es tak esmu apņēmies novembrī atpūsties un neskriet, un vispār esmu tak pašlaik slims. Rakstu Dzintaram, lai dod man 40h laika pārdomām. Pietika ar 24 un klases salidojumā malkojot "Karsto balzāmu" rakstu kaimiņam, ka piedalos. Komandai tiek piesaistīta vēl LasmaO un "Eža kažociņš" ir nokomplektēts. 

Gatavošanās:

         Pieredze orientēšanās man pilnīgi nekāda un nāk apjausma, ka nekāda dižā aprīkojuma priekš klejošanas pa mežu man arī nav. .Ūdens sistēma ir pazudusi globālajā pasta bardakā, 12h noteikti būs nepieciešams kāds gaismeklis, bet man ir kompas, kurš, manuprāt, rāda visu izņemot Ziemeļus. Laika lai pasūtītu no ārzemēm vairs nav, bet pērkot Latvijā sanāk baigi pārmaksāt un vēl nezinot vai būs vēlme vēl kādreiz līst mežā, tāpēc tiek viss trūkstošais aizlienēts (Liels PALDIES Lāsmai). Par cik esmu skriešanas atvaļinājumā, tad netiek aizvadīti pilnīgi nekādi treniņu skrējieni. Vien cītīgi dzeru zāļu tējas, lai tiktu no rudens draņķa vaļā. Lai visu padarītu vēl jautrāku piektdien tiek ieplānots apmeklēt kino, jo šeku reku šiem ir jubileja un kino biļetes ir par sviestmaizes cenu. Man kā kinomīlim vajag tik padot pirkstiņu, bet paņemšu visu roku, un mājās no kino pārrodos īsi pirms diviem. Sakrāmēju somu un dodos gulēt, jo sešos jau jāceļas. No rīta pieceļoties tiek piespied kārtā paēstas brokastis, pārskatīts somu saturs un uzmestas acis laika prognozei. Jauki sāks līt tikai ap četriem pēcpusdienā. Esam ar dzintaru sarunājuši tikties 6:40 un laiks jau ir tuvu tam, tad sāku doties es savā piedzīvojumā.  Pēc pāris minūtēm jau "Eža kažociņš" pilnā sastāvā dodas uz Cēsīm. Pa ceļam tieku apgaismots ar rogaininga gudrībām.

Gatavošanās startam:

        Ieradušies sacensību centrā esam varbūt, ka mazliet par ātru, bet labāk par ātru nekā par vēlu. Tiek nokārtotas pēdējās formalitātes, kuru laikā par Eža kažociņa krīzes situāciju glābēju tiek iecelta man māsa, kura vēl tajā brīdi visticamāk Rīgā saldi guļ. #215, tāds ir komandas kodētais nosaukums. Tieku arī pie sava identa un kā izrādās, tad tie ir jāpīkstina ar Zirnekļa-cilvēka cienīgu izveicību. Starts ir paredzēts desmitos, bet deviņos komandām tiek izdalītas kartes, lai ir stunda laika stratēģijas izdomāšanai. Par galveno stratēģi tiek iecelts Dzintars un Lāsma asistē. Sāku saprast, ka nu būs jautri, jo no apzīmējumiem saprotu tikai, kur ir upe un ezeri. Esam daudz maz vienojušies par maršrutu un tiek nolemts, ka pie KP53 tiks domāts, vai pa tuvāko ceļu doties atpakaļ uz sacensību centru, lai pārģērbtos un turpinājumā salasītu punktus pa pilsētu, vai arī nolasīt punktus pa kartes augšdaļu un atpakaļ doties pa otru tiltu. Otrais variants liek saprast, ka tur būs nepieciešami lukturi, kuriem ir savs zināms svars. Man labāk patīk variants pa augšu, bet es diskusijā īsti neiejaucos, lai jau komandas pieredzējuši dalībnieki izlemj. Galīgais lēmums ir ka būs jāskatās cik ātri mēs tiksim līdz KP53 un tad var lemt tālāk. Par cik mana soma ir pustukša, tad tiek salādētas visas līdzi nepieciešamās mantas un esmu ticis pie ~5-6 kg smaga nesamā. Atlikušas desmit minūtes līdz startam un dodamies ārā no skolas uz starta laukumu. Vēl dažas minūtes un piedzīvojums var sākties.

#21 (ēka, Z puse)

          Un viss cilvēku bars sāk kustēt kur nu kurais. Kartē nemaz neskatos, jo saprotu, ka daudz svarīgāk tajā barā ir nepazaudēt komandas biedrus, nevis atrašanās vietu kartē. Pirmais punkts tiek izvēlēts samērā vienkāršs. ļoti vēl neiespringstam uz kartes vērošanu un sekojam baram, un dabūjam jau vilties, jo kā izrādās ir domāts nevis ēkas Z puse bet no ēkas 100m attālais tornis. Ja skatās kartē, tad to arī var saprast.

#60 (DA virsotne)

         Pasmejamies par šo samērā vienkāršo kļūdu un dodamies nākamajā kļūdā iekšā. Tā vietā, lai pa normālu ceļu izsitu uz lielceļa, dodamies pa taisno, cauri brikšņiem un pauguriem. Tikuši beidzot uz ceļa nolemjam rūpīgāk plānot. Viss jau būtu labi, ja es spētu sekot sev kartē tik viegli kā komandas vispieredzējušākie biedri. Kompass tik ļoti negrib neko rādīt, ka tiek ielikts atpakaļ somā kā nevajadzīgs agregāts. Otrais punkts tiek sasniegts joprojām diezgan palielā barā, bet tā tas esot tikai pirmajos punktos. Nopīkstinām identus un dodamies iekarot nākamo virsotni.

#58 (virsotne)

       Dodoties uz šo punktu es jau diezgan ātri sevi pazaudēju no kartes un nopriecājos, ka šis ir komandu sporta veids. Atliek vien man paļauties uz to, ka līdz nākamajam KP mani aizvedīs. Nu labi te jau arī var sekot citām komandām, jo tās vēl nav gana izretojušās. Nedaudz apmaldoties arī šis KP ir atrasts un tiek sapīkstināti identi.

#45 (virsotne)

         Dodoties uz šo punktu nolemjam sevi pārāk neapgrūtināt ar kārtējā paugura šķēršošanu, bet dodamies pa celiņu, Bet nedaudz samisējās un nepamanījām vajadzīgo pagriezienu  un nācās izskriet nelielu līkumiņu. Esam atpakaļ uz pareizā ceļa un atrast punktu vairs nesagādā nekādas problēmas. Idents nopīkstināts, dodamies tālāk.

#27 (ieloks)

          Šis punkts varētu teikt, ka tika paņemts pa taisno jeb pēc azimuta, jo pa lielam nesanakšot šķērsot nevienu pauguru. Sāku saprast, ka ir nepieciešams normāls kompas, kurš rāda ziemeļus, vai arī Džeka Sperova kompas, kurš rāda galamērķi uz kuru tu viss vairāk vēlies nokļūt. Skrienot pa šiem bezceļiem saprotu, ka manas kājas nav pie tā raduša un potītes mežģās pa labi un pa kreisi. Punkts ir sasniegts un esam pat krietni priekšā plānotajam laikam.

#64 (Virsotne D gals)

         Dodamies tālāk uz jau kārtējo virsotni. maršruts elementārs ceļš un tad pa stigām var tik gandrīz līdz pašam KP. Ellē ratā kā var atšķirt stigu no ceļa? (vēlāk gan tiku arī apgaismots ar atbildi arī uz šo jautājumu). Sāku jau aizvien ilgāk pēc KP turēties uz kartes un ir jau nelielas iemaņas nepazaudēt sevi 100 metros. Esam uzgājuši uz ceļa un atsākuši skriešanu kad te nu pēkšņi ne no kurienes aptuveni 10 metrus priekšā ceļu šķērso, manuprāt, alnis bez ragiem. Nopriecājāmies, ka nenonesa un atmiņā nāk protams Droppy aprakstītās izredzes uzveikt mežacūku ar kompasu. Vienīgi kompas man stāv somā un pa rokai ir tikai karte un leģenda, visai iespaidīgs arsenāls. Tad jau arī pēc īsa brīža tiek sasniegts arī viens no visskaistākajiem KP un domāju ka nav nejauši tur novietots krēsls, jo projām īsti doties negribās. Brīdī, kad KP sāk pārņemt cilvēku pūlis un sāk pietrūkt visiem vietas dodamies tālāk.

#51 (stiga DR gals)

        Uzdevums pavisam vienkāršs, tiec uz pareizās stigas un tad tik joz līdz galam. realitāte nedaudz sarežģītāka. Kamēr bija jāskrien pa ceļu viss likās kā paradīzē, bet tad tiku ievests vieta, kur varētu būt, ka kādreiz bija stiga. tagad vismaz sapratu no kurienes nāk tas Ņergu taciņas, kuras parasts cilvēks uzskata par vienkārši šausmīgu bezceļu. Par laimi šis posms nav garš un esam uz īstās stigas un tad jau tik līdz tās galam. Idents nopīkstināts un varam doties tālāk.

#38 (ieplaka)

         Pārmaiņas pēc maršrutā nav virsotne, bet ieplaka un pats labākais ir tas, ka jāskrien pa ceļu. Pa līdzenumiem notiek skriešana, pa kāpumiem ejam. Es sāku saprast, ka es nemāku iet tādā raitā orientierista solī, jo es manāmi atpalieku no saviem pieredzējušajiem biedriem. Nākas ik pa laika pieskriet šiem klāt. Šis bija punkt, kuram izdevās vislabāk izsekot līdzi, jo nekā diži sarežģīta jau ar nebija. Nedaudz pa stigu un tad tik pa ceļu, tik vajadzīgajā vietā pareizi nogriezties uz KP. Vispār tie KP ir interesanta padarīšana. Tu vari visa ceļa posmā nesatikt nevienu cilvēku, bet KP viņi sāk līst ārā no visām debespusēm. 

#69 (sedli)

         Par cik ceļš uz nākamo KP ved kalnā, tad ejam, bet tad priekšā uzrodas filmēšanas grupa, un ja jau filmē, tad jau ir jāskrien, un sākam skriet. Manā vārdu krājumā parādās jauns vārds sedli. Pilnīgi nav nekādas iztēles kas tā pa reljefa formu un arī tagad īsti nav. Dodamies nost no ceļa meklēt sedlus un pašaujam nedaudz garām vajadzīgajam nogriešanās punktam, un atkal nevis dodamies atpakaļ uz ceļu kur būtu vieglāk noiet to gabalu atpakaļ, brienam cauri džungļu biezoknim, tā teikt, lai jautrāk. Biezoknis bez mala un gala, bet tadam jau vajadzētu arī KP ar 6 punktu vērtību būt. Sajūtot to, ka cilvēku skaits uz vienu kvadrātmetru palielinās zini, ka punkts ir atrasts. Ak tad tādi ir tie sedli, lai jau būtu, dodamies tālāk.

#24 (Virsotne)

     Priekšā kārtējā virsotnes iekarošana, bet vismaz ceļš vienkāršs. varēs atpūtināt savas samežģītās potītes. Esam nonākuši pie Raiskuma ezera. Nedaudz pa šoseju un tad pa kreisi uz celiņa un tad jau kaut kur vajadzētu būt mūsu virsotnei. Kas var būt labāks par uzkāpšanu virsotnē? Uzkāpšana blakus virsotnē! Nosmejamies, ka mēs šodien uzsvaru liekam uz augstuma metriem un dodamies sapīkstināt identus un caur dzirdīšanas punktu dodamies uz nākamo KP.

#52  (Virsotne DR daļa)

         Skatos kartē jau ir atzīmēta pirmā vieta kur varētu piesmelt kājas un sasniedzot upīti viss nav tik slikti kā izskatās jo ir cerīgi upītei pārlekt pāri. Tas arī visiem veiksmīgi izdodas. Pēc brīža jau seko ilgais ceļš kāpās, tfu, paugurā. paugura virsotnē redzams cilvēku bariņš, tik jautājums viņi gāja prom no KP vai uz. Sadalāmies un noskaidrojām, ka prom. Atzīmējam identu klātbūtni šajā KP un dodamies meklēt nākamo.

#65 (lēzens paugurs)

            Skrienam pēc kompasa rādījumiem uz šoseju un tad jau tālāk pa mazāku meža ceļu tik uz priekšu. Sajūsma par šo pasākumu paliek aizvien lielāka, jo ar katru KP palielinās arī distance, kuras laikā es spēju noteikt kur es kartē atrodos.  Pienāk brīdis, kad jāpamet komfortablais ceļš un jādodas meža biezoknī.

#53 (lēzena ieplaka)

         Super karte pa ceļam uz šo punktu piedāvā veselas 2 iespējas piesmelt apavus. Jāatzīst, ka virzoties pa šo bezceļu es arī diezgan ātri pazaudēju sevi no kartes. Neko darīt atliek tikai sekot saviem komandas biedriem un mēģināt sevi uzstutēt atpakaļ uz kartes. Nonākuši pie upes rodas jautājums vai tā ir kartē atzīmētā pirmā vai otrā upe, jo ir pārāk liels gabals noiet lai būtu pirmā. Dzintars apstiprina, ka ir otrā. Upe gan ir tāda, kurai pāri nepārleksi, bet pāri ir sagāzušās egles un var mēģināt pārlīst pār tām pāri. Tiek piemeklēts koks papildus atbalstam un sākam upes forsāžu. Upe esam veiksmīgi šķērsojuši un līdz KP palikuši apmēram 500m, no kuriem vairums arī būs jāpavada kājot paugurā. Paugurs pieveikts un tad jau sākam ķemmēt ieplaku. Šis KP ir diezgan viltīgs, paslēpts mežā zem eglītes. Nopīkstinām identus un ieturam nelielu pauzi. Kamēr pauzējam Dzintars izskaidro šādus tādus apzīmējumus kartē. šis ir arī mūsu izšķiršanās punkt, vai ejam pa augšu vai atgriežamies bāzē. Pēc teorētiskā plāna mums šajā punktā bija jābūt 5h pēc sākuma, bet esam ieradušies ~1h20m ātrāk. Tātad lēmums ka ejam pa augšu.

#41 (Ezers, D gals)

        Skrienot pa mežu ir ļoti interesanti vērot, cik krasi mainās krāsu toņi dabā. Pārsvarā cenšamies izvēlēties skriet pa celiņiem un stigām, bet ik pa laikam arī forsējam mežu pēc azimuta. Brīžiem arī feini paskrienam, tik feini, ka aizskrienam garām KP un nākas soļot atpakaļ. Šoreiz KP ir uz tādas kā nelielas saliņas, bet uz saliņas var tikt, ja paveicas nepiesmeļot kājas. Man nepaveicās un pēc nedaudz vairāk kā 4h biju nedaudz piesmēlis labās kājas kroseni. Neko darīt būs jāpaskrien lai pēdas uzsilst. punkts iečekots un skrienam uz nākamo.

#30 (paugurs)

          

       Skrienot uz šo punktu gadās neliels misēklis un sadalījušies esam nedaudz pa tālu un uz īsu brīdi pazaudējām Lāsmu. Izvingrinājuši balss saites esam atkal visi trīs un dodamies iekarot paugura virsotni un tur jau pat ir arī KP.

#57 (terase, D daļa)  

       Esam skrējuši jau četrarpus stundas un tad sāk līt. Brīžiem stiprāk, brīžiem vājāk, bet līst visu laiku līdz pat finišam. Izskrienam ārā no meža un priekša jau atkal mūs filmē, tātad jāskrien smukā riksītī. Principā līdz punktam iet smuks meža celiņš, tik jāmāk laicīgi nogriezties. Ak nē priekša atkal ir jāšķērso upe. Ar kokiem mums līdz šim ir paveicies. un tiekam labi pāri, tik jau veidojas tradīcija ar atbalsta mietu tramdīt komandas biedrus. Atkal esam uz ceļa un satiekam vēl vienu komandu, kura nedaudz labāk par mums noorientējās un laicīgāk nogriezās uz KP. Sanāca izmest kādu 50m līkumu, kas būtībā nav nekas. Punkts ieskaitīts un nedaudz aiz pretiniekiem dodamies uz nākamo punktu.

#62 (paugurs)

          Ievērojot distanci pieklājības normas robežās mēs arī virzāmies uz nākamo punktu, līdz pienāk brīdis atkal šķērsot upi. Koki kas ir pārkrituši pāri izskatās pietiekami labi lai līstu pāri pat bez atbalsta mieta. Ja visi priekšā gājēji veiksmīgi tika pāri, tad man sakārojās atvēsināt kājas jeb vienkārši sakot zars pie kura izdomāju pieturēties nolūza un lai balansējot uz slidena baļķa nebūtu jaiegāžas pilnā augumā ūdenī, jo tomēr somā glabājas elektronika, tika mikrosekundes laikā pieņemts lēmums lekt ar abām kājām ūdeni. Jauki, pēc nedaudz vairāk kā 5h esmu saslapinājis abas kājas ledus aukstā ūdenī līdz celim. Lai kājām atkal būtu silti priekšā esošajā paugurā uzskrēju pilnā ātrumā. Turpinājumā atkal sekojām pretiniekiem un kļūdijāmies paļaujoties uz viņiem, jo šoreiz viņi nogriezās par ātru. Tā mēs tur 15 minūtes staigājām apkārt, līdz brīdim, kad sākam meklēt kādu norādi, lai atrastu kur esam, nejauši uzgājām arī KP. Pīp un dodamies tālāk.

#47 (R graviņa)

         Dodoties uz nākamo KP atkal jāšķērso upe. Kā vienmēr paveicas ar to, ka ir sagāzušies koki pāri. Šoreiz gan pats biju stingri nolēmis ūdenī nemērcēties, jo ne pārāk patika aukstais ūdens iepriekšējā reize un mitrums pietiek jau ar to kas nāk no gaisa. Aizlieku karti un leģendu aiz somas lences, pārliecinos, lai ir stipri nostiprināta un liecos zem zariem, lai tiktu uz baļķa, bet šinī brīdī somas lenču spriegojums mainās un "topogrāfiskais idiots" paliek par vienkārši "idiotu", jo karte tiek palaista jūriņā. Vismaz izdevās leģendu izglābt. Būtībā pēc 5h30m es kļuvu par vēl lielāku tūristu, kā biju līdz šim. neko darīt esmu uzjautrinājis komandas biedrus un dodamies tālāk. Debesis sāk jau satumst un skriešana caur meža biezokņiem sāk sagādāt aizvien mazāk prieka jo visi zari ir slapji, it īpaši egļu. Tā nu izbradājušies pa meža stigām nonācām uz taciņas un tad jau nedaudz pavazājoties pa graviņu arī atradām KP.

#59 (Deguns,krauja, augšā)

         Norunājam, ka tiksim pāri tiltam un tad uztaisīsim nelielu pauzi, lai pārģērbtos un uzliktu nakts aprīkojumu. Sākumā ir jātiek uz sīkas taciņas, kura iet gar Gauju, bet tāds sīkums, ka starp mums un šo taciņu ir vecupe un jāmeklē ceļš apkārt. Tad nu atkal pa visādiem biezokņiem dodamies taciņas virzienā. Drīz jau arī Dzintars ir izvedis mūs uz takas un sākam mērot ceļu tilta virzienā.  Pārvietošanās bez kartes ir diezgan tracinoša, visu laiku gribas apskatīties kur esi, bet čuš vien sanāk. Taciņa ir diezgan aizaugusi un pār to ir sagāzušies diezgan daudz koki. Pēc kādām pārdesmit minūtēm tiek arī sasniegts tilts, pārejam tam pāri un vietējajā malkas šķūnītī ieturam pauzi. Uzēdu gaļas pīrādziņus. Kaut kā vairs nespēju iedomāties garos skrējienus bez gaļas pīrādziņiem. Uzliekam gaismekļus uz galvām. Man ar Dzintaru tādas diezgan blāvas gaismiņas salīdzinājumā ar Lāsmas prožektoru. Laiks doties tālāk un lai atgūtu kaut kādu siltumu ķermenī kamēr varam tikmēr pa ceļu skrienam. Līdz jaunaudzītei aizskrienam un tad jau atkal dodamies meža brikšņos iekšā. Ir tumšs un punktu meklēt ir grūtāk. šeit sanāk nedaudz apmaldīties, jo domājam, ka esam jau punktu sasnieguši, bet patiesībā punkts bija vēl ~100m uz priekšu. Sākumā likās, ka pretī nāk kāda pretinieku komanda, bet tad sapratu, ka tas ir KP atstarotājs, kas spīd pretī un KP ir atrasts.

#68 (deguns, maza graviņa)

          Kamēr meklē KP sanāk diezgan atdzist un ložņāt caur slapjajiem zariem, tāpēc nolemjam pēc iespējas ātrāk tik uz ceļa, lai var paskriet, nevis līst pa taisnāko uz top pašu ceļu, tikai daudz lēnākā gaitā. Tikuši atpakaļ līdz Gaujas tiltam var redzēt, ka  otrā pusē no meža lien ārā citas komandas., bet mēs dodamies pa Dzintara izraudzītu maršrutu uz nākamo punktu, jo viņš nesen te ir bijis un zin labu vietu, kur var šķērsot Gaujas veco gultni tā lai nesaslapinātu kājas. Nedaudz gan sanāk pamaldīties, jo sanāk pāris reizes nogriezties par ātru, bet galā esam nonākuši īstajā vietā. Atbalsta koks tiek sameklēts, bet līdz brīdim, kad pienāk mana kārta šķērsot pāreju koks jau ir saīsināts uz pusi, bet citu koku te neredz. Nu labi jāiztiek ar to kas ir.  Tieku pāri saīsinot koku nu jau līdz normāla spieķa garumam, bet pāri esmu ticis sauss un neko nepazaudējot. Tālāk esam sasnieguši klinti, pa guru gan augšā nerāpjamies, bet pa blakus nedaudz lēzenāko nogāzi rāpjamies augšā. Visu laiku sanāk skriet gar grāvi/tranšeju, kurš ir apaudzis ar mazām eglītēm, kurām ir ļoti slapji zari. Tiek sasniegts deguns, bet KP nemanām. Nu labi rakstīts, ka maza graviņa un nolienam pameklēt lejā, bet arī nav. Rāpjamies atkal augšā un pastaigājam pa augšu, bet kā nav tā nav. Tad vienkārši nejauši izgāju caur egļu pudurim un atradu dziļi eglēs noslēptu KP. Viss ir labs, kas labi beidzas. Rāpjamies lejā un dodamies tālāk.

#42 (ieloks)

        Sanāk atkal rāpties gar klintīm uz augšu. Vismaz drīz šis biezoknis beidzas un esam uz celiņa un atkal varam paskriet lai sasildītos. Lai gan neraugoties uz lietu esmu sauss, jo jaka cauri lietu nelaiž, bet tiklīdz kā uzpūš vējš no priekšas, tā jūtu kā tiek aukstā jaka spiesta klāt pie ķermeņa. Labi ka uz muguras ir soma, tā teikt krustus nesavilks. Pa ceļu sanāk paskriet diezgan palielu gabalu un tad tumsas dēl ir grūti atrast vajadzīgu nogriešanās punktu mežā. Mani pieredzējušie komandas biedri gan jau teiks, ka tā bija stiga, bet man tas neatšķīrās no vienkārša meža, un tā līdz brīdim kamēr uzgājām uz taciņas. Taciņai galā jāmet loks un tad tajā vietā pa nogāzi uz leju jābūt punktam. Itkā jau viegli, bet tumsā tas nemaz nav viegli un izelpa taisa diezgan lielu miglu priekšā. Sadalāmies tā, lai varam pēc iespējas plašāk paņemt nogāzi un KP atstarotājam vajadzētu atspīdēt. Bingo! Lāsmai izdodas atrast arī šo KP un dodamies šim atrādīt savus identus.

#63 (grāvja līkums, koks)

          Nolemjam, ka paņemsim šo punktu un tad caur 35. dosimies uz bāzi pārģērbties. Ārā no meža izdodas tikt pa diezgan labu ceļu un tad tiek sastādīts maršruts pa lielceļu, lai varam būtībā visu laiku skriet vai ātri iet. Sanāk, ka visu posmu noskrējām, lai gan man tika teikts, ka skriešana notiks tikai pirmajās dažās stundās. Neko esmu priecīgs, ka ir iespēja skriet, nevis jāiet, lai gan esmu saģērbies ar domu, ka vakars būs jāpavada soļos. Ar visu to neskrienot paliek auksti. Esam tikuši jau līdz grāvim un tad jau jānoiet no celiņa nost, bet punktam vajadzētu tepat kaut kur būt. Ejam gar grāvi uz priekšu, bet tad Lāsmai izbeidzās lukturis. Nedaudz piestājam un apmainām lukturim bateriju, bet tikmēr Dzintars dodas uz priekšu meklēt punktu. Pēc neilga brīža viņš jau to ir atradis un mēs piesteidzamies pie viņa, lai var sapīkstināt identus.

#35 (koku pudura DA stūris)

        Lai tiktu uz nepieciešamo taciņu ir jāšķērso pār koku ūdenstilpne, vai arī jāmeklē ceļš apkārt. Koki kas ir sagāzušies pāri ir diezgan slideni un neizdodas atrast piemērotu atbalsta koku. Tātad ejam apkārt. Diezgan liels līkums nesanāk un esam uz takas, kurai mūs būtu jāaizved līdz ceļam kurš ved uz pilsētu. Taka ir pareizā, bet tas ceļš vietām paliek par taku un nevar saprast vai ejam pareizi. Ejam tālāk un nonākam jau uz asfaltēta ceļa. tātad viss ir pareizi. Tagad tik jāizskrien caur kapiem un tad jau drīz ir arī punkts. Punkts izrādās ir veckapos un identa nolasītājs ir piesiets diezgan augstu. Rodas jautājums, kā īsākie dalībnieki spēj aizsniegt nolasītāju. Esam atzīmējušies šajā punktā un dodamies uz Bāzi.

Bāze

             Atrast bāzi īstenība nesokas tik viegli, bet beigās tomēr nokļūstam bāzē izmetuši tikai nelielu līkumu. Mmm cik te ir silts un patīkams. Kamēr Lāsma pārģērbjas, es ar Dzintaru apspriežam iespējamos ceļus, ko veikt 100 +10 minūtēs. Aizejam iedzert tēju un nedaudz parunājamies ar Lindams. Tiek uzēst kāds pīrādziņš un atsākas diskusijas par maršrutu. Diskusijas nedaudz ievelkas un paliek vairs tikai 90 +10 min. 10 minūtes tiek atvēlētas rezervei, jo ja pārsniedz atvēlētās 12h tad par katru minūti ir soda punkts. Esam beidzot nolēmuši kur dosimies un sākam virzīties no skolas projām. Kājas gan tādas stīvas pēc tik ilgas pauzes siltumā.

#40 (paugurs, stabs)

          Esam ārā no skolas un sākam skriet. palikusi tikai pilsētas sadaļa un līdz ar to nekādu baigo brikšņu vairs nebūs. Pārsvarā skriešana pa ceļiem. Gan jau, ka uzjautrinām vietējos Cēsu iedzīvotājus skraidot tumsas aizsegā pa pilsētu. Punkts tiek atrasts bez sarežģījumiem. Tikai lai sasniegtu punktu ir jākāpj pie pacēlāja staba, kurš atrodas nelielā paugurā. Paugura nogāzes ir diezgan stāvas un veidotas no būvgružiem un velns vien zin kādas drazas. noripot pa tādu negribētos, jo visticamāk tiktu sadurstīts ar armatūras dzelžiem un salasītu stiklus kā lapas eža kažociņā. Vai tāpēc mums komandai tāds nosaukums? Punktu izdodas sasniegt nesatraumējoties un ilgi neuzkavējoties dodamies uz nākamo punktu.

#44 (klajums, koks)

          Uz nākamo punktu skrienam un tikai ik pa brīdim pārejam soļos. Joprojām neesmu īsti iemācījies šo elementu. gaismā gan jau ka šīs pļavas visas tiktu šķērsotas pa taisno, bet tumsā izvēlamies skriet pa ceļiem. Pienāk brīdis arī nogriezties uz KP, un te nu mani pārsteidz ka tādi džungļi var būt nosacīti pilsētas centā. Izlavierējuši starp kokiem un nonācis gandrīz klajumā, man izdodas sapīties kaut kādā vīteņaugā. Sanāk par laimi tīri ātri atbrīvoties un nonākam klajumā, kura vidū ir tikai viens koks, bet KP pretī nespīd. Sākam pētīt karti, bet tad tomēr ieraugām, ka pie koka ir KP simbols, bet atstarotājus nosedz koka stumbrs. Situācija līdzīga kā meklēts saulesbrilles, kuras tev ir uzliktas uz acīm. Bez liekām ceremonijām nopīkstinām identus un dodamies tālāk.

#22 (Z dīķis, DA puse)

        Lienam ārā no biezokņa un izlienam kaut kādos mazdārziņos. Tālāk atgriežamies uz nopietnākiem ceļiem un skrienam uz nākamo punktu. Leģendas apraksts mūs uzjautrina. Z dīķis, DA puse nu tātad visticamāk jāierodas no Rietumiem. Ejam caur dzīvojamo māju kvartāliem ar cerību, ka sanāks iziet cauri, bet visur ir žogs pretī. Tātad būs jāiet ar nelielu līkumu, lai piekļūtu punktam. Turpinām uzjautrināt vietējos iedzīvotājus un šoreiz viens jau manāmā sestdienas skurbulī sāk taujāt ar ko mēs nodarbojamies. Tā nu dialogs ar šo indivīdu sanāca līdz pat pagriezienam uz dīķi. KP protams ir dīķa otrā galā. Identi nopīkstināti un paliek vēl 40 minūtes līdz finišam. tātad ja labi veicas 2 KP vēl varam paņemt.

#39 (ceļa līkums)

         Punkts itkā vienkāršs, bet nekas nav tik sarežģīts kā vienkāršas lietas, it īpaši pēc 11h fiziskas slodzes. Tāpēc sanāk nedaudz pazaudēties no kartes (skatoties GPS esam bijuši apmēram 100 no punkta).  Kamēr mani pieredzējušie biedri pēta karti es paskraidu apkārt līdz ceļa līkumiem, lai pārbaudītu vai KP nav kaut kur tepat. Nav. Dodamies tālāk uz priekšu ķemmējot visus iekšpagalmus. Tad satiekam atkal savu jautro iesilušo tusētāju, kurš jau šoreiz ir ticis pie megafona un uzjautrina visus dalībniekus (prieks ka esam vietējajiem saorganizējuši izklaidi sestdienas vakarā). Satiekam pretinieku komandu un saņemam norādi kur meklēt punktu, un tad jau punktu nav grūti atrast. Punkts ir pie Cēsu ordeņpils. Ieturam nelielu pauzi un secinām, ka laika meklēt vēl vienu punktu īsti nav, tāpēc dodamies uz finišu.

Finišs (Jauki tiesneši un garda saļanka)

         Par cik man labu laiku kā nav kartes, tad viss ko es daru ir lasu leģendu un uzturu možu komandas garu. paziņoju, kas leģendā rakstīts par finišu "Jauki tiesneši un garda saļanka". Ceļš uz finišu ir vienkāršs un izdodas to pieveikt bez liekas apmaldīšanās.Apskrienam vēl apkārt skolai un nopīkstinām identus finiša stendā, un tad jau dodamies iekšā skolā, kur sagaida tiesneši, fotogrāfi, aplausi un ovācijas. Finiša laiks 11h47m10s  un veikti nieka 66,7 km, kas mums dod 12. vietu kopvērtējumā un 9. vietu grupā. No 49 komandām nav nemaz tik slikts rezultāts, ja skatās komandas vidējo pieredzi. Tālāk seko duša un siltas drēbes. Secinu, ka no saviem tā jau pieticīgi līdzi paņemtajiem krājumiem esmu apēdis labi ja pusi. Kaut kas ar to ķermeni  nav īsti kārtībā, ja jau visi tā runā par to ēšanas svarīgumu, bet es pārtieku nu viena kinder bueno un 100 gramiem pīrādziņu. Ūdens ar sistēma īr kāds puslitrs no litra palicis. Tāds dikti pieticīgs es esmu. Pārrunājam ar citām komandām kā nu kurai gājis un kādos neceļos aizmaldījušies. Visiem gan ir viena kopīga lieta, varējis iztikt bez tā lietus 7h garumā. Ok labi Ņergām gan jau ka tas bija kā radīts. Dodamies ar Dzintaru lejā uz ēdnīcu ēst zupu, Lāsma tikmēr ir aizķērusies vēl dušās. Jāiet lejā ir pa trepēm un nosmejamies, ka gan jau ir uzstādīta kamera, kura filmē visus tos, kuri pēc ēšanas dodas pa trepēm augšā. Un tiešam tiek servēta saļanka. Māc zināmas šaubas, vai rokas ir spējīgas šķīvi noturēt, bet beigās tomēr izdodas līdz galdam nokļūt. Var lēnām ēst zupu un skatīties, kā pa ēdnīcu ar kolorītām kustībām pārvietojas citi dalībnieki. Mums pievienojas arī Lāsma un veicam īsu komandas pārspriedumu par 12h piedzīvojumiem. Īpašu jautrību izraisa gadījums kā es pazaudēju savu karti. Tad jau mums pievienojas arī divas Ņergas, kuri gan nav pārāk priecīgi un uz jautājumu kurā vietā palika atbild ar drūmu seju un diviem augšup paceltiem pirkstiem. Pirmajā vietā esot Čaiņiki. Skatoties kā Daina pārvietojas nerodas jautājumi, ka bliezuši ir ne pa jokam. Izmetam vēl pa jokam, ka šiem droši vien mežā bija paslēpti veļļuki. Tad jau pienāk arī laiks doties uz apbalvošanas ceremoniju. Kausi sadalīti dodamies savākt mantas un tad jau uz mašīnu, lai atgrieztos Rīgā. Ejot uz mašīnu secinu, ka sāk sāpēt labās kājas celis. Te nu jāpiekrīt Dzintaram, ka vajadzēja pēc skrējiena nedaudz izstaipīties. Pa ceļam uz Rīgu vēl pieturam ēstuvē, lai kā nu kurais vēl iestiprinātos un tad jau atkal esam ceļā. Ap pus diviem esam sasnieguši mājas un sākam savu ceļu pa trepēm uz augšu. Nosmejam, ka vajadzēja no rīta starp stāviem iekārtot dzeršanas punktu. Tad jau esmu mājās un piedzīvojums ir beidzies. Atstāstu savējiem īsu izklāstu kā gāja un pa ceļam iegriežoties karstā vannā dodos gulēt.

Secinājumi:

*Rogainings ir tīri jautrs pasākums un ja nebūtu bijis lietus būtu vēl jautrāks. Būs vien jāiegādājas nepieciešamais aprīkojums arī šādai izklaidei, Jo šis pa visam noteikti nebija mans pēdējais rogainings. Prasās pēc kāda 24h piedzīvojuma.
*Daudz ko nosaka pareiza stratēģija.

Uzvarētāju maršruts

*Ņergu Jāņu skrējiens joprojām ir briesmīgākais skrējiens ko esmu skrējis.


P.S. Lielum lielais paldies Dzintaram un Lāsmai par uzņemšanu komandā un ievadkursa novadīšanā šajā man jaunatklātajā sportaveidā.

2013. gada sezonas atskaite.

          Ja 2012. gada sezona bija vairāk vai mazāk iesildīšanās sezona, tad 2013. gadu jau var saukt par pilnu skriešanas sezonu. Mērķis sezonai bija viens, proti, noskriet Valmieras maratonu zem 3 stundām. Vēlāk gan atklājās, ka tā bija liela kļūda sezonai izvirzīt tikai vienu mērķi. Nu tad ejam soli pa solim cauri sezonai.

Integrācija VSK Noskrien sektā:

          Reģistrējos es noskrieniešos kaut kad 12. gadā īsi pirms Nordea maratona, kur noskrēju 10km distanci. Lapu izmantoju tikai lai ievadītu savus skrējienus un nemaz dziļāk tur neko nepētīju. No noskrieniešiem pazinu tikai Sandu (Pulvermuca) un NRM Ārlietu ministrijas komandā nedaudz iepazinu Martu (Maffija) un tā tas arī palika. Pat Siguldas pusītē toreiz tā visai kautrīgi pielīdu maliņā uz kopbildi. Visu šo manu ierasto kārtību mainīja Pulvermucas piparkūku ballītes, kurās jau tika iepazīti vairāki noskrienieši. Viens no viņiem, protams, Matīss. Cilvēks, no kura līdzīgi kā no Martas, labāk izvairīties, ja viņš sāk aizmest ideju par kādu skriešanas pasākumu. Viss beigsies tā, ka pats būsi bijis tas kurš viņam lūdz pieteikt dalību. Sezonas laikā ar katrām sacīkstēm un jau vēlāk ar koptreniņiem šī integrācija palika aizvien dziļāka un paziņu loks jau ir krietni izpleties un turpina plesties.

Gatavošanās 2013. gada sezonai:

          Sezonai sāku gatavoties jau decembrī, kad sāku atkal apmeklēt sporta klubu "Atletika", jo biju iegādājies gada abonementu gatavojoties pērnajam NRM. Nekāda baigā treniņa plāna nav tik vienkārši skraidīju pa lenti, šad tad paminu ciskadrilai līdzīgu objektu. Interesants fakts bija, ka bieži sanāca pa blakus celiņiem skriet ar kodēto Aivaru (šo faktu jau es uzzināju krietni vēlāk). Sākot formēties "Skrien Latvija" saņēmu uzaicinājumu no Arturo skriet zem Aurum komandas vārda.

Ambīcijas varētu teikt, ka nekādas nebija, bet lika nopietnāk pieiet sagatavošanās procesam, jo pirmais stars pārcēlās no 19. maija uz 6. aprīli. Nu jau pa lentu šad tad sāku skraidīt pa 2h vai arī 21km. Vēl nedaudz vēlāk uz lentas tika pamēģināts NRM skolā aizgūtā ts. "Meldera metode" kas ir balstīta uz intervāliem. Abonements man beidzas marta beigās, bet ārā vēl ir diezgan pamatīga ziema. Neko darīt jāsāk skriet pa āru, bet tad uznāk slinkuma pauze un līdz pat Rēzeknes 1/2 maratonam neko nopietnu neskrienu. Šādas slinkuma pauzes man ir diezgan raksturīgas, bet vienreiz saņēmis no Arturo mājienu, ka tā nav gluži pareizi, nolēmu laboties.

Rēzeknes 1/2 maratons:

          Ceļš uz Rēzekni tika uzsākts jau piektdienas vakarā, kad es ar savu arī skrienošo māsu (noskrienieti: Missbroka) un savu atbalsta komandu (Mamma, tētis un mazā māsa), dodamies uz Madonas mājām, jo Madona-Rēzekne ir īsāks ceļš, nekā Rīga-Rēzekne. Tā teikt ilgās laiks miegam. Sacensību rītā skats pa logu iespaidīgs. Sasnidzis 15-20 cm svaiga sniedziņa. Sāku domāt kādā apģērbā skriet, jo kā skrējējam amatierim, skriešanas garderobe sastāv no basketbola, treniņjakas, entajiem kokvilnas T-krekliem un viena skrienamā krekla bez rokām. Visai daudzsološi. Rēzeknē sola ka būs saulains un līdz pat +8-10 grādiem. Ok labi skriešu īsajā tērpā vienīgi zem skrienamā krekla pavilkšu t-kreklu. Izbraucot no Madonas spīd saulīte un viss liecina ka būs beidzot pienācis ilgi gaidītais pavasaris. Pa ceļam tiek pačekots twitters un facebooks ar Matīsa sniega tīrīšanas darbiem no trases. Tātad trasē sniegs būs minimāli. Pirmā lieta ko tuvojoties Rēzeknai pamanām ir aizvien pieaugošais sniega daudzums, bet otra lieta gāž no kājām. Izbraucot no Madonas novada debesīs ir aizvien vairāk mākoņu un Sasniedzot Rēzeknei jau ir vienlaidus mākoņu sega. Sāk parādīties satraukums par to vai nenosalšu. Mierinu sevi ar domu, ka gan jau skrienot sasilšu. Ejot uz sacensību centru pamanām, ka uz trases vēl vietām ir sniega/ledus maisījums un vietām diezgan palielas bedres. Satiekam Maffiju un Matisu, bet šiem jau ņerdzīgie apstākļi iet pie sirds. Numurs izņemts, neliels iesildīšanās rituāls un negribīgi atdodu virsjaku atbalsta komandai. Tieši uz startu sāk parādīties pāris saules stari un cerības uz pāris grādiem siltāku laiku palielinās. 3 2 1 un aiziet trasē. Mērķis ir noskriet ātrāk kā savu pirmo pusīti pērn Siguldā, līdz ar to meklēju sev atbilstošu tempa turētāju. Jau diezgan ātri secinu, ka skriet bez pulksteņa un bez austiņām, kas dotu iespēju sadzirdēt ko endomondo saka ir diezgan muļķīgi. Neko darīt jāskrien vien būs kā ir tā ir. Satieku kaimiņu Dzintaru un apjautājos uz kādu tempu viņš tēmē, bet atbilde seko, ka ap 1:40. tas nozīmē ka es skrienu pašlaik pa lēnu un jākāpina temps. Tālāk noķeru ņerdzīgu trijotni Mtiger, Maffija un Matiss. Šie man tā lāga nespēj atbildēt uz kādu laiku šie tēmē. Vienīgi Marta uzdod jautājumu "Vai tev gadījumā nav jābūt tur tālu priekšā?" Nu ok atvados no Ņergām un pārslēdzu nākamo ātrumu, ok labi vairākus ātrumus uz priekšu. seko pirmā reversā kustība, kura vienlaicīgi ir kritums un pēc tām arī kāpums. Nu ok šis tāds iesildīšanās kāpumiņš. Tālāk seko dzirdīšanas punkts, kuru es izlaižu.Priekšā otra reversās kustības daļa, kura jau ir krietni garāka. Kalns uz leju jau liek padomāt par to, ka šeit pat būs diezgan paliels gabals atkal jāskrien kalnā. Viens labums no reversās kustības ir visu laiku tu satiec kādu kurš tevi uzmundrina un līdz ar to temps nekrītas. Pirmā apļa beigās atdodu tētim cepuri, bet cimdus paturu. Dzirdīšanas punktu atkal ignorēju. principā nākamie 2 apļi ar neko neatšķiras no pirmā un komandas kapteinis Arturo vēlāk izteicās, ka esmu noskrējis tos ar Šveices pulksteņa precizitāti. Vērā ņemams fakts otrā aplī ir tāds, ka 1. reversās kustībās tālākajā punktā es secināju, ka es skrienu ne pārāk atpaliekot no sieviešu līderes Daces Linas. Aizskrienot 4. aplī es jau sajutu, ka man trase sāk apnikt un sāk prātā nākt domas "Kāpēc es to daru? un Es tak neesmu nekāds gargabalnieks" un varēju tak beigt pēc 3. apļa. Tā arī šo apli noskrēju cīnoties ar saviem dēmoniem, bet 5. aplī jau sevi mierināju, ka nu viss šī ir pēdējā reiz kad man te jāskrien. Pēdējajā kāpumā jau sāku savu finiša spurtu, kuru vēl krietni palielināju finiša taisnē, kur Raitim1898 neatstāju nekādas cerības. Vēlāk izrādīsies, ka es visas sezonas garumā ar raiti mačosimies. Finiša laiks ir 1:24:34.20, kurš man dod 36. vietu kopvērtējumā no 292 un 15. vietu grupā. Jauns personīgais rekord. labots par vairāk kā 4 min 

          Pēc tam veroties komandu kopvērtējuma sadaļā jau sāk briest Napoleona plāni ka jāskrien vēl krietni ātrāk un mierīgajam gatavošanās procesam uz Valmieru tiek pārvilkta svītra.

 Biķernieku 1/2 maratons:

          Pienācis 28. aprīlis un iestājoties diezgan straujam pavasarim Biķernieku sporta bāzes trasē sniega vairs nav, lai gan nemaz tik sen tur vēl varēja slēpot. ārā ir nedaudz apmācies, bet prognozē, ka būs saule. Iepriekšējā dienā tiek aizvadīta jautra pasta party pie Pulverīgās, kur man neizdevās noturēties pie uzstādījuma, pirms sacensībām neēst neko tādu, ko iepriekš neesi ēdis. Nu ok redzēs kas no tā visa sanāks. Dodamies uz trasi jau ierastā komandas sastāvā. Trasē sastopam pārējos noskrieniešus un veicu ierasto rituālus pirms starta. Mērķis šoreiz ir izmantot par tempa turētāju Daci Linu. Ieņemam starta koridorus. Seko atskaite līdz startam un retro auto vadīti dodamies trasē. Daci izdodas noķert pavisam drīz un jūtu, ka ir grūti skriet viņas pašreizējajā tempā, nevis tāpēc ka pa ātru viņa skrietu, bet tāpēc ka pa lēnu. Skrienu tālāk panāku lietuviešu grupiņu, kuri skrien tādā solīdā tempā nedaudz pa priekšu Druupījs. Šis ir pirmais moments, kad sāc apjaust, ka tu skrien par ātru, bet ķermenis vēl klausa. Druupījs sāk attālināties, bet es pieņemu pirmo, nosacīti, pareizo lēmumu, neskriet viņam līdzi, bet palikt ar lietuviešiem. Šādā kompānijā arī izbaudīju pirmo reizi kamieļus un  uz doto brīdi nelikās nekas traks kā man iepriekšējā vakarā stāstīja. Pabeidzu pirmo apli joprojām turos labi un ķermenis neprotestē. Dzeršanas punktus ignorēju (Šī bija arī pēdējā sacīkste, kad es skrēju ignorējot viņus). Skrienot atceros, ka es tak esmu paņēmis austiņas līdzi un ielieku tās ausīs, lai beidzot dzirdētu kādā tempā tad es skrienu. Varbūt ka nevajadzēja tā darīt, jo edmunds paziņoja, ka es plānoju finišēt 1:12. Tālāk jau prāts sāka spēlēt savu lomu un droši vien, ka tika pieņemts pareizais lēmums nomest tempu un gaidīju, kad paskries garām Lina, lai varētu atkal tempu palielināt, bet nesanāca. Paskrienu kādu gabalu kopā ar viņu, bet jūtu, ka nevaru. Atkabinos no Linas un skrienu savā komforta tempā. Garām paskrien Lielkuilis un tad viens otram arī turam tempu. 3 apļa beigās izlemju atkal kāpināt tempu, bet tad dzeršanas punktā sanāk izmest telefonu no rokām (tātad dzeršana trases laikā vēl ir jāatstrādā, ko vēlāk beidzamajā NRM skolā Melderis arī demonstrā).  Neko darīt telefonu savācu, edmunds atslēdzies un Lielkuilis tālu priekšā un šī straujā ritma maiņa nav nākusi par labu manām tā jau nogurušajām kājām. Pēteris panākts un nu jau atkal skrienam kopā līdz pat beidzamajam līkumam, kur es sāku savu finiša izrāvienu. Finišs sasniegts Sagaida mani mana atbalsta komanda ar māsu priekšgalā, kura ir finišējusi savu NIKE skrējienu. Pēc finiša gan nācās saskarties ar nepatīkamu sajūtu, ka tev nav piefiksēts rezultāts, bet vēlāk noskaidrojās, ka tāds neesmu vienīgais. Finiša laiks ir 1:20:57, kurš man dod 38. vietu kopvērtējumā no 519 dalībniekiem un 15. vietu vecuma grupā. personīgais rekords labot atkal par vairāk kā 4 min. Vakarā noskrienieši tikās "Zili zaļi brīnumi", lai noskalotu medaļas un atzīmētu savus jaunos PR. 

Sezonai ejot nedaudz sev pārmetu, ka tik viegli padevos, jo sezonas beigās pārmetoties uz garajiem gabaliem bija izteikta sajūta, ka sezonas sākuma ātrums ir zudis. 

Nordea Rīgas maratona 1/2 maratons:

         Jau otro gadu pēc kārtas pārstāvu Ārlietu ministrijas komandu, tik šoreiz jau 21,095 km distancē. NRM varētu salīdzināt ar skrējēju Dziesmu un deju svētkiem. Morāli esmu gatavs labam skrējienam un nebiedē pat piesolītā 32 grādu svelme. Dienu iepriekš es ar māsu esam nolēmuši noorganizēt noskrieniešu oficiālo pasta party. Cilvēki daudz, makaroni arī. Joprojām galvā ir doma par personīgā rekorda labošanu. Pasta party iet uz beigām un sarunāju no Laumas VSK Noskrien nozīmīti, ja jau integrējos iekša, tad jau vajadzētu arī beidzot to nozīmīti dabūt. Viesi jau aizgājuši mājās, palikuši tikai tie kas pārnakšņo pie mums. Tiek nolemts 23:00 iet gulēt, bet ne velna pulkstenis rāda 00:00, bet joprojām es, Arturo un Mošķis sēžam pie lielā galda un runājam par skriešanu. Nu ok pusvienos ejam gulēt, bet miegs kaut kā nenāk. Sāku likt sev skriešanas plaijlisti un vieniem jau guļu. Ceļamies ap septiņiem, bet jūtu, ka esmu ārpus ierastā dienas ritma. Tiek ieturētas vieglas brokastis un dodamies uz Starta zonu, kur vēl jāuztaisa kopbilde. Diena jau ir diezgan iesilusi un tiek mainīts skriešanas plāns. Ja uz vanšu tilta vēl jūties labi tad turpini skriet uzņemtajā ātrumā, ja nē tad krīti lejā līdz 1:30 tempa turētājiem. lielākā daļa jau jau ir sastājusies starta koridorī un organizatori uzrunā dalībniekus vairākās valodās. Seko Aigara Norda ievadvārdi un tad jau pats svarīgākais - starta šāviens maratonam un 1/2 maratonam. Sākums liekas viegls un tik skrienu uz priekšu īpaši nedomādams. Pēc 3km edmunds paziņo, ka skrienu 1:18 tempā, tātad viss kā vajag, sajūtas saka ka ir ok, tātad skrienam tādā pašā tempā tālāk. Vantinieks ir izskriets pēc plāna un dodos uz krasta ielu, kura gan bija pārvērtusies par īstu pekli + vienā no dzirdīšanas punktiem dzērienu secība bija otrādākā, ka visur tika stāstīts un uzgāzu sev galvai virsū sporta dzērienu un turpmāk bij jārēķinās, ka seja lips kopā. Vēlāk jau šis fakts lika noprast, ka saprāts jau slēdzās ārā, jo vajadzēja pamanīt, ka tas nav ūdens, jo nedaudz duļķaināks tas isostārs tomēr bija nekā ūdens. Temps noturējās gandrīz līdz Dienvidu tiltam, kur es varētu teikt, ka izbeidzos. Atpakaļ uz finišu jau skrēju diezgan lielā auto pilotā un aptuveni 2-1 km pirms finiša domāju pat stāties ārā un iet mājās, bet mani noķēra Voļda un uzmundrināja un paskrēja kopā kādu kilometru un deva uzdevumu līdz finišam noķert priekšā skrienošo sarkano. Sacīts darīts, ar pēdējajiem spēkiem sāku savu finiša spurtu un noķēru ne tikai to sarkano ko Valdis teica, bet vēl 2 uz priekšu. Finišs ir sasniegts 1:27:20. Autopilots ieslēgts. Dodos pasēdēt ēnā. Sazvanu vecākus un noinformēju, ka esmu finišā. Un izstāstu, kā var sekot līdzi māsai Lattelecom lapā. Pats pēc brīža dodos uz Lattelecom telti un sameklēju kur viņa atrodas un vai man pietiek laiks aiziet uz masāžu. Laiks ir un dodos uz masāžu. Sanāk stāvēt nelielā rindā, kurā man uznāk reibonis. Kamēr gaidu apsēžos un drīz jau atkal ir jāceļas un jādodas uz masāžas galdu. Masieri man pārjautā vai es vispār esmu skrējis, jo muskuļi ir ļoti brīvi. Paldies, man pašapziņa "uzlabojās", bet savu darbu viņi tiešām veic labi. Dodos sagaidīt māsu. Viņa  finišē savu pirmo 1/2 maratonu nedaudz virs 2:09. tad tagad paliek tik Sagaidīt Pulverīgo un varēs doties mājās. iesaku Leldei masāžu, bet tur ir nenormālākā rinda. Nu ne ko darīt jāgaida rindā. Kamēr gaidām tikmēr izbaudām sacensību centrā piedāvātās atrakcijas. Par cik liela daļa skrējēju vairs nav spējīga izturēt rindas garumu un dodas mājās, māsa tiek pie masāžas pēc pusotras stundas gaidīšanas. Labāk vēlu, nekā nekad. Pēc masāžas šai pirmie soļi stīvi, bet  pēc tam ļoti pozitīvi izsakās. Dodamies uz tribīnēm gaidīt Sandu, jo tuvojas maratona laiks jau uz 4h. Tikko apsēžamies redzam kā finišē GunaO, kura tur tempu uz 4h un viņa ir vienīgā no TT trijotnes, kas finišē uz 4 stundām. tas liek domāt, ka tiešām ir grūti skriet šādos apstākļos. Neilgi pēc tam jau ari Pulvermuca sasniedz finišu un dodamies meklēt Mošķi un tad uz mājām. Mājās ielienu dušā un tad jau pagulēt, bet nekāda ilgā gulēšana nesanāk jo seko aicinājums uz skrējienu stikla kalnā. Nonākuši Stikla kalnā tiekam noinstruēti, ka lifts nestrādā, nu ok nav jau "grūti" uzkāpt uz 8. stāvu. Bet mocības tiek atalgotas ar iespēju atjaunot zaudētos kilogramus ar dažādām lietām, kuras skolā tiek mācītas kā īpaši neveselīgas. Tad seko vakara īpašā atrakcija - Skrējiens Stikla kalnā. Balvā kaste karameļu saldējuma. Stikla kalna virsotni sasniedzu kā  4. Atgriežamies Ņergu valstībā un turpinām atjaunot zaudētos kilogramus un tiek stāstīti vājprātīgie plāni par Viļņas simtnieku un tad Mārtiņš izklāsta savu plānoto skrējienu pa Madeiru. Žoklis gar zemi. Riktīgs Ņergu karalis (No Madeiras Mārtiņš atgriezās ar 4. vietu). Laiks doties mājās un tas tiek pieskaņos laikam, kad vecāki atgriežas Rīgā no Madonas, jo nākamā tomēr ir darba diena.

 Pēc tam jau nedaudz sāku pārdomāt, vai ir labi taisīt pie sevis pasta party, bet no otras puses es tāpat neskrienu par pirmajām vietām, tad kāpēc liegt sev šo prieku.

Zelta keda:

          Visai kolorīts skrējiens ar visai kolorītiem tā dalībniekiem. Dodamies ar māsu uz Mežaparku. Doma ir braukt ar 11. tramvaju, bet nekā Valters pasteidzās pirmais un piedāvāja aizvest. Veicam nelielu pastaigu pa Mežaparku un esam sacensību centrā. Mākoņu daudzums jeb precīzāk to neesamība liek domāt par līdzīgiem apstākļiem kā NRM. Ieņemam startu un drīz jau arī seko starta šāviens. Plāns ir skriet 3 apļus jeb 15 km. Pirmais aplis jau iet grūti un ir doma veikt tikai vienu, bet kamēr domāju esmu jau garām finiša zonai, neko darīt jāskrien vēlviens. Paliek grūtāk, jo pēc pirmā apļa trasē ir palikuši ļoti maz dalībnieku. Beidzoties otrajam aplim skrienu aiz viena triatlonista kurš skrien uz finišu, bet es takā negribu finišēt vēl un dodos trešajā aplī. Nodomāju pie sevis, ka gan jau līdzīgi domāja ari Ušakovs. Skrienas aizvien grūtāk un dzeršanas punkti vairs tā neveldzē. Tad priekša redzu Lindams sarunājas ar Kristapu Kaimiņu un uzmundrina visus skrējējus. Dūša saiet papēžos Murderdoll jau ir finišējis (tikai vēlāk uzzināju ka viņš skrēja 10km), bet man vēl kādi 2km jāskrien. Kā gaisma tuneļa galā redzu taisnes galā skrienošo māsu un ķeru viņu rokā. Noķēris prasu vai skries vēl vienu apli vai uz finišu. Saņēmis atbildi ka uz finišu turpinam skriet kopā un palikusi ir tikai vairs finiša taisne. Finišējām kopā gluži kā Marta ar Miķeli, tikai tāda neliela atšķirība ka esmu māsu noķēris par apli. Finiša laik ir 0:58:40. Vēlāk jau klāčošanās ar noskrieniešiem un apbalvošanas ceremonija,kur noskrieniešiem tiek veltītas pamatīgas gaviles.

Mistiskais saulgriežu skrējiens: 

        Tieši tā mistiskais, jo īsti informācijas par viņu nav, trasi viņi arī salika uz labu laimi un cik daudz apļu būs jāskrien orgi ar līdz pat startam nezināja. Galā garā distance sastāv no 6 apļiem. Nu ok 12 km, bet galā tomēr aplis ir garāk par solītajiem 2km. Pirmos 2 apļus veicu nedaudz aiz Voļdas, tālāk jau saprotu, ka tāds temps man ir par augstu un skrienu lai saglabātu 2. vietu. Trase ir vienkārši šausmīga, jo ir karsts un jāskrien pa Vecrīgas bruģi, tātad jācenšās neizmežģīt potītes. Velosipēdi kuriem būtu jābrauc pa priekšu un jābrīdina tūristi, ka te skrien cilvēki netiek līdzi skrējējiem. Nu labi ir arī neliels prieciņš par šo pasākumu, proti, pirmais goda pjedestāls. Otrā vieta noturēta. 13.8km - 0:52:21.

Ņergu Jāņi:

          Ņergu skrējienus es uzskatīju kā normālu testa skrējienu, kura laikā es varētu notestēt savu fizisko gatavību uz maratonu. Pēc skaita šis bija 3. uz kuru es izteicu gatavību, bet reāli pirmais kurā arī ņēmu dalību. Skrējienā uz Ogri ēst picu un pāris nedēļas vēlāk skriet uz Iecavu noraustījos. Šoreiz atpakaļ ceļa vairs nav, soma iegādāta, morāli nobriedis esmu, tikai tas māsīcas izlaidums liedz līdzdalību Ventspils PPP. Nu neko nākamajā rītā jābrauc ar autobusu. Gulējis pāris stundas esmu, grādīgā dzira nav pārāk daudz lietota autobusu nokavējis neesmu. Pēc Vairāku stundu brauciena esmu sasniedzis Ventspili un tik tāds sīkums ka satikties ar Ņergām. tikšanās vieta ir Picērija netālu no Ventspils augstskola. Sāk izpausties pirmās topogrāfiskā idiota pazīmes un līdz ar to prasu vietējajiem kā nokļūt līdz VA. Visas šīs problēmas atkristu, ja līdz būtu mans telefons, bet par cik šim vairs baterija netur un jāskrien 2 dienas tad iemainīju to pret māsas rezerves telefonu - smuku dzeltenu nokiju. Vis jau būtu labi ja paši vietējie zinātu kur ir VA un neaizsūtītu mani uz olimpisko centru. Tad pēc gandrīz stundas ilgas piespiedu ekskursijas pa Ventspili nonācu galamērķi. Iztukšojam Rimi krājumus un dodamies uz mašīnu atstāt visas liekās mantas, lai paliek viss kas nepieciešams skrējienam. Vēl jāsagaida Laimonis, prieks, ka vismaz visiem nebija jāgaida uz mani. Čingons kavējas, līdz ar to nolemjam paskriet šim pretī uz autoostu. Kopā esam 9 skrējēji un šofera pienākumi uzticēti Lindams, bet Lielkuilis pieņem lēmumu tomēr neskriet, jo Laulasmā sekas joprojām liek sevi manīt. paliekam 8 skrējēji un pilna rallija ekipāža. Skrējiena sākums ir tīri viegls, pa pilsētas ielām. Ap kādu 8km sākas kāpas un skriešana jau sagādā papildus slodzi. jau pēc pirmajiem 10 kilometriem sāk rādīties visādi mošķi, jeb šinī gadījuma Zevs. Skriet gar jūru ir diezgan patīkami, ja vien nelien iekšā smiltīs. Seko neliela pauze, kuras laikā Imants ar Arturo iet skaidroties ar atpūtniekiem par to, ka viņi ir iebraukuši kāpās un mašīnā stāv tieši zem zīmes, kas aizliedz tur tai atrasties. Saņēmuši jaukus vārdus par noslīcināšanu ar visu telefonu dodamies tālāk, līdz Mārtiņš ierauga Ņergu autobāni, kurš parastam cilvēkam atgādinās vienkāršu stāvu kāpu aptuveni 50 metru augstumā. Sāku sajust izlaiduma sekas jeb pastiprinātas slāpes un sāku rēķināt vai somā esošie 3 litri būs pietiekami. Uzskrējuši kāpā turpinām ceļu pa meža takām, vismaz Mārtiņš cenšas iestāstīt, ka tas bezceļš ir taka, nu labi lai jau tā būtu. Diena sāk iesilt, bet vismaz mums visu laiku ir ēna, jeb dunduru un odu mākonis. Ir jau pieveikti aptuveni 20 km un esmu praktiski beigts, bet līdz kontrolpunktam ir aptuveni 15 km. Seko neliels atveldzēšanās punkts, kurā Imantam ir nepieciešams GPS, lai noteiktu, ka viņš atrodas upē. Atsākam skriešanu un joprojām skrienam pa iedomātām takām, vismaz no mana skatupunkta. Padoties neļauj tas kā skrien Batars. Ja jau viņš var, kas ta man vairāk kā uz pusi jaunākam. Skrienas grūti, karstums bliež nost un skriešana pa kāpām dod papildus slodzi kājām. Labā ziņa ka drīz būs kontrolpunkts, kurš bus pie Ventspils radioastronomijas centra. Redzu jau milzīgo antenu un redzu lapeni kur Linda ar Pēteri ir iekārtojuši pusdiengaldu. Uz jautājumu kā jutos atbildu ar diezgan pārliecinošu "Nošaujiet mani, ja es vēlreiz piesakos uz ko šādu". Dzeru diezgan daudz ūdeni apēdu nu jau Snikers kurš šajā karstumā ir pārvērties par zupiņu. Uzpildu savu somu ar jauniem ūdens krājumiem. Vēl īsa pauze un atkal pošamies ceļā. Biedē tas, ka būšot jāpeld pāri upei, bet man mitrums kaut kā baigi nepatīk. Neko darīt nonācis pie upes es noauju apavus un brienu pa seklāko vietu pāri. Imants man par godu vēl šo procesu iemūžina video. Uzaunu apavus un skrienam tālāk. Kāpas, kāpas un tikai kāpas. Cepuri nost Imantam un Arturo tiešām labi tempa turētāji. Joprojām tiek skriet pa kāpām, bet ik pa laikam tiek pieminēts purvs. Klusībā ceru, ka nekā tāda nebūs. Debesis satumst un sāk ducināt pērkons. Pieveikti ir apmēram 45km no plānotajiem 60. Uz brīdi piesēžam un atvelkam elpu, bet nevar ilgi sēdēt, jo izskatās ka drīz sāks līt. Skrienam tālāk un pēc 5km jau esam sasnieguši to, no kā es vis vairāk baidījos. PURVU. Pirmie soļi purva un jau skaidrs, ka ar sausām kājām cauri šeit netikt. Nākami ~4 km tiek pavadīti purvā. Uz brīdi gan apsēžamies atpūtai. Un ir pilnīgi vienalga kur tu sēdi pēc pieveiktiem 50+ km. Sāk jau uzmākties doma par tuvāko akaci. lai tik šīs mocības ātrāk beigtos. No purva ārā atkal ieturam īsu pauzi, kuras laikā Marta uzcienā ar želejas končām, pēc kurām enerģija atkal ir atgriezusies, acīm redzot trūkst cukura organismā. Līdz finišam palikuši apmēram 10km un Matīss ar Imantu ir atraduši akaci ko laipni piedāvā man, bet es šoreiz atsakos. Ja jau esi tik tālu, tad ko nu vairs padoties. Sadalāmies grupiņās kāds nu kuram tur tas temps ir pa spēkam. Es, Imants un Arturo skrienam pa priekšu. Skrienam pa celiņiem, kuriem kā nenāk tā nenāk gals. Beidzot ir sasniegts ceļš un šeit grupā domas dalās, vai skriet kā plānots un pār finiša tiltiņu, kas ir ~4 km garš skrējiens vai arī pa taisno kas ir ~2 km. Nolemjam skriet pa garāko ceļu. Un atkal jau skrienam pa ceļu, kuram galu neredzam. Prasu Imantam cik ir līdz galam un ja ir vairāk par 2 km tad lai melo. Atbilde ir tāda, ka vēl kād gabaliņš būs jāpaskrien. Un tad beidzot tiek sasniegts slavenais tilts, ja vien to vēl var saukt par tiltu, jo vietā ir tikai katrs 3 dēlis un tie paši tādi pussatrūdējuši.  Finišs ir sasniegts man vēl esot dzīvam. Vai es gribu skriet arī rīt? Nē, bet nekad vēl neesmu atmetis to ko esmu apņēmies. Tātad jāskrien arī rīt. šodien 61km, kas priekš manis ir kosmiska distance, jo pirmstam garākais skrējiens bija 25 km. Tālāk seko pirts un vakarēšana pie ugunskura ar auksto zupu. Ja jau Jāņi tad jau arī pa kādam kviešu bāzes atjaunošanās dzērienam. Pienāk brīdis, kad jāiet uz jūru saullēktu skatīties, bet debesis ir apmākušās. Bet tomēr kāpēc gan lai neietu uz jūru. Līdz jūrai ko iet ir diezgan liels gabaliņš. Bet nu tomēr aizejam. Iešana uz jūru atmaksājas un tieši pie horizonta mākoņi paveras un mēs redzam sauli uzlecam, ja ir dzirdēts par Ziemassvētku brīnumiem, tad šis varētu pretendēt uz vasaras saulgriežu brīnumu. Aizejam līdz Irbes ietekai jūrā un dodamies atpakaļ. Sasnieguši kempingu sākam riktēties uz gulēšanu. Uzzinu, ka es guļu vienā teltī ar Matīsu un Bataru, bet viņi aizgāja gulēt uz mašīnu, jo telts ir pilna ar odiem. Nu ok labi ko citu darīt eju tusēt ar odiem. Apnīk man par viņu sniegto priekšnesumu aplaudēt ieritinos pledā un guļu. Dzirdu rosību pie ugunskura, tātad jau var celties augšā un nevienam ar savu negulēšanu netraucēšu. Mūsu pieņemtā kolorītā līgotāja paziņo ka esmu gulējis labi ja stundu. Ir ok nejūtos noguris. Sāk iet vaļā runas par dzīves jēgu, kas atsauc atmiņā savus plosta laikus, kad vienmēr bija divi cilvēki kas kad visi aiziet gulēt sēž virtuvē, smēķē un filozofē par dzīve jēgu. sāk lēnām mosties arī visi pārējie. Tiek ieturētas brokastis un atbrīvoti divi nacionālie putni. Tiek padota 5 minūšu starta gatavība, kura beigās ievelkas uz stundu un 5 minūtēm. Sākam otrās dienas skrējienu. šoreiz ceļš solās būt krietni vieglāks, jo esam visi vakar izmocījušies un daļai ir jāpagūst uz autobusu Kolkā. Ir apmācies un līdz ar to saule vairs tā nekarsē. Maršrutā vairs netiek iekļauti bezceļi, bet skrienam pa meža ceļiem vai arī pa bijušo vilciena līniju. Sasnieguši Dundagas novadu, Marta iejutās gida lomā un izveda īsā ekskursijā pa savu dzimto pusi. Kautkur meža biezoknī izšķiramies ar Čingoni un viņš atlikušo ceļu veic vienatnē. Ir noskrieti 20 km un ir dienas kontrolpunkts, kur līdzdalību ņem Martas ģimene. Tiekam cienāti ar saldējumu. Porcija ir milzīga un brīdī, kad tiek piedāvāta papildus porcijas atsakos. Kontrolpunktā Batars pieņem lēmumu tālāk neskriet, jo laika ir maz un ja mēs vēl ejam uz Kolkas ragu, tad visticamāk, ka uz finišu temps augs. Es savukārt mašīnā atstāju savu somu un paņemu līdz tik vienu 0,5 ūdens pudeli. Makoņi ir izklīduši un vecie cīņas biedri ir atpakaļ veidot savu mākoni. Skrienot tālāk tiek sasniegta kārtējā ūdens tilpne kurā Ņērgas steidz veldzēties. Es tikmēr iztīru apavus no smiltīm un pārbaudu pēdas, kuras jau tagad ir tik cietas kā akmens un skrienot sāp.  Satiekam savu pavadošo ekipāžu un iesēsties tajā liekas tik vilinoši, bet priekšā vēl apmēram 10km. Skrienam jau diezgan raitā tempā, vienīgi segums atkal ir smilšains un katrs solis prasa daudz lielāku piepūli. Un beidzot esam no takām ārā uz lielā ceļa. Līdz Kolkas ragam ~2km. Skrienam jau tempā kā es ikdienā veicu savus treniņus un beigās jau domāju, ka paskrēju arī zem 4 min uz kilometru. Pirmajam gulošajam policistam tieku viegli pāri otru nepamanu un gandrīz uztaisīju seksīgu šļūcienu pa asfaltu. Tiek paziņots ka finišs būs tieši raga galā un atsāku skriešanu. Šausmas ir pārciestas un visa distance ir noskrieta. Otrās dienas veikums ir 37 km un nemaz neprasās tie 2 km lai būtu 100km. Līdz autobusa pieturai daļa skrien daļa brauc ar auto es, protams, ka ar auto. Ņergu operatīvais transports ir pārkrauts ar mantām un tagad vēl iekša ir 6 cilvēki. Satiekamies visi pie pieturas un pārrunājam kādi tad nu bija piedzīvojumi. Tad jau piebrauc autobus un jāsāk ceļš uz mājām.

         Šis skrējiens daudz ko mainīja manā uztverē par garo gabalu skriešanu. Turpmāk tika pilnīgi mainīta gatavošanās Valmierai.

Nakts skrējiens Biķerniekos:

         Kuks ir noorganizējis skrējienu pa nakti Biķernieku trasē, kāpēc gan lai to neizmantotu un pienskābes  no Jāņiem jau izdzenātas The killers bez James koptreniņā. Plāns noskriet maraton 3:30 un kopā noriņķot 20 apļus. Došanās jau uz trasi prasīja savu jautrības daļu, jo kas to būtu domājis, ka 1. autobusa pietura pansionāts nav tā pati kas 21. autobusam. Nu ok esmu ārā no autobusa un no "Juglas Centra" mēroju ceļu ar kājām. Kas gan vēl varētu noiet greizi? It kā nekas, bet tad sāk līt lietus, ka tā izmirkusī baznīcas žurka drīzāk ir sausa. Nonāku beidzot trasē un tuvojas jau pusnakts. Teltī pārģērbjos un pierakstīts tieku kā "Kaimiņš", jo galvenajam tiesnesim esmu kaimiņš, kas daudzus samulsina jo tiek domāts, ka pa trasi riņķo Kristaps Kaimiņš. Sākumā skrienu diezgan ātri pat pārāk ātri, jo daži kilometri iet pat zem 4 min. Pēc 5 apļiem seko neliela pauze iedzerot un dodos atpakaļ trasē. plāns tagad 10 apļi no vietas. Joprojām temps ir labs un esmu grafikam priekšā par 20 min, bet pēdās atkal ir tās pašas sāpes, kas ņergu skrējienā. Pauze ieilgst un pēdējiem pieciem apļiem jau vajag diezgan lielu piespiešanos. Saņemos un veicu vēl divus apļus. Atkal pauze. Kārtējo apli veic Ainars ar Jekaterinu un nolemju viņiem pievienoties uz 3 apļiem, bet viņi veic vēl tikai vienu. Neko darīt atkal pauze. Saņemos pēdējajiem 2 apļiem un tos jau veicu pilnā ātrumā. Īss secinājums: noskriet maratonu varu, bet lai iekļautos paredzētajā finiša laikā ir diezgan jāpiestrādā. Treniņa plāns bija noskriet maratonu 3:30, bet tīrajā laikā tika noskriet 3:20, BET te nu ir jāsaka ka bija pauzes, kuras bija palielas. Var jau būt, ka skrienot sacensību režīmā sāpošās pēdas vienkārši izmestu no galvas un neļautu sev sēdēt trases malā. Var jau būt, ka traucēja arī nedēļas sākuma Ņergu piedzīvojumi Kurzemē.

Positivus:

         Par cik Liepāja negrib mani redzēt tur skrienam, tad tika nolemts skriet no Positivus telšu pilsētiņas līdz Igaunijas robežai un atpakaļ. Sākumā bijām 6, bet par cik es biju vienīgais gatavs skriet vairāk kā 20km tad pēc 5km sasniegšanas turpināju ceļu vienatnē. Ceļš diezgan līdzens un pateicīgs skriešanai, vienīgi fūres pa daudz un tās ar savu vēju rauj līdzi. Vis interesantākais atgadījums notika nedaudz aiz hesburgera, kur pie manis piestāja igauņu policijas ekipāža un sākumā Igauniski (laikam domāja, ka kāds igaunis skrien mājās), bet pēc tam angļu mēlē piedāvāja aizvest līdz Tallinai, uz ko es atbildēju, ka es jau te pat tik līdz robežai. No viņu piedāvātā ūdens es neatteicos, lai gan šī gada Positivus asociējas ar aukstumu skrienot pa sauli bija tomēr baigi karsti un pašam dzeramā līdzi nebija. Atvadījos no feinajiem poličiem turpināju skriet uz robežu. Sasniedzis to neko īpaši nekavējoties skrēju atpakaļ.Kopējā bilance 24.15km 1:57.

Kuldīgas 1/2 maratons:

        Sagaidot šo "Skrien Latvija" posmu mani māca bažas, jo savā vēlmē noskriet jūlijā 500km biju ieguvis bonusā arī kājas traumu, kura gan par laimi nebija nekas nopietns un izlaist nācās tikai nedaudz vairāk kā nedēļu. Bet vienīgais nopietnais skrējiens pirms tam bija TNT pirms Kuldīgas pasēdēšanas skrējiens. Par nokļūšanu uz Kuldīgu parūpējās Eees. Braucien baisi ilgais. Vismaz labā ziņa ka Kuldīgā nebūs karsts, lai gan pāris dienas atpakaļ bija 32-34 grādi. Kuldīga sasniegta un dodamies pēc numuriem. Sacensību centrā satiekam jau krietnu baru kluba biedru un izņēmuši numurus dodamies zem estrādes jumta, jo līst lietus. Pienācis laiks kopbildei un tad jau uz mašīnu pārģērbties tā lai paliek laiks nedaudz iesildīties, protams plānošana kā vienmēr noiet greizi un iesildīšanās sastāv no skrējiena uz starta koridori. Mērķis ir pārāk ļoti netērēt spēkus, jo Valmiera vairs nav aiz kalniem, bet nu tā ap personīga robežām. Svinīgas uzrunas Himna, viss kā Latvijas čempionātam pienākas.Seko starts un skrējēju masa dodas trasē. Sākums skrienas viegli un jūtu ka tas ir dēļ tā, ka neesmu kādu laiku skrējis. Noķeru Linu un skrienu kopā ar viņu līdz pat otrā apļa vidum izdodas noturēties viņas ātrumā, bet tad jau sāku just nogurumu. Aizejot trešajā apli jau atkal piemeklē mani tas ko es pats sev dēvēju par pirmspēdējā apļa sindromu. Nu nevaru paskriet to apli kā visus pārējos līdz šim. Raitis aiziet garām un mēģinu viņam ieķerties astē, bet nesanāk. Skaitu jau gandrīz metrus līdz apļa beigām un tad jau tās pienāk un palicis ir tikai pēdējais aplis. Šajā man atkal izdodas kāpināt ātrumu, bet atstatums līdz Raitim tomēr baigi liels. Papildus motivāciju iedēva tas ka ieraudzīju cik tuvu man ir Arturo un sāku savu finiša spurtu jau 1,5km pirms finiša, bet diezko Raitim pietuvoties nesanāca. Finiša laiks man gan pāris reizes mainījās, sākotnēji uzrādot man 1:20:50, bet vēlāk jau 1:21:07,  kas man dod 43. vietu kopvērtējumā un 15. vietu grupā. Rezultāts ir tāds kā plānots, ir neliela vilšanās par šo savu psiholoģisko vājumu pirmspēdējajā aplī, jo fiziski nejūtos noguris. Tālāk jau seko apbalvošana un došanās uz noskrieniešu after party, par kuru gādību uzņēmies Arturo. Kamēr daļa dodas uz oficiālo balli tikmēr Es, Arturo, Evita un Dmitrijs dodamies uz Adatu iekarot tās smaili. Kāpiens Adatā liekas nebeidzams, bet skats no tās paveras fantastisks. Trāpījāmies virsotnē tieši saulrietā. Pēc atkal ilgā kāpiena lejā devāmies atpakaļ uz pirti, kur gāja vaļa vecais labais mēmais šovs. Vēlak pasēdēju pirtī un ar vēl neguļošajiem noskrieniešiem pārrunājām nākotnes plānus. Lai pārāk tautu no miega netramdītu gulēju lejā uz dīvāna. No rīta sekoja neliels atsildīšanās skrējiens un tad jau uz mājām. Problēma tāda, ka pēc atsildīšanās skrējiena iegrimu tādā fiziskā bezspēkā, ka atguvos tikai pēc kādām 3 nedēļā. Fiziskā bedre tika plānota, bet nebiju domājis, ka viņa būs tik dziļa. Par nogādāšanu mājās jāpasakās Lindai, jo pieņemu, ka baigi feini nav braukt, ja pārējie 4 pasažieri guļ.

Nike Riga Run:

        Ja sezonas sākumā domāju, ka šeit varētu noskriet zem 35 minūtēm, tad jau dažas dienas pirms nebija vēlme vispār piedalīties, jo joprojām ilgst fiziskā bedre. Nedaudz iesildos kopā ar Dot, bet nekas nemainās. vēlmes skriet nav. Mēģinu noskaņoties, bet nesanāk. Dodos uz starta koridori un tad jau būs kā būs. Estrādē iesoļo mazās sirsniņas un nobirst pa kādai asarai. Esmu emocionāli sagrauts un man vēl tūliņ būs jāskrien. Tiek dota zaļā gaisma skrējienam. Par skrējienu nav diži daudz ko teikt, tikai to ka jauda pietika tikai pirmajiem 3-4 km tālāk jau sekoja tipināšana uz finišu. Nu ok labi ne gluži tipināšana. Tad ieraugot trases malā ģimeni sāku atkal nedaudz kāpināt tempu, bet uz ilgu laiku tas man neizdodas. Esmu atgriezies estrādē, palikcis tikai loks ap to, kur man sāk iet garām viens pēc otra finiša spurtu uzņēmušais skrējējs, bet brīdī kad mani apdzen kārtējais skrējējs un līdz finišam palikuši ~200m kaut kas saslēdzas un  ķermenis atļāva veikt pēdējo izrāvienu. Izdevās atgūt vairākas pozīcijas, bet pēc finiša jutos tukšs un es priecājos, ka es finišēju skrienot, nevis rāpojot. Finiša laiks 0:40:21 Pēc finiša parunāju ar dažiem noskrieniešiem satikos ar ģimeni un devos mājās, lai aizmirstu šo skrējienu.

Juglas apļi:

        Beidzoties NRR treniņiem parādījās brīvas otrdienas un ceturtdienas, un lai nebūtu tāpat pa tukšo jāskrien nolēmu pamēģināt Juglas apļus, kurus jau diezgan daudz noskrienieši ir izmēģinājuši. Šos mačus var uzskatīt par labiem tempa treniņiem, bet neko vairāk savādāk var iegrimt baigākā pašapmierinājumā.

Skrējiens uz Gaiziņkalnu

      Par cik vairāki noskrienieši tanī laikā skraidīja apkārt Monblānam un man ir plānā dalība Siguldas kalnu maratonā, tad radās ideja aizskriet līdz augstākajai Latvijas virsotnei. No Madonas mājām tas ir pusmaratona attālumā un jautrības labad atpakaļ jāskrien pa otru pusi, kas pieliek klāt vēl kādus 10 km. maršrutā iekļauju arī Bīrānu dzirnavas un tā plāna ir 50+km. Skrienu pa grants ceļu un priecājos, ka satiksme ir neliela, jo tiklīdz kā pabrauc garām mašīna tā ir pamatīgs putekļu mākonis. Segums atgādina Jāņu skrējienu pa kāpām un domāju, ka pa sliktu nenāktu lietutiņš. Gaiziņa virsotne tika sasniegta pat diezgan ātri ~22km 1:45. Uzņemu pāris bildes arhīvam un dodos uz Bērzauni. Līdz turienei ir kādi 10 kilometri, kuri jāveic pa granti, tālāk kādu gabalu būs asfalts. Ticis līdz asfaltam varu kādu laiku papriecāties kā ir skriet pa stabilu virsmu, jo pēc 6-7 km atkal būs jāskrien pa granti. Ticis līdz pagriezienam uz Iedzēniem ieturu nelielu pauzi, jo kājas jau ir stīvas un priekšā atkal grants posms līdz pat Madonai. Līdz Bīrānu dzirnavām ir kādi 5km, kurus izdodas diezgan raiti veikt, ja vien neskaita nelielu aizķeršanos Iedzēnos, kurš izrādījās vēl mazāks miests nekā domāju un nebiju pārliecināts vai esmu uz pareizā ceļa. sasniedzis Bīrānu dzirnavas atkal neliela pauze priekš foto arhīva padzeros ūdeni un skrienu mājām, kuras vel ir kādu 8-10 km attālumā. Mājupceļš liekas nebeidzami garš un pirmo reiz mūžā priecājos ieraudzīt Madonas putnu fabriku, kas nozīmē, ka līdz mājām nu vairs tikai 2 km. Tālāk seko skrējiens pa bruģi un uzņemu diezgan pieklājīgu ātrumu. Sasniedzis mājas pievelku endomondo rādītāju līdz pilniem 52 km un beigu rezultāts ir 52.04 km 4:18:18.


Valmieras Maratons:

         Nu ir klāt gada svarīgākās sacīkstes. Vis ir ritējis pēc plāna un esmu gatavs, tik tāds sīkums kā iepriekšējā dienā ir mammas krustmātes 80 gadu jubilejas svinības Rūjienā. Īsti pat netiek apspriests variants nepiedalīties šajās svinībās, tiek tikai meklēti varianti kur palikt pa nakti, lai nav jābrauc atpakaļ uz Rīgu un tad atkal uz Valmieru. Beigās pa nakti nolemjam palikt pie mammas krustmātes. Viesību dēļ, ceļš uz Valmieras maratonu sākās jau sestdienas rītā. Viesības kā jau viesības, tikai ko lai ēd divi cilvēki kam nākamajā dienā ir jāskrien maratons vai ar pusmaratons (māsa ietur sezonas likumu, skriet otru garāko distanci). Ja nebūtu jāskriet, tad varu galvot, ka es būtu pārēdies, bet par cik ir jāskrien tad tomēr apzinos, ka vēderam pat jau ne pārāk lielos daudzumos piedāvātā pārtika var izrādīties par smagu. Nedaudz ēduši izmetam loku pa Rūjienas centru un dodamies svinības turpināt uz sarunātajām naktsmājām. Gan jau no malas labi izskatījās, ka vienā istabā tiek tukšota bonoparta pudele, bet blakus istabā 2 jaunieši dzer kefīru. Laicīgi dodos gulēt un ja atskaita tēta krākšanu, tad naktsmiers bija labs. Pienāk rīts, tiek ieturētas vieglas brokastis un dodamies ceļā uz Valmieru. Sacensību centrā ierodos vēl tērpies žaketē un radu noskrieniešos jautājumu vai es vispār skriešu, uz ko atbilde ir nenoliedzams JĀ. Noskaņojies esmu par visiem 200% un dodamies ar māsu uz pilsdrupām, lai uzņemtu kopbildi. Šis proces nedaudz ievelkās un līdz ar to kā parasti iesildīšanās sanāks saīsināta. Bildes uztaisītas un dodamies ar māsu pie brālēna pārģērbties. Cik feini ka brālēns dzīvo tiešā starta laukuma tuvumā. Ātri pārģērbjamies un saņēmuši pēdējos pirms starta uzmundrinājumus dodamies uz  starta koridori. Skrējēju tik daudz ka neko saprast nevar. Plāns ir skriet kopā ar 1/2 maratona tempa turētājiem uz 1:30 un tad pēc otrā apļa skatīties. Kā vienmēr plāns noiet greizi. Starta burzma neatrodu tempa turētājus un skrienu tik uz priekšu, līdz atduros pret Jolantu Liepiņu. Matīss teica ka viņa skriešot pusīti, tātad jāturas kopā ar viņu. Jaunais plāns strādā un skrienas arī ļoti brīvi. Sasniedzam "apendicītu" un man jau kartē likās nenormāli garš, bet dzīvē liekas vēl garāks. skrienot atpakaļ jau redzu ka māsa turas kopā ar 4h TT. un tad jau seko slavenais finiša kalns pie dzimtā dzemdību nama. Ceļš tur ir briesmīgs, bet kalns tiek pārvarēts bez problēmām, laikam pēdējā laika izbraukumi uz Siguldu nāk par labu. Aiziet otrais aplis un joprojām skrienu kopā ar Jolantu. Edmunds saka ka plānoju finišēt 2:49. Sāku domāt vai nemest tempu nost, bet tomēr jūtos joprojām labi un turpinu Jolantas tempā. Izskrienot no "apendicīta" Jolanta sāk savu finiša spurtu, kuram sākumā es sekoju, bet tad attopos un nobremzējos un ieraugu dzelteno kreklu ar uzrakstu Kaspars Tūbelis. Nopriecājos ka varētu būt labs tempa turētājs atlikušajai daļai, bet prieki bija īsi, jo viņam pavisam noteikti nebija skrienamā diena, neko darīt ķeru rokā atkal Jolantu kurai laikam pāragrais finiša spurts atņēma spēkus un jau atkal ir tepat netālu. Atkal pienācis finiša kalniņš, līdz ar to atkal prātā domas par dzimto dzemdību namu. Kalna pakāje Inga fotogrāfe un es tik nosmeju, feini man būs bilde, kur es varēšu teikt, ka domāju par dzemdību namu. Tad skrienot kalnā neveiksmīgi iekāpu bedrē un sagriezu kreiso kāju, nelikās nekas nopietns un turpināju skriet kā līdz šim. Finišēts otrais aplis un aizskrienot trešajā pilnīgi tukša trase paliek kā priekša tā aizmugurē. Ticis līdz Daliņa stadionam kreisajā kājā sāk parādīties sāpes gurnā un celī, secinu, ka tik nevainīga tā bedre nemaz nebija. Jūtu, ka temps krīt, bet ne ļoti. Atkal ir ieslēdzies pirmspēdējā apļa sindroms. Un sāk cilvēki mani apdzīt, bet nav spēka viņiem skriet līdzi. Satieku 4h TT apjautājos kur māsa, bet šie ātrumā nespēj atbildēt. satieku viņu 500m tālāk. Šādi esmu nomocījis 3. apli līdz pat "apendicīta" galam, kad redzu ka Lina jau arī baigo gabalu priekšā man nav. Tad nu nomoku trešo līdz beigām un kāja sāk sāpēt aizvien vairāk, brīžiem pat jāpieklibo, bet ne tik ļoti lai stātos ārā. Aizejot 4. aplī redzu, ka Raitis ir man pietuvojies un nedaudz aiz Daliņa stadiona aiziet man garām. Šis ir punkt vainu stājies ārā vai skrien viņam līdzi. Izvēlos otro opciju. Tomēr varu vēl paskriet, kāja sāp, priecājos, ka ir atvaļinājums, jo gan jau ka nāksies kādu laiku paklibot tagad. Raitis būtībā mani velk uz priekšu un ieskrienam "apendicītā", šoreiz šis posms liekas nebeidzams. Palikuši pēdējie 2 km un Raitis paziņo, ka laiks lai paskrietu zem 3h pietiek un varam pat veikt katru kilometru ilgāk kā 5 min. Kavēties man ilgi vairs negribas, tāpēc tempu nost nemetam, tuvojamies finišam atbalstītāji paliek aizvien vairāk un visvairāk priecē ka uzrunā tevi vārdā. Pēdējo reizi priekšā finiša kaln, kur es sāku savu finiša izrāvienu un noturu tempu līdz pat galam. Finiša laiks ir 2:59:03, kas man dod 18. vietu kopvērtējumā un 9. vietu grupā. Milzum liels PALDIES Raitim1898 par aizvilkšanu līdz finišam un man pat ir sirdsapziņas pārmetumi, ka es finišā viņu noskrēju.

Pēc finiša dodamies pie brālēna noskatīties Latvijas basketbola izlases izšķirošo spēli pret Beļģiju un malkot vietējo alus brūža lolojumu. Basketbols liek vilties un dodamies uz Rīgu. Par cik pēc finiša ātri no sacensību centra nozudu mājupceļā sazinos ar Arturo vai nav Rīgā kāda pasēdēšana. Un jau iebraucot Rīga saņemu atbildi ka Ēlandē notiks tradicionālā pasēdēšana. Rīgā tāds korķis, ka doma ir kāpt ārā no mašīnas un doties uz Ēlandi jau uzreiz. Tomēr aizbraucu līdz mājām atrodu kur esmu nobēdzinājis medaļu un dodos uz pasēdēšanu. Par cik esmu klibs nākas izmantot sabiedrisko transportu. Nonācis galā nedaudz kavēju. Ja Vančuks jau negaidītu es nezinu cik ilgi būtu izturējis un devies mājās. Pēc kādām 15 min. parādījās arī Guna ar Asprūdu un vēl pēc brīža piebiedrojās Lindams. Zvans uz Ņergu centrāli ar jautājumu kur šie kavējās. Tiek saņemta atbilde, ka šie jau ar mikriņu braucot. Hmm ņergas brauc ar sabiedrisko, kaut kas jauns. Nu arī Marta ar Arturo ir klāt. un ejam nosacīti iekšā Ēlandē, jo izvēlamies āra galdiņu. nu iet vaļā lielie stāsti par pirmajiem maratoniem. Ne visiem nākamā diena ir brīva tāpēc diezgan laicīgi dodamies uz mājām. Atpakaļ arī jābrauc ar sabiedrisku, lai gan normālā situācijā ja neskrietu, tad vismaz aizietu. Nākamā diena pienāk ar priecīgu ziņu, neesmu es vairs klibs, bet ir divas "koka" kājas. Ar Valmieru arī beidzās lielā motivācija uz nopietnu skriešanu, jo sezonas mērķis ir izpildīts. Nākotnē būs jādomā  kaut kādi mērķi ar SKM.

Skrējiens uz Siguldu:  

        Skrienot uz Gaiziņu man radās doma, ka varētu skriet arī no Rīgas uz Siguldu un apvienot to ar pampaku treniņu. Šādi es varētu sevi notestēt Siguldas pampakos uz noguruma fona. Kā izrādījās, tad ar šādu rīcību pārsteidzu daudzu, lai gan jau par šo ideju ieminējos ēdot picas pirms Valmieras. Vēlāk paskatījos datumu, ka iekrīt tieši mēnesi pirms SKM. Visgrūtāk ir sakrāmēt somu, jo nevar saprast kādi būs laikapstākļi. Somā tiek iekrāmēts apģērbs pietiekami lai 2x nopietni izlītu un maiņas apavi, 2l ūdens, par cik skrienot man ēst nav gribējies, tad arī no ēdiena man līdz ir viena kit kat tāfelīte. Skriešana rit viegli un nemaz nezinu, ka Arturo ir sarīkojis realitātes šovu twitterī. par cik skrienu pa šoseju, tad drošības dēļ es skrienu bez austiņām un īsti nedzirdu ko saka edmunds, bet nu paldies par uzmundrinājumiem. Sigulda tiek sasniegta 4 stundās un 36 minūtēs. tika ieturētas divas pauzes, kur kopsumma varētu būt 15min. Pēdējie 10-15 km gāja domājot par gaļas pīrādziņiem, ar ko iepriekšējā reizē uzcienāja Lindams. Es nezinu kāpēc, bet man Sigulda asociējas tagad ar gaļas pīrādziņiem, laikam tāpēc, ka cienātajā bija veģetāriete.

Siguldas 1/2 maratons:

       Ja pirms NRR bija fiziskais bezspēks un tāpēc nebija vēlmes skriet, tad šoreiz jau esmu emocionāli iztukšojies un nav tādas vēlmes skriet, kā gada sākumā. Nopietni pat izskatu ierosinājumu skriet un turēt kādam tempu. Un lēmumu pat neesmu pieņēmis 30h pirms starta. Dienu pirms starta jau esmu nolēmis, ka jāīsteno viens sezonas mazais mērķis, proti noskriet ātrāk par Linu. Varbūt ka uzmundrinājumu sniedz arī iepriekšējā vakarā nokrāsotie mati. Ok biki ar māsu pārcentāmies un tagad atsaucos arī uz Rūdis Džinģers. Sacensību rītā jau ir ierastie rituāli vienīgi raizes rada, fakts, ka 10 min līdz izbraukšanas laikam  māsa vēl guļ. Nu labi ka pagūstam ierasties Siguldā vēl pirms šausmīgā korķa uz Pleskavas šosejas. Siguldas pusīte man atstāj visnegatīvāko iespaidu no visiem SL posmiem. Ir tāda sajūta, ka uz visu mēģina ietaupīt. Un personāls nav tik sirsnīgs kā citos posmos. Joprojām sēž iekšā rūgtums par pērno medaļu varbūt tāpēc tāds iespaids. Tāpat kā pērn gara rinda šeit veidojas uz pusītes dalībnieku numuru izņemšanu. Pārsteigums ir organizatoru sagatavotajā maisiņa atrast makaronus. Vismaz kaut kas oriģināls. Numuri izņemti un dodamies uz mašīnu pārģērbties, kamēr ģērbjamies nokavējam kopbildi. Nu nekas nobildējamies ar māsu divatā. uz Zelta Siguldas fona. Seko neliela iesildīšanās un tad jau uz starta koridoru. Šoreiz plāns ir lēnam un mierīgi noķer Linu un skriet ar viņu kopā, un finiša taisne mēģināt viņu noskriet. Sākoties sacīkstēm plāns strādā, īpaši piedomājot, lai nepārķertu startu noķeru Linu pie bobsleja trases. Diena ir saulaina un jūtu kā saule svilina man seju. Ap linu ir izveidojusies pamatīga grupiņa, kura gan paliek plānāka pēc pirmā apļa. Otrais aplis arī aizrit viegli un pat gandrīz nepamanu tā finišu. Dzeršanas punktos nākas nedaudz iepalikt no grupiņas lai tikai dabūtu dzērienus. Dodoties uz 3. apļa finišu dzeršanas punkta vispār ir bardaks un mūsu grupiņā tikai viens dabū dzeramu un līderes pavadošais velo dodas pakaļ dzeramajam, šinī momentā trasē neviens nebrīdina skrējējus ka viņus apdzen pa apli un nākas skriet tā kā caur stacijas gājēju pārejas pūli. šis mocības pēc 500m beidzas un tad jau drīz arī finišēts trešais aplis. Pēdējais aplis sākās ar problēmām, šoreiz manī pašā. Vēders izdomāja uztaisīt karuseli un nācās pamest Daces tempa turētāju klubiņu. Tā nu apmēram 3 km skrēju īdz vēders atkal nomierinājās un tad atkal atsāku uzdzīt tempu, bet neko jau vairāk nesaglābu. Šajos 3 km zaudēju Linai 100 sekundes. Sasniedzu finišu 1:20:53 kas man dod 37 vietu kopvērtējumā un 15. vietu grupā. Sasniegts arī jauns personīgais rekords, kurš gan ir rekords, kas dod vismazāko gandarījumu, jo bija sajūta, ka tomēr varēju ātrāk.

        Pēc tam devāmies uz mašīnu pārģērbties un nedaudz izvadājām vecākus pa Siguldas takām, lai zin kādos apstākļos es plānoju atgriezties pēc 2 nedēļām. šie gan nebija diezgan priecīgi par šo pastaigu un nākamajā dienā dārzā atriebās. Man bija visai netradicionāls veids kā izdzenāt pienskābes - uzrakt dārzu ar lāpstu un sasēt rudzu pēc tam.

 Siguldas Kalnu maratons:

       Par cik pa šo jau atskaiti esmu uzrakstījis tad tikai iemetīšu linku uz atskaiti: Siguldas pampaki.
Varu tik piebilst, ka asociācijas ar šo nedēļas nogali ir kā ar Dantes Dievišķo komēdiju. Visu pasākumu var sadalīt trijās daļas 1. Elle - 54km Siguldas pampakos; 2. Šķīstītava - Grande finale balle; 3. Paradīze - atgriešanās mājās.

     
        Oficiāli sezona beidzās ar 31. oktobri, bet reāli pēdējais skrējiens bija otrās atslābuma sezonas atklāšana. Vēl tika atdots tā teikt parāds Siguldai un Sestdien no rīta, varētu teikt, ka pa taisno no skolas salidojuma devos lasīt atkritumus SKM aplī. Sākot ar 1. decembri tiks oficiāli uzsākta gatavošanās jaunajai sezonai un plāni pašlaik ir gana ambiciozi. :)