Kārtējais gads ir aizvadīts un kā jau ierasts, tad maijā notiek lielā skrējēju ballīte jeb Lattelecom Rīgas maratons. Ja pēc pērnā gada sacensībām šī gada LRM gaidīju ar ļoti lielu optimismu, tad pērnās sezonas laicīgi neārstētie savainojumi lika visu Ziemu pavadīt bez skriešanas un zaudēt visu optimismu. Skriet pamazām atsāku februārī, bet nopietni gatavoties sezonai, tikai martā. Par kaut kādu nopietnu rezultātu LRM jau biju atmetis domu līdz Aizkraukles pusmaratonam, kuru noskrēju tīri kā testa skrējienu maratona tempā. Izdevās uzstādīt jaunu PB pusmaratonā (1:17:19) un iedot ticību, ka varu mēģināt 2:35 izskriet jau Rīgā. Pārējā sagatavošanās jau tika pakārtota uz Rīgas maratonu. Pēc sajūtām jutu, ka fiziskā forma nav tik laba kā gadu iepriekš, bet tanī pašā laikā jutu, ka pateicoties vingrošanai ķermenis ir krietni spēcīgāks. Pirms paša maratonā kā jau ierasts, tad piektdienā jāapmeklē maratona EXPO, bet sestdien Pasta party, kas pārmaiņas pēc šogad nenotika Ģ30, bet M8 pie Limanāniem, kas dod cerības ka varētu tikt laicīgi gulēt. Diezko laicīgi gan tas nenotiek, jo jānoskatās vēl Latvijas hokejistu cīņa pret "Kanādstānu" un Justa priekšnesum Eirovīzijā. Itkā stresa nav, jo esmu nolēmis, ka šis būs tikai mēģinājums un īstais skrējiens būs tikai rudenī, bet tomēr iemigt uzreiz neizdodas.
Tad jau pienāk pats maratona rīts. Mājās vēl tiek ieturētas vieglas brokastis un vecāki noinstruēti, kuru somu man vajadzēs finišā. Par cik paredzētas 3 komandu kopbildes pirms starta, tad ar māsu nolemjam, ka iesildīsimies skrienot uz krastmalu. Ieskatos pulsometrā un puls ir augstāks nekā tam vajadzētu būt. Paldies, Tev zemapziņa, ka tu par mani uztraucies. Bilde ar Riekstiem, ar VSK Noskrien Komandu un ar Ārlietu Ministrijas komandu un tad jau uz starta koridoru.
Atskan starta šāviens un tūkstošiem maratonistu un pusmaratonistu dodas trasē. man sākotnējais plāns ir skriet kopā ar maratona sieviešu līderēm, jo izpētot pērno gadu rezultātus, tad viņu finiša laiki varētu būt tādi kā man vajag. Diemžēl sākotnējais temps ir man par lēnu [3:45] un jau 3. kilometrā pievienojos elites pusmaratonistēm, kurām temps variē no 3:30- 3:40.
Pēc Ķīpsalas tālākā punkta sajūtu, ka kājas vairs negrib tik ātri kustēt, tāpēc pametu pusmaratonistes un atgriežos pie maratonistēm. Uz vanšu tilta viena no viņām "Zaķim" pasaka, ka vajag dzīt nost pusmaratonistes, tad nu šie divatā arī aiznesās, bet es paliku kopā ar otru maratonisti aptuveni 200m aiz pusmaratonistēm. Kā izrādījās, tad šī mana pavadone beigās izcīnīja uzvaru. Skriet kopā ar viņu gan bija jocīgi, jo sajūta viņas auguma dēļ, bija kā skriet kopā ar bērnu un pie sevis vēl nodomāju, ka viņai gan ir viegli skriet, jo sver gan jau ka pusi no mana svara.
Pēc finiša tieku nointervēts organizatoru vajadzībām un tad jau stājos rindā uz masāžu, kas par laimi šogad maratonistiem nav kopā ar pusmaratonistiem un principā tieku noguldīts uz galda uzreiz. Gribētos jau lai masē spēcīgāk, bet nu pēc pārsimt kājām masieriem entuziasms ar ir izsīcis. Tālāk jau seko čilošana 42km atpūtas zonā līdz brīdim, kad jādodas sagaidīt finišā māsa. Pasākums ir noorganizēts godam, bet rezultātu gribējās labāku.
Tad kad ir pagājušas pāris dienas un maratonā piedzīvotais prātā pārcilāts, tad arī nonāci pie varbūtējajiem iemesliem kāpēc kājas atteicās ar mani sadarboties.
*Skriešana sacensību apavos, kas ir cietāki par tiem, ar ko skrienu ikdienā un reizi nedēļā ir par maz lai kājas pierastu.
* Pārāk mazs tika dzerts ūdens, jo katrā punktā paķēru 1 glāzi, no kuras padzerties varēja ~100-200ml, bet tikai 3 punktos tika paķerta papildus enerģijas dzēriena glāze.
*Nepārāk ilgs miegs naktī pirms maratona.
*Pietrūka garo treniņu virs 30km. Šoreiz apzināti gatavojos pēc Droppy taktikas, ka nav vajadzīgi obligāti gari treniņi lai sagatavotos garam skrējienam.
*Maratona nedēļā haltūrēju uz vingrošanu un rullēšanos
P.S. Liels PALDIES visiem kuri trasē uzmundrināja! Dzirdēju visus, tik apzināti spēku taupīšanas nolūkā uz vairumu nereaģēju, bet jūs ļoti palīdzējāt.
