trešdiena, 2013. gada 13. novembris

12h garš piedzīvojums Cēsu pusē


Pirmsākums:

         Parasti visas sacensības, kur es piedalos ir jau ieplānotas pāris mēnešus iepriekš, bet dalība Cēsu rogainingā netika plānota pat dziļākajos zemapziņas slāņos, kur nu vēl 12h variants. Viss sāka mainīties brīdī, kad 9 dienas pirms starta noskrienietis Droppy publicēja savu blogu "Kāpēc Tu vēl neesi pieteicies Cēsu rogainingam?". Atbilde uz šo jautājumu ir īsa un konkrēta "Tāpēc, ka esmu topogrāfiskais idiots!". Savukārt uz šo frāzi ātri noreaģēja kaimiņš Dzintars uz izteica piedāvājumu ar nosacījumu, ja es tikai ātri neskriešot. Izlasot Droppy bloga ierakstu āķis ir nedaudz ieķēries, bet es tak esmu apņēmies novembrī atpūsties un neskriet, un vispār esmu tak pašlaik slims. Rakstu Dzintaram, lai dod man 40h laika pārdomām. Pietika ar 24 un klases salidojumā malkojot "Karsto balzāmu" rakstu kaimiņam, ka piedalos. Komandai tiek piesaistīta vēl LasmaO un "Eža kažociņš" ir nokomplektēts. 

Gatavošanās:

         Pieredze orientēšanās man pilnīgi nekāda un nāk apjausma, ka nekāda dižā aprīkojuma priekš klejošanas pa mežu man arī nav. .Ūdens sistēma ir pazudusi globālajā pasta bardakā, 12h noteikti būs nepieciešams kāds gaismeklis, bet man ir kompas, kurš, manuprāt, rāda visu izņemot Ziemeļus. Laika lai pasūtītu no ārzemēm vairs nav, bet pērkot Latvijā sanāk baigi pārmaksāt un vēl nezinot vai būs vēlme vēl kādreiz līst mežā, tāpēc tiek viss trūkstošais aizlienēts (Liels PALDIES Lāsmai). Par cik esmu skriešanas atvaļinājumā, tad netiek aizvadīti pilnīgi nekādi treniņu skrējieni. Vien cītīgi dzeru zāļu tējas, lai tiktu no rudens draņķa vaļā. Lai visu padarītu vēl jautrāku piektdien tiek ieplānots apmeklēt kino, jo šeku reku šiem ir jubileja un kino biļetes ir par sviestmaizes cenu. Man kā kinomīlim vajag tik padot pirkstiņu, bet paņemšu visu roku, un mājās no kino pārrodos īsi pirms diviem. Sakrāmēju somu un dodos gulēt, jo sešos jau jāceļas. No rīta pieceļoties tiek piespied kārtā paēstas brokastis, pārskatīts somu saturs un uzmestas acis laika prognozei. Jauki sāks līt tikai ap četriem pēcpusdienā. Esam ar dzintaru sarunājuši tikties 6:40 un laiks jau ir tuvu tam, tad sāku doties es savā piedzīvojumā.  Pēc pāris minūtēm jau "Eža kažociņš" pilnā sastāvā dodas uz Cēsīm. Pa ceļam tieku apgaismots ar rogaininga gudrībām.

Gatavošanās startam:

        Ieradušies sacensību centrā esam varbūt, ka mazliet par ātru, bet labāk par ātru nekā par vēlu. Tiek nokārtotas pēdējās formalitātes, kuru laikā par Eža kažociņa krīzes situāciju glābēju tiek iecelta man māsa, kura vēl tajā brīdi visticamāk Rīgā saldi guļ. #215, tāds ir komandas kodētais nosaukums. Tieku arī pie sava identa un kā izrādās, tad tie ir jāpīkstina ar Zirnekļa-cilvēka cienīgu izveicību. Starts ir paredzēts desmitos, bet deviņos komandām tiek izdalītas kartes, lai ir stunda laika stratēģijas izdomāšanai. Par galveno stratēģi tiek iecelts Dzintars un Lāsma asistē. Sāku saprast, ka nu būs jautri, jo no apzīmējumiem saprotu tikai, kur ir upe un ezeri. Esam daudz maz vienojušies par maršrutu un tiek nolemts, ka pie KP53 tiks domāts, vai pa tuvāko ceļu doties atpakaļ uz sacensību centru, lai pārģērbtos un turpinājumā salasītu punktus pa pilsētu, vai arī nolasīt punktus pa kartes augšdaļu un atpakaļ doties pa otru tiltu. Otrais variants liek saprast, ka tur būs nepieciešami lukturi, kuriem ir savs zināms svars. Man labāk patīk variants pa augšu, bet es diskusijā īsti neiejaucos, lai jau komandas pieredzējuši dalībnieki izlemj. Galīgais lēmums ir ka būs jāskatās cik ātri mēs tiksim līdz KP53 un tad var lemt tālāk. Par cik mana soma ir pustukša, tad tiek salādētas visas līdzi nepieciešamās mantas un esmu ticis pie ~5-6 kg smaga nesamā. Atlikušas desmit minūtes līdz startam un dodamies ārā no skolas uz starta laukumu. Vēl dažas minūtes un piedzīvojums var sākties.



#21 (ēka, Z puse)

          Un viss cilvēku bars sāk kustēt kur nu kurais. Kartē nemaz neskatos, jo saprotu, ka daudz svarīgāk tajā barā ir nepazaudēt komandas biedrus, nevis atrašanās vietu kartē. Pirmais punkts tiek izvēlēts samērā vienkāršs. ļoti vēl neiespringstam uz kartes vērošanu un sekojam baram, un dabūjam jau vilties, jo kā izrādās ir domāts nevis ēkas Z puse bet no ēkas 100m attālais tornis. Ja skatās kartē, tad to arī var saprast.

#60 (DA virsotne)

         Pasmejamies par šo samērā vienkāršo kļūdu un dodamies nākamajā kļūdā iekšā. Tā vietā, lai pa normālu ceļu izsitu uz lielceļa, dodamies pa taisno, cauri brikšņiem un pauguriem. Tikuši beidzot uz ceļa nolemjam rūpīgāk plānot. Viss jau būtu labi, ja es spētu sekot sev kartē tik viegli kā komandas vispieredzējušākie biedri. Kompass tik ļoti negrib neko rādīt, ka tiek ielikts atpakaļ somā kā nevajadzīgs agregāts. Otrais punkts tiek sasniegts joprojām diezgan palielā barā, bet tā tas esot tikai pirmajos punktos. Nopīkstinām identus un dodamies iekarot nākamo virsotni.

#58 (virsotne)

       Dodoties uz šo punktu es jau diezgan ātri sevi pazaudēju no kartes un nopriecājos, ka šis ir komandu sporta veids. Atliek vien man paļauties uz to, ka līdz nākamajam KP mani aizvedīs. Nu labi te jau arī var sekot citām komandām, jo tās vēl nav gana izretojušās. Nedaudz apmaldoties arī šis KP ir atrasts un tiek sapīkstināti identi.

#45 (virsotne)

         Dodoties uz šo punktu nolemjam sevi pārāk neapgrūtināt ar kārtējā paugura šķēršošanu, bet dodamies pa celiņu, Bet nedaudz samisējās un nepamanījām vajadzīgo pagriezienu  un nācās izskriet nelielu līkumiņu. Esam atpakaļ uz pareizā ceļa un atrast punktu vairs nesagādā nekādas problēmas. Idents nopīkstināts, dodamies tālāk.

#27 (ieloks)

          Šis punkts varētu teikt, ka tika paņemts pa taisno jeb pēc azimuta, jo pa lielam nesanakšot šķērsot nevienu pauguru. Sāku saprast, ka ir nepieciešams normāls kompas, kurš rāda ziemeļus, vai arī Džeka Sperova kompas, kurš rāda galamērķi uz kuru tu viss vairāk vēlies nokļūt. Skrienot pa šiem bezceļiem saprotu, ka manas kājas nav pie tā raduša un potītes mežģās pa labi un pa kreisi. Punkts ir sasniegts un esam pat krietni priekšā plānotajam laikam.

#64 (Virsotne D gals)

         Dodamies tālāk uz jau kārtējo virsotni. maršruts elementārs ceļš un tad pa stigām var tik gandrīz līdz pašam KP. Ellē ratā kā var atšķirt stigu no ceļa? (vēlāk gan tiku arī apgaismots ar atbildi arī uz šo jautājumu). Sāku jau aizvien ilgāk pēc KP turēties uz kartes un ir jau nelielas iemaņas nepazaudēt sevi 100 metros. Esam uzgājuši uz ceļa un atsākuši skriešanu kad te nu pēkšņi ne no kurienes aptuveni 10 metrus priekšā ceļu šķērso, manuprāt, alnis bez ragiem. Nopriecājāmies, ka nenonesa un atmiņā nāk protams Droppy aprakstītās izredzes uzveikt mežacūku ar kompasu. Vienīgi kompas man stāv somā un pa rokai ir tikai karte un leģenda, visai iespaidīgs arsenāls. Tad jau arī pēc īsa brīža tiek sasniegts arī viens no visskaistākajiem KP un domāju ka nav nejauši tur novietots krēsls, jo projām īsti doties negribās. Brīdī, kad KP sāk pārņemt cilvēku pūlis un sāk pietrūkt visiem vietas dodamies tālāk.

#51 (stiga DR gals)

        Uzdevums pavisam vienkāršs, tiec uz pareizās stigas un tad tik joz līdz galam. realitāte nedaudz sarežģītāka. Kamēr bija jāskrien pa ceļu viss likās kā paradīzē, bet tad tiku ievests vieta, kur varētu būt, ka kādreiz bija stiga. tagad vismaz sapratu no kurienes nāk tas Ņergu taciņas, kuras parasts cilvēks uzskata par vienkārši šausmīgu bezceļu. Par laimi šis posms nav garš un esam uz īstās stigas un tad jau tik līdz tās galam. Idents nopīkstināts un varam doties tālāk.

#38 (ieplaka)

         Pārmaiņas pēc maršrutā nav virsotne, bet ieplaka un pats labākais ir tas, ka jāskrien pa ceļu. Pa līdzenumiem notiek skriešana, pa kāpumiem ejam. Es sāku saprast, ka es nemāku iet tādā raitā orientierista solī, jo es manāmi atpalieku no saviem pieredzējušajiem biedriem. Nākas ik pa laika pieskriet šiem klāt. Šis bija punkt, kuram izdevās vislabāk izsekot līdzi, jo nekā diži sarežģīta jau ar nebija. Nedaudz pa stigu un tad tik pa ceļu, tik vajadzīgajā vietā pareizi nogriezties uz KP. Vispār tie KP ir interesanta padarīšana. Tu vari visa ceļa posmā nesatikt nevienu cilvēku, bet KP viņi sāk līst ārā no visām debespusēm. 

#69 (sedli)

         Par cik ceļš uz nākamo KP ved kalnā, tad ejam, bet tad priekšā uzrodas filmēšanas grupa, un ja jau filmē, tad jau ir jāskrien, un sākam skriet. Manā vārdu krājumā parādās jauns vārds sedli. Pilnīgi nav nekādas iztēles kas tā pa reljefa formu un arī tagad īsti nav. Dodamies nost no ceļa meklēt sedlus un pašaujam nedaudz garām vajadzīgajam nogriešanās punktam, un atkal nevis dodamies atpakaļ uz ceļu kur būtu vieglāk noiet to gabalu atpakaļ, brienam cauri džungļu biezoknim, tā teikt, lai jautrāk. Biezoknis bez mala un gala, bet tadam jau vajadzētu arī KP ar 6 punktu vērtību būt. Sajūtot to, ka cilvēku skaits uz vienu kvadrātmetru palielinās zini, ka punkts ir atrasts. Ak tad tādi ir tie sedli, lai jau būtu, dodamies tālāk.

#24 (Virsotne)

     Priekšā kārtējā virsotnes iekarošana, bet vismaz ceļš vienkāršs. varēs atpūtināt savas samežģītās potītes. Esam nonākuši pie Raiskuma ezera. Nedaudz pa šoseju un tad pa kreisi uz celiņa un tad jau kaut kur vajadzētu būt mūsu virsotnei. Kas var būt labāks par uzkāpšanu virsotnē? Uzkāpšana blakus virsotnē! Nosmejamies, ka mēs šodien uzsvaru liekam uz augstuma metriem un dodamies sapīkstināt identus un caur dzirdīšanas punktu dodamies uz nākamo KP.

#52  (Virsotne DR daļa)

         Skatos kartē jau ir atzīmēta pirmā vieta kur varētu piesmelt kājas un sasniedzot upīti viss nav tik slikti kā izskatās jo ir cerīgi upītei pārlekt pāri. Tas arī visiem veiksmīgi izdodas. Pēc brīža jau seko ilgais ceļš kāpās, tfu, paugurā. paugura virsotnē redzams cilvēku bariņš, tik jautājums viņi gāja prom no KP vai uz. Sadalāmies un noskaidrojām, ka prom. Atzīmējam identu klātbūtni šajā KP un dodamies meklēt nākamo.

#65 (lēzens paugurs)

            Skrienam pēc kompasa rādījumiem uz šoseju un tad jau tālāk pa mazāku meža ceļu tik uz priekšu. Sajūsma par šo pasākumu paliek aizvien lielāka, jo ar katru KP palielinās arī distance, kuras laikā es spēju noteikt kur es kartē atrodos.  Pienāk brīdis, kad jāpamet komfortablais ceļš un jādodas meža biezoknī.

#53 (lēzena ieplaka)

         Super karte pa ceļam uz šo punktu piedāvā veselas 2 iespējas piesmelt apavus. Jāatzīst, ka virzoties pa šo bezceļu es arī diezgan ātri pazaudēju sevi no kartes. Neko darīt atliek tikai sekot saviem komandas biedriem un mēģināt sevi uzstutēt atpakaļ uz kartes. Nonākuši pie upes rodas jautājums vai tā ir kartē atzīmētā pirmā vai otrā upe, jo ir pārāk liels gabals noiet lai būtu pirmā. Dzintars apstiprina, ka ir otrā. Upe gan ir tāda, kurai pāri nepārleksi, bet pāri ir sagāzušās egles un var mēģināt pārlīst pār tām pāri. Tiek piemeklēts koks papildus atbalstam un sākam upes forsāžu. Upe esam veiksmīgi šķērsojuši un līdz KP palikuši apmēram 500m, no kuriem vairums arī būs jāpavada kājot paugurā. Paugurs pieveikts un tad jau sākam ķemmēt ieplaku. Šis KP ir diezgan viltīgs, paslēpts mežā zem eglītes. Nopīkstinām identus un ieturam nelielu pauzi. Kamēr pauzējam Dzintars izskaidro šādus tādus apzīmējumus kartē. šis ir arī mūsu izšķiršanās punkt, vai ejam pa augšu vai atgriežamies bāzē. Pēc teorētiskā plāna mums šajā punktā bija jābūt 5h pēc sākuma, bet esam ieradušies ~1h20m ātrāk. Tātad lēmums ka ejam pa augšu.

#41 (Ezers, D gals)

        Skrienot pa mežu ir ļoti interesanti vērot, cik krasi mainās krāsu toņi dabā. Pārsvarā cenšamies izvēlēties skriet pa celiņiem un stigām, bet ik pa laikam arī forsējam mežu pēc azimuta. Brīžiem arī feini paskrienam, tik feini, ka aizskrienam garām KP un nākas soļot atpakaļ. Šoreiz KP ir uz tādas kā nelielas saliņas, bet uz saliņas var tikt, ja paveicas nepiesmeļot kājas. Man nepaveicās un pēc nedaudz vairāk kā 4h biju nedaudz piesmēlis labās kājas kroseni. Neko darīt būs jāpaskrien lai pēdas uzsilst. punkts iečekots un skrienam uz nākamo.

#30 (paugurs)
          
       Skrienot uz šo punktu gadās neliels misēklis un sadalījušies esam nedaudz pa tālu un uz īsu brīdi pazaudējām Lāsmu. Izvingrinājuši balss saites esam atkal visi trīs un dodamies iekarot paugura virsotni un tur jau pat ir arī KP.

#57 (terase, D daļa)  

       Esam skrējuši jau četrarpus stundas un tad sāk līt. Brīžiem stiprāk, brīžiem vājāk, bet līst visu laiku līdz pat finišam. Izskrienam ārā no meža un priekša jau atkal mūs filmē, tātad jāskrien smukā riksītī. Principā līdz punktam iet smuks meža celiņš, tik jāmāk laicīgi nogriezties. Ak nē priekša atkal ir jāšķērso upe. Ar kokiem mums līdz šim ir paveicies. un tiekam labi pāri, tik jau veidojas tradīcija ar atbalsta mietu tramdīt komandas biedrus. Atkal esam uz ceļa un satiekam vēl vienu komandu, kura nedaudz labāk par mums noorientējās un laicīgāk nogriezās uz KP. Sanāca izmest kādu 50m līkumu, kas būtībā nav nekas. Punkts ieskaitīts un nedaudz aiz pretiniekiem dodamies uz nākamo punktu.

#62 (paugurs)

          Ievērojot distanci pieklājības normas robežās mēs arī virzāmies uz nākamo punktu, līdz pienāk brīdis atkal šķērsot upi. Koki kas ir pārkrituši pāri izskatās pietiekami labi lai līstu pāri pat bez atbalsta mieta. Ja visi priekšā gājēji veiksmīgi tika pāri, tad man sakārojās atvēsināt kājas jeb vienkārši sakot zars pie kura izdomāju pieturēties nolūza un lai balansējot uz slidena baļķa nebūtu jaiegāžas pilnā augumā ūdenī, jo tomēr somā glabājas elektronika, tika mikrosekundes laikā pieņemts lēmums lekt ar abām kājām ūdeni. Jauki, pēc nedaudz vairāk kā 5h esmu saslapinājis abas kājas ledus aukstā ūdenī līdz celim. Lai kājām atkal būtu silti priekšā esošajā paugurā uzskrēju pilnā ātrumā. Turpinājumā atkal sekojām pretiniekiem un kļūdijāmies paļaujoties uz viņiem, jo šoreiz viņi nogriezās par ātru. Tā mēs tur 15 minūtes staigājām apkārt, līdz brīdim, kad sākam meklēt kādu norādi, lai atrastu kur esam, nejauši uzgājām arī KP. Pīp un dodamies tālāk.

#47 (R graviņa)

         Dodoties uz nākamo KP atkal jāšķērso upe. Kā vienmēr paveicas ar to, ka ir sagāzušies koki pāri. Šoreiz gan pats biju stingri nolēmis ūdenī nemērcēties, jo ne pārāk patika aukstais ūdens iepriekšējā reize un mitrums pietiek jau ar to kas nāk no gaisa. Aizlieku karti un leģendu aiz somas lences, pārliecinos, lai ir stipri nostiprināta un liecos zem zariem, lai tiktu uz baļķa, bet šinī brīdī somas lenču spriegojums mainās un "topogrāfiskais idiots" paliek par vienkārši "idiotu", jo karte tiek palaista jūriņā. Vismaz izdevās leģendu izglābt. Būtībā pēc 5h30m es kļuvu par vēl lielāku tūristu, kā biju līdz šim. neko darīt esmu uzjautrinājis komandas biedrus un dodamies tālāk. Debesis sāk jau satumst un skriešana caur meža biezokņiem sāk sagādāt aizvien mazāk prieka jo visi zari ir slapji, it īpaši egļu. Tā nu izbradājušies pa meža stigām nonācām uz taciņas un tad jau nedaudz pavazājoties pa graviņu arī atradām KP.

#59 (Deguns,krauja, augšā)

         Norunājam, ka tiksim pāri tiltam un tad uztaisīsim nelielu pauzi, lai pārģērbtos un uzliktu nakts aprīkojumu. Sākumā ir jātiek uz sīkas taciņas, kura iet gar Gauju, bet tāds sīkums, ka starp mums un šo taciņu ir vecupe un jāmeklē ceļš apkārt. Tad nu atkal pa visādiem biezokņiem dodamies taciņas virzienā. Drīz jau arī Dzintars ir izvedis mūs uz takas un sākam mērot ceļu tilta virzienā.  Pārvietošanās bez kartes ir diezgan tracinoša, visu laiku gribas apskatīties kur esi, bet čuš vien sanāk. Taciņa ir diezgan aizaugusi un pār to ir sagāzušies diezgan daudz koki. Pēc kādām pārdesmit minūtēm tiek arī sasniegts tilts, pārejam tam pāri un vietējajā malkas šķūnītī ieturam pauzi. Uzēdu gaļas pīrādziņus. Kaut kā vairs nespēju iedomāties garos skrējienus bez gaļas pīrādziņiem. Uzliekam gaismekļus uz galvām. Man ar Dzintaru tādas diezgan blāvas gaismiņas salīdzinājumā ar Lāsmas prožektoru. Laiks doties tālāk un lai atgūtu kaut kādu siltumu ķermenī kamēr varam tikmēr pa ceļu skrienam. Līdz jaunaudzītei aizskrienam un tad jau atkal dodamies meža brikšņos iekšā. Ir tumšs un punktu meklēt ir grūtāk. šeit sanāk nedaudz apmaldīties, jo domājam, ka esam jau punktu sasnieguši, bet patiesībā punkts bija vēl ~100m uz priekšu. Sākumā likās, ka pretī nāk kāda pretinieku komanda, bet tad sapratu, ka tas ir KP atstarotājs, kas spīd pretī un KP ir atrasts.

#68 (deguns, maza graviņa)

          Kamēr meklē KP sanāk diezgan atdzist un ložņāt caur slapjajiem zariem, tāpēc nolemjam pēc iespējas ātrāk tik uz ceļa, lai var paskriet, nevis līst pa taisnāko uz top pašu ceļu, tikai daudz lēnākā gaitā. Tikuši atpakaļ līdz Gaujas tiltam var redzēt, ka  otrā pusē no meža lien ārā citas komandas., bet mēs dodamies pa Dzintara izraudzītu maršrutu uz nākamo punktu, jo viņš nesen te ir bijis un zin labu vietu, kur var šķērsot Gaujas veco gultni tā lai nesaslapinātu kājas. Nedaudz gan sanāk pamaldīties, jo sanāk pāris reizes nogriezties par ātru, bet galā esam nonākuši īstajā vietā. Atbalsta koks tiek sameklēts, bet līdz brīdim, kad pienāk mana kārta šķērsot pāreju koks jau ir saīsināts uz pusi, bet citu koku te neredz. Nu labi jāiztiek ar to kas ir.  Tieku pāri saīsinot koku nu jau līdz normāla spieķa garumam, bet pāri esmu ticis sauss un neko nepazaudējot. Tālāk esam sasnieguši klinti, pa guru gan augšā nerāpjamies, bet pa blakus nedaudz lēzenāko nogāzi rāpjamies augšā. Visu laiku sanāk skriet gar grāvi/tranšeju, kurš ir apaudzis ar mazām eglītēm, kurām ir ļoti slapji zari. Tiek sasniegts deguns, bet KP nemanām. Nu labi rakstīts, ka maza graviņa un nolienam pameklēt lejā, bet arī nav. Rāpjamies atkal augšā un pastaigājam pa augšu, bet kā nav tā nav. Tad vienkārši nejauši izgāju caur egļu pudurim un atradu dziļi eglēs noslēptu KP. Viss ir labs, kas labi beidzas. Rāpjamies lejā un dodamies tālāk.

#42 (ieloks)

        Sanāk atkal rāpties gar klintīm uz augšu. Vismaz drīz šis biezoknis beidzas un esam uz celiņa un atkal varam paskriet lai sasildītos. Lai gan neraugoties uz lietu esmu sauss, jo jaka cauri lietu nelaiž, bet tiklīdz kā uzpūš vējš no priekšas, tā jūtu kā tiek aukstā jaka spiesta klāt pie ķermeņa. Labi ka uz muguras ir soma, tā teikt krustus nesavilks. Pa ceļu sanāk paskriet diezgan palielu gabalu un tad tumsas dēl ir grūti atrast vajadzīgu nogriešanās punktu mežā. Mani pieredzējušie komandas biedri gan jau teiks, ka tā bija stiga, bet man tas neatšķīrās no vienkārša meža, un tā līdz brīdim kamēr uzgājām uz taciņas. Taciņai galā jāmet loks un tad tajā vietā pa nogāzi uz leju jābūt punktam. Itkā jau viegli, bet tumsā tas nemaz nav viegli un izelpa taisa diezgan lielu miglu priekšā. Sadalāmies tā, lai varam pēc iespējas plašāk paņemt nogāzi un KP atstarotājam vajadzētu atspīdēt. Bingo! Lāsmai izdodas atrast arī šo KP un dodamies šim atrādīt savus identus.

#63 (grāvja līkums, koks)

          Nolemjam, ka paņemsim šo punktu un tad caur 35. dosimies uz bāzi pārģērbties. Ārā no meža izdodas tikt pa diezgan labu ceļu un tad tiek sastādīts maršruts pa lielceļu, lai varam būtībā visu laiku skriet vai ātri iet. Sanāk, ka visu posmu noskrējām, lai gan man tika teikts, ka skriešana notiks tikai pirmajās dažās stundās. Neko esmu priecīgs, ka ir iespēja skriet, nevis jāiet, lai gan esmu saģērbies ar domu, ka vakars būs jāpavada soļos. Ar visu to neskrienot paliek auksti. Esam tikuši jau līdz grāvim un tad jau jānoiet no celiņa nost, bet punktam vajadzētu tepat kaut kur būt. Ejam gar grāvi uz priekšu, bet tad Lāsmai izbeidzās lukturis. Nedaudz piestājam un apmainām lukturim bateriju, bet tikmēr Dzintars dodas uz priekšu meklēt punktu. Pēc neilga brīža viņš jau to ir atradis un mēs piesteidzamies pie viņa, lai var sapīkstināt identus.

#35 (koku pudura DA stūris)

        Lai tiktu uz nepieciešamo taciņu ir jāšķērso pār koku ūdenstilpne, vai arī jāmeklē ceļš apkārt. Koki kas ir sagāzušies pāri ir diezgan slideni un neizdodas atrast piemērotu atbalsta koku. Tātad ejam apkārt. Diezgan liels līkums nesanāk un esam uz takas, kurai mūs būtu jāaizved līdz ceļam kurš ved uz pilsētu. Taka ir pareizā, bet tas ceļš vietām paliek par taku un nevar saprast vai ejam pareizi. Ejam tālāk un nonākam jau uz asfaltēta ceļa. tātad viss ir pareizi. Tagad tik jāizskrien caur kapiem un tad jau drīz ir arī punkts. Punkts izrādās ir veckapos un identa nolasītājs ir piesiets diezgan augstu. Rodas jautājums, kā īsākie dalībnieki spēj aizsniegt nolasītāju. Esam atzīmējušies šajā punktā un dodamies uz Bāzi.

Bāze

             Atrast bāzi īstenība nesokas tik viegli, bet beigās tomēr nokļūstam bāzē izmetuši tikai nelielu līkumu. Mmm cik te ir silts un patīkams. Kamēr Lāsma pārģērbjas, es ar Dzintaru apspriežam iespējamos ceļus, ko veikt 100 +10 minūtēs. Aizejam iedzert tēju un nedaudz parunājamies ar Lindams. Tiek uzēst kāds pīrādziņš un atsākas diskusijas par maršrutu. Diskusijas nedaudz ievelkas un paliek vairs tikai 90 +10 min. 10 minūtes tiek atvēlētas rezervei, jo ja pārsniedz atvēlētās 12h tad par katru minūti ir soda punkts. Esam beidzot nolēmuši kur dosimies un sākam virzīties no skolas projām. Kājas gan tādas stīvas pēc tik ilgas pauzes siltumā.

#40 (paugurs, stabs)

          Esam ārā no skolas un sākam skriet. palikusi tikai pilsētas sadaļa un līdz ar to nekādu baigo brikšņu vairs nebūs. Pārsvarā skriešana pa ceļiem. Gan jau, ka uzjautrinām vietējos Cēsu iedzīvotājus skraidot tumsas aizsegā pa pilsētu. Punkts tiek atrasts bez sarežģījumiem. Tikai lai sasniegtu punktu ir jākāpj pie pacēlāja staba, kurš atrodas nelielā paugurā. Paugura nogāzes ir diezgan stāvas un veidotas no būvgružiem un velns vien zin kādas drazas. noripot pa tādu negribētos, jo visticamāk tiktu sadurstīts ar armatūras dzelžiem un salasītu stiklus kā lapas eža kažociņā. Vai tāpēc mums komandai tāds nosaukums? Punktu izdodas sasniegt nesatraumējoties un ilgi neuzkavējoties dodamies uz nākamo punktu.

#44 (klajums, koks)

          Uz nākamo punktu skrienam un tikai ik pa brīdim pārejam soļos. Joprojām neesmu īsti iemācījies šo elementu. gaismā gan jau ka šīs pļavas visas tiktu šķērsotas pa taisno, bet tumsā izvēlamies skriet pa ceļiem. Pienāk brīdis arī nogriezties uz KP, un te nu mani pārsteidz ka tādi džungļi var būt nosacīti pilsētas centā. Izlavierējuši starp kokiem un nonācis gandrīz klajumā, man izdodas sapīties kaut kādā vīteņaugā. Sanāk par laimi tīri ātri atbrīvoties un nonākam klajumā, kura vidū ir tikai viens koks, bet KP pretī nespīd. Sākam pētīt karti, bet tad tomēr ieraugām, ka pie koka ir KP simbols, bet atstarotājus nosedz koka stumbrs. Situācija līdzīga kā meklēts saulesbrilles, kuras tev ir uzliktas uz acīm. Bez liekām ceremonijām nopīkstinām identus un dodamies tālāk.

#22 (Z dīķis, DA puse)

        Lienam ārā no biezokņa un izlienam kaut kādos mazdārziņos. Tālāk atgriežamies uz nopietnākiem ceļiem un skrienam uz nākamo punktu. Leģendas apraksts mūs uzjautrina. Z dīķis, DA puse nu tātad visticamāk jāierodas no Rietumiem. Ejam caur dzīvojamo māju kvartāliem ar cerību, ka sanāks iziet cauri, bet visur ir žogs pretī. Tātad būs jāiet ar nelielu līkumu, lai piekļūtu punktam. Turpinām uzjautrināt vietējos iedzīvotājus un šoreiz viens jau manāmā sestdienas skurbulī sāk taujāt ar ko mēs nodarbojamies. Tā nu dialogs ar šo indivīdu sanāca līdz pat pagriezienam uz dīķi. KP protams ir dīķa otrā galā. Identi nopīkstināti un paliek vēl 40 minūtes līdz finišam. tātad ja labi veicas 2 KP vēl varam paņemt.

#39 (ceļa līkums)

         Punkts itkā vienkāršs, bet nekas nav tik sarežģīts kā vienkāršas lietas, it īpaši pēc 11h fiziskas slodzes. Tāpēc sanāk nedaudz pazaudēties no kartes (skatoties GPS esam bijuši apmēram 100 no punkta).  Kamēr mani pieredzējušie biedri pēta karti es paskraidu apkārt līdz ceļa līkumiem, lai pārbaudītu vai KP nav kaut kur tepat. Nav. Dodamies tālāk uz priekšu ķemmējot visus iekšpagalmus. Tad satiekam atkal savu jautro iesilušo tusētāju, kurš jau šoreiz ir ticis pie megafona un uzjautrina visus dalībniekus (prieks ka esam vietējajiem saorganizējuši izklaidi sestdienas vakarā). Satiekam pretinieku komandu un saņemam norādi kur meklēt punktu, un tad jau punktu nav grūti atrast. Punkts ir pie Cēsu ordeņpils. Ieturam nelielu pauzi un secinām, ka laika meklēt vēl vienu punktu īsti nav, tāpēc dodamies uz finišu.

Finišs (Jauki tiesneši un garda saļanka)

         Par cik man labu laiku kā nav kartes, tad viss ko es daru ir lasu leģendu un uzturu možu komandas garu. paziņoju, kas leģendā rakstīts par finišu "Jauki tiesneši un garda saļanka". Ceļš uz finišu ir vienkāršs un izdodas to pieveikt bez liekas apmaldīšanās.Apskrienam vēl apkārt skolai un nopīkstinām identus finiša stendā, un tad jau dodamies iekšā skolā, kur sagaida tiesneši, fotogrāfi, aplausi un ovācijas. Finiša laiks 11h47m10s  un veikti nieka 66,7 km, kas mums dod 12. vietu kopvērtējumā un 9. vietu grupā. No 49 komandām nav nemaz tik slikts rezultāts, ja skatās komandas vidējo pieredzi. Tālāk seko duša un siltas drēbes. Secinu, ka no saviem tā jau pieticīgi līdzi paņemtajiem krājumiem esmu apēdis labi ja pusi. Kaut kas ar to ķermeni  nav īsti kārtībā, ja jau visi tā runā par to ēšanas svarīgumu, bet es pārtieku nu viena kinder bueno un 100 gramiem pīrādziņu. Ūdens ar sistēma īr kāds puslitrs no litra palicis. Tāds dikti pieticīgs es esmu. Pārrunājam ar citām komandām kā nu kurai gājis un kādos neceļos aizmaldījušies. Visiem gan ir viena kopīga lieta, varējis iztikt bez tā lietus 7h garumā. Ok labi Ņergām gan jau ka tas bija kā radīts. Dodamies ar Dzintaru lejā uz ēdnīcu ēst zupu, Lāsma tikmēr ir aizķērusies vēl dušās. Jāiet lejā ir pa trepēm un nosmejamies, ka gan jau ir uzstādīta kamera, kura filmē visus tos, kuri pēc ēšanas dodas pa trepēm augšā. Un tiešam tiek servēta saļanka. Māc zināmas šaubas, vai rokas ir spējīgas šķīvi noturēt, bet beigās tomēr izdodas līdz galdam nokļūt. Var lēnām ēst zupu un skatīties, kā pa ēdnīcu ar kolorītām kustībām pārvietojas citi dalībnieki. Mums pievienojas arī Lāsma un veicam īsu komandas pārspriedumu par 12h piedzīvojumiem. Īpašu jautrību izraisa gadījums kā es pazaudēju savu karti. Tad jau mums pievienojas arī divas Ņergas, kuri gan nav pārāk priecīgi un uz jautājumu kurā vietā palika atbild ar drūmu seju un diviem augšup paceltiem pirkstiem. Pirmajā vietā esot Čaiņiki. Skatoties kā Daina pārvietojas nerodas jautājumi, ka bliezuši ir ne pa jokam. Izmetam vēl pa jokam, ka šiem droši vien mežā bija paslēpti veļļuki. Tad jau pienāk arī laiks doties uz apbalvošanas ceremoniju. Kausi sadalīti dodamies savākt mantas un tad jau uz mašīnu, lai atgrieztos Rīgā. Ejot uz mašīnu secinu, ka sāk sāpēt labās kājas celis. Te nu jāpiekrīt Dzintaram, ka vajadzēja pēc skrējiena nedaudz izstaipīties. Pa ceļam uz Rīgu vēl pieturam ēstuvē, lai kā nu kurais vēl iestiprinātos un tad jau atkal esam ceļā. Ap pus diviem esam sasnieguši mājas un sākam savu ceļu pa trepēm uz augšu. Nosmejam, ka vajadzēja no rīta starp stāviem iekārtot dzeršanas punktu. Tad jau esmu mājās un piedzīvojums ir beidzies. Atstāstu savējiem īsu izklāstu kā gāja un pa ceļam iegriežoties karstā vannā dodos gulēt.



Secinājumi:

*Rogainings ir tīri jautrs pasākums un ja nebūtu bijis lietus būtu vēl jautrāks. Būs vien jāiegādājas nepieciešamais aprīkojums arī šādai izklaidei, Jo šis pa visam noteikti nebija mans pēdējais rogainings. Prasās pēc kāda 24h piedzīvojuma.
*Daudz ko nosaka pareiza stratēģija.
Uzvarētāju maršruts
*Ņergu Jāņu skrējiens joprojām ir briesmīgākais skrējiens ko esmu skrējis.


P.S. Lielum lielais paldies Dzintaram un Lāsmai par uzņemšanu komandā un ievadkursa novadīšanā šajā man jaunatklātajā sportaveidā.