Ja 2012. gada sezona bija vairāk vai mazāk iesildīšanās sezona, tad 2013. gadu jau var saukt par pilnu skriešanas sezonu. Mērķis sezonai bija viens, proti, noskriet Valmieras maratonu zem 3 stundām. Vēlāk gan atklājās, ka tā bija liela kļūda sezonai izvirzīt tikai vienu mērķi. Nu tad ejam soli pa solim cauri sezonai.
Integrācija VSK Noskrien sektā:
Reģistrējos es noskrieniešos kaut kad 12. gadā īsi pirms Nordea maratona, kur noskrēju 10km distanci. Lapu izmantoju tikai lai ievadītu savus skrējienus un nemaz dziļāk tur neko nepētīju. No noskrieniešiem pazinu tikai Sandu (Pulvermuca) un NRM Ārlietu ministrijas komandā nedaudz iepazinu Martu (Maffija) un tā tas arī palika. Pat Siguldas pusītē toreiz tā visai kautrīgi pielīdu maliņā uz kopbildi. Visu šo manu ierasto kārtību mainīja Pulvermucas piparkūku ballītes, kurās jau tika iepazīti vairāki noskrienieši. Viens no viņiem, protams, Matīss. Cilvēks, no kura līdzīgi kā no Martas, labāk izvairīties, ja viņš sāk aizmest ideju par kādu skriešanas pasākumu. Viss beigsies tā, ka pats būsi bijis tas kurš viņam lūdz pieteikt dalību. Sezonas laikā ar katrām sacīkstēm un jau vēlāk ar koptreniņiem šī integrācija palika aizvien dziļāka un paziņu loks jau ir krietni izpleties un turpina plesties.
Gatavošanās 2013. gada sezonai:
Sezonai sāku gatavoties jau decembrī, kad sāku atkal apmeklēt sporta klubu "Atletika", jo biju iegādājies gada abonementu gatavojoties pērnajam NRM. Nekāda baigā treniņa plāna nav tik vienkārši skraidīju pa lenti, šad tad paminu ciskadrilai līdzīgu objektu. Interesants fakts bija, ka bieži sanāca pa blakus celiņiem skriet ar kodēto Aivaru (šo faktu jau es uzzināju krietni vēlāk). Sākot formēties "Skrien Latvija" saņēmu uzaicinājumu no Arturo skriet zem Aurum komandas vārda.
Rēzeknes 1/2 maratons:
Ceļš uz Rēzekni tika uzsākts jau piektdienas vakarā, kad es ar savu arī skrienošo māsu (noskrienieti: Missbroka) un savu atbalsta komandu (Mamma, tētis un mazā māsa), dodamies uz Madonas mājām, jo Madona-Rēzekne ir īsāks ceļš, nekā Rīga-Rēzekne. Tā teikt ilgās laiks miegam. Sacensību rītā skats pa logu iespaidīgs. Sasnidzis 15-20 cm svaiga sniedziņa. Sāku domāt kādā apģērbā skriet, jo kā skrējējam amatierim, skriešanas garderobe sastāv no basketbola, treniņjakas, entajiem kokvilnas T-krekliem un viena skrienamā krekla bez rokām. Visai daudzsološi. Rēzeknē sola ka būs saulains un līdz pat +8-10 grādiem. Ok labi skriešu īsajā tērpā vienīgi zem skrienamā krekla pavilkšu t-kreklu. Izbraucot no Madonas spīd saulīte un viss liecina ka būs beidzot pienācis ilgi gaidītais pavasaris. Pa ceļam tiek pačekots twitters un facebooks ar Matīsa sniega tīrīšanas darbiem no trases. Tātad trasē sniegs būs minimāli. Pirmā lieta ko tuvojoties Rēzeknai pamanām ir aizvien pieaugošais sniega daudzums, bet otra lieta gāž no kājām. Izbraucot no Madonas novada debesīs ir aizvien vairāk mākoņu un Sasniedzot Rēzeknei jau ir vienlaidus mākoņu sega. Sāk parādīties satraukums par to vai nenosalšu. Mierinu sevi ar domu, ka gan jau skrienot sasilšu. Ejot uz sacensību centru pamanām, ka uz trases vēl vietām ir sniega/ledus maisījums un vietām diezgan palielas bedres. Satiekam Maffiju un Matisu, bet šiem jau ņerdzīgie apstākļi iet pie sirds. Numurs izņemts, neliels iesildīšanās rituāls un negribīgi atdodu virsjaku atbalsta komandai. Tieši uz startu sāk parādīties pāris saules stari un cerības uz pāris grādiem siltāku laiku palielinās. 3 2 1 un aiziet trasē. Mērķis ir noskriet ātrāk kā savu pirmo pusīti pērn Siguldā, līdz ar to meklēju sev atbilstošu tempa turētāju. Jau diezgan ātri secinu, ka skriet bez pulksteņa un bez austiņām, kas dotu iespēju sadzirdēt ko endomondo saka ir diezgan muļķīgi. Neko darīt jāskrien vien būs kā ir tā ir. Satieku kaimiņu Dzintaru un apjautājos uz kādu tempu viņš tēmē, bet atbilde seko, ka ap 1:40. tas nozīmē ka es skrienu pašlaik pa lēnu un jākāpina temps. Tālāk noķeru ņerdzīgu trijotni Mtiger, Maffija un Matiss. Šie man tā lāga nespēj atbildēt uz kādu laiku šie tēmē. Vienīgi Marta uzdod jautājumu "Vai tev gadījumā nav jābūt tur tālu priekšā?" Nu ok atvados no Ņergām un pārslēdzu nākamo ātrumu, ok labi vairākus ātrumus uz priekšu. seko pirmā reversā kustība, kura vienlaicīgi ir kritums un pēc tām arī kāpums. Nu ok šis tāds iesildīšanās kāpumiņš. Tālāk seko dzirdīšanas punkts, kuru es izlaižu.Priekšā otra reversās kustības daļa, kura jau ir krietni garāka. Kalns uz leju jau liek padomāt par to, ka šeit pat būs diezgan paliels gabals atkal jāskrien kalnā. Viens labums no reversās kustības ir visu laiku tu satiec kādu kurš tevi uzmundrina un līdz ar to temps nekrītas. Pirmā apļa beigās atdodu tētim cepuri, bet cimdus paturu. Dzirdīšanas punktu atkal ignorēju. principā nākamie 2 apļi ar neko neatšķiras no pirmā un komandas kapteinis Arturo vēlāk izteicās, ka esmu noskrējis tos ar Šveices pulksteņa precizitāti. Vērā ņemams fakts otrā aplī ir tāds, ka 1. reversās kustībās tālākajā punktā es secināju, ka es skrienu ne pārāk atpaliekot no sieviešu līderes Daces Linas. Aizskrienot 4. aplī es jau sajutu, ka man trase sāk apnikt un sāk prātā nākt domas "Kāpēc es to daru? un Es tak neesmu nekāds gargabalnieks" un varēju tak beigt pēc 3. apļa. Tā arī šo apli noskrēju cīnoties ar saviem dēmoniem, bet 5. aplī jau sevi mierināju, ka nu viss šī ir pēdējā reiz kad man te jāskrien. Pēdējajā kāpumā jau sāku savu finiša spurtu, kuru vēl krietni palielināju finiša taisnē, kur Raitim1898 neatstāju nekādas cerības. Vēlāk izrādīsies, ka es visas sezonas garumā ar raiti mačosimies. Finiša laiks ir 1:24:34.20, kurš man dod 36. vietu kopvērtējumā no 292 un 15. vietu grupā. Jauns personīgais rekord. labots par vairāk kā 4 min
Pēc tam veroties komandu kopvērtējuma sadaļā jau sāk briest Napoleona plāni ka jāskrien vēl krietni ātrāk un mierīgajam gatavošanās procesam uz Valmieru tiek pārvilkta svītra.
Biķernieku 1/2 maratons:
Pienācis 28. aprīlis un iestājoties diezgan straujam pavasarim Biķernieku sporta bāzes trasē sniega vairs nav, lai gan nemaz tik sen tur vēl varēja slēpot. ārā ir nedaudz apmācies, bet prognozē, ka būs saule. Iepriekšējā dienā tiek aizvadīta jautra pasta party pie Pulverīgās, kur man neizdevās noturēties pie uzstādījuma, pirms sacensībām neēst neko tādu, ko iepriekš neesi ēdis. Nu ok redzēs kas no tā visa sanāks. Dodamies uz trasi jau ierastā komandas sastāvā. Trasē sastopam pārējos noskrieniešus un veicu ierasto rituālus pirms starta. Mērķis šoreiz ir izmantot par tempa turētāju Daci Linu. Ieņemam starta koridorus. Seko atskaite līdz startam un retro auto vadīti dodamies trasē. Daci izdodas noķert pavisam drīz un jūtu, ka ir grūti skriet viņas pašreizējajā tempā, nevis tāpēc ka pa ātru viņa skrietu, bet tāpēc ka pa lēnu. Skrienu tālāk panāku lietuviešu grupiņu, kuri skrien tādā solīdā tempā nedaudz pa priekšu Druupījs. Šis ir pirmais moments, kad sāc apjaust, ka tu skrien par ātru, bet ķermenis vēl klausa. Druupījs sāk attālināties, bet es pieņemu pirmo, nosacīti, pareizo lēmumu, neskriet viņam līdzi, bet palikt ar lietuviešiem. Šādā kompānijā arī izbaudīju pirmo reizi kamieļus un uz doto brīdi nelikās nekas traks kā man iepriekšējā vakarā stāstīja. Pabeidzu pirmo apli joprojām turos labi un ķermenis neprotestē. Dzeršanas punktus ignorēju (Šī bija arī pēdējā sacīkste, kad es skrēju ignorējot viņus). Skrienot atceros, ka es tak esmu paņēmis austiņas līdzi un ielieku tās ausīs, lai beidzot dzirdētu kādā tempā tad es skrienu. Varbūt ka nevajadzēja tā darīt, jo edmunds paziņoja, ka es plānoju finišēt 1:12. Tālāk jau prāts sāka spēlēt savu lomu un droši vien, ka tika pieņemts pareizais lēmums nomest tempu un gaidīju, kad paskries garām Lina, lai varētu atkal tempu palielināt, bet nesanāca. Paskrienu kādu gabalu kopā ar viņu, bet jūtu, ka nevaru. Atkabinos no Linas un skrienu savā komforta tempā. Garām paskrien Lielkuilis un tad viens otram arī turam tempu. 3 apļa beigās izlemju atkal kāpināt tempu, bet tad dzeršanas punktā sanāk izmest telefonu no rokām (tātad dzeršana trases laikā vēl ir jāatstrādā, ko vēlāk beidzamajā NRM skolā Melderis arī demonstrā). Neko darīt telefonu savācu, edmunds atslēdzies un Lielkuilis tālu priekšā un šī straujā ritma maiņa nav nākusi par labu manām tā jau nogurušajām kājām. Pēteris panākts un nu jau atkal skrienam kopā līdz pat beidzamajam līkumam, kur es sāku savu finiša izrāvienu. Finišs sasniegts Sagaida mani mana atbalsta komanda ar māsu priekšgalā, kura ir finišējusi savu NIKE skrējienu. Pēc finiša gan nācās saskarties ar nepatīkamu sajūtu, ka tev nav piefiksēts rezultāts, bet vēlāk noskaidrojās, ka tāds neesmu vienīgais. Finiša laiks ir 1:20:57, kurš man dod 38. vietu kopvērtējumā no 519 dalībniekiem un 15. vietu vecuma grupā. personīgais rekords labot atkal par vairāk kā 4 min. Vakarā noskrienieši tikās "Zili zaļi brīnumi", lai noskalotu medaļas un atzīmētu savus jaunos PR.
Sezonai ejot nedaudz sev pārmetu, ka tik viegli padevos, jo sezonas beigās pārmetoties uz garajiem gabaliem bija izteikta sajūta, ka sezonas sākuma ātrums ir zudis.
Nordea Rīgas maratona 1/2 maratons:
Jau otro gadu pēc kārtas pārstāvu Ārlietu ministrijas komandu, tik šoreiz jau 21,095 km distancē. NRM varētu salīdzināt ar skrējēju Dziesmu un deju svētkiem. Morāli esmu gatavs labam skrējienam un nebiedē pat piesolītā 32 grādu svelme. Dienu iepriekš es ar māsu esam nolēmuši noorganizēt noskrieniešu oficiālo pasta party. Cilvēki daudz, makaroni arī. Joprojām galvā ir doma par personīgā rekorda labošanu. Pasta party iet uz beigām un sarunāju no Laumas VSK Noskrien nozīmīti, ja jau integrējos iekša, tad jau vajadzētu arī beidzot to nozīmīti dabūt. Viesi jau aizgājuši mājās, palikuši tikai tie kas pārnakšņo pie mums. Tiek nolemts 23:00 iet gulēt, bet ne velna pulkstenis rāda 00:00, bet joprojām es, Arturo un Mošķis sēžam pie lielā galda un runājam par skriešanu. Nu ok pusvienos ejam gulēt, bet miegs kaut kā nenāk. Sāku likt sev skriešanas plaijlisti un vieniem jau guļu. Ceļamies ap septiņiem, bet jūtu, ka esmu ārpus ierastā dienas ritma. Tiek ieturētas vieglas brokastis un dodamies uz Starta zonu, kur vēl jāuztaisa kopbilde. Diena jau ir diezgan iesilusi un tiek mainīts skriešanas plāns. Ja uz vanšu tilta vēl jūties labi tad turpini skriet uzņemtajā ātrumā, ja nē tad krīti lejā līdz 1:30 tempa turētājiem. lielākā daļa jau jau ir sastājusies starta koridorī un organizatori uzrunā dalībniekus vairākās valodās. Seko Aigara Norda ievadvārdi un tad jau pats svarīgākais - starta šāviens maratonam un 1/2 maratonam. Sākums liekas viegls un tik skrienu uz priekšu īpaši nedomādams. Pēc 3km edmunds paziņo, ka skrienu 1:18 tempā, tātad viss kā vajag, sajūtas saka ka ir ok, tātad skrienam tādā pašā tempā tālāk. Vantinieks ir izskriets pēc plāna un dodos uz krasta ielu, kura gan bija pārvērtusies par īstu pekli + vienā no dzirdīšanas punktiem dzērienu secība bija otrādākā, ka visur tika stāstīts un uzgāzu sev galvai virsū sporta dzērienu un turpmāk bij jārēķinās, ka seja lips kopā. Vēlāk jau šis fakts lika noprast, ka saprāts jau slēdzās ārā, jo vajadzēja pamanīt, ka tas nav ūdens, jo nedaudz duļķaināks tas isostārs tomēr bija nekā ūdens. Temps noturējās gandrīz līdz Dienvidu tiltam, kur es varētu teikt, ka izbeidzos. Atpakaļ uz finišu jau skrēju diezgan lielā auto pilotā un aptuveni 2-1 km pirms finiša domāju pat stāties ārā un iet mājās, bet mani noķēra Voļda un uzmundrināja un paskrēja kopā kādu kilometru un deva uzdevumu līdz finišam noķert priekšā skrienošo sarkano. Sacīts darīts, ar pēdējajiem spēkiem sāku savu finiša spurtu un noķēru ne tikai to sarkano ko Valdis teica, bet vēl 2 uz priekšu. Finišs ir sasniegts 1:27:20. Autopilots ieslēgts. Dodos pasēdēt ēnā. Sazvanu vecākus un noinformēju, ka esmu finišā. Un izstāstu, kā var sekot līdzi māsai Lattelecom lapā. Pats pēc brīža dodos uz Lattelecom telti un sameklēju kur viņa atrodas un vai man pietiek laiks aiziet uz masāžu. Laiks ir un dodos uz masāžu. Sanāk stāvēt nelielā rindā, kurā man uznāk reibonis. Kamēr gaidu apsēžos un drīz jau atkal ir jāceļas un jādodas uz masāžas galdu. Masieri man pārjautā vai es vispār esmu skrējis, jo muskuļi ir ļoti brīvi. Paldies, man pašapziņa "uzlabojās", bet savu darbu viņi tiešām veic labi. Dodos sagaidīt māsu. Viņa finišē savu pirmo 1/2 maratonu nedaudz virs 2:09. tad tagad paliek tik Sagaidīt Pulverīgo un varēs doties mājās. iesaku Leldei masāžu, bet tur ir nenormālākā rinda. Nu ne ko darīt jāgaida rindā. Kamēr gaidām tikmēr izbaudām sacensību centrā piedāvātās atrakcijas. Par cik liela daļa skrējēju vairs nav spējīga izturēt rindas garumu un dodas mājās, māsa tiek pie masāžas pēc pusotras stundas gaidīšanas. Labāk vēlu, nekā nekad. Pēc masāžas šai pirmie soļi stīvi, bet pēc tam ļoti pozitīvi izsakās. Dodamies uz tribīnēm gaidīt Sandu, jo tuvojas maratona laiks jau uz 4h. Tikko apsēžamies redzam kā finišē GunaO, kura tur tempu uz 4h un viņa ir vienīgā no TT trijotnes, kas finišē uz 4 stundām. tas liek domāt, ka tiešām ir grūti skriet šādos apstākļos. Neilgi pēc tam jau ari Pulvermuca sasniedz finišu un dodamies meklēt Mošķi un tad uz mājām. Mājās ielienu dušā un tad jau pagulēt, bet nekāda ilgā gulēšana nesanāk jo seko aicinājums uz skrējienu stikla kalnā. Nonākuši Stikla kalnā tiekam noinstruēti, ka lifts nestrādā, nu ok nav jau "grūti" uzkāpt uz 8. stāvu. Bet mocības tiek atalgotas ar iespēju atjaunot zaudētos kilogramus ar dažādām lietām, kuras skolā tiek mācītas kā īpaši neveselīgas. Tad seko vakara īpašā atrakcija - Skrējiens Stikla kalnā. Balvā kaste karameļu saldējuma. Stikla kalna virsotni sasniedzu kā 4. Atgriežamies Ņergu valstībā un turpinām atjaunot zaudētos kilogramus un tiek stāstīti vājprātīgie plāni par Viļņas simtnieku un tad Mārtiņš izklāsta savu plānoto skrējienu pa Madeiru. Žoklis gar zemi. Riktīgs Ņergu karalis (No Madeiras Mārtiņš atgriezās ar 4. vietu). Laiks doties mājās un tas tiek pieskaņos laikam, kad vecāki atgriežas Rīgā no Madonas, jo nākamā tomēr ir darba diena.
Pēc tam jau nedaudz sāku pārdomāt, vai ir labi taisīt pie sevis pasta party, bet no otras puses es tāpat neskrienu par pirmajām vietām, tad kāpēc liegt sev šo prieku.
Zelta keda:
Visai kolorīts skrējiens ar visai kolorītiem tā dalībniekiem. Dodamies ar māsu uz Mežaparku. Doma ir braukt ar 11. tramvaju, bet nekā Valters pasteidzās pirmais un piedāvāja aizvest. Veicam nelielu pastaigu pa Mežaparku un esam sacensību centrā. Mākoņu daudzums jeb precīzāk to neesamība liek domāt par līdzīgiem apstākļiem kā NRM. Ieņemam startu un drīz jau arī seko starta šāviens. Plāns ir skriet 3 apļus jeb 15 km. Pirmais aplis jau iet grūti un ir doma veikt tikai vienu, bet kamēr domāju esmu jau garām finiša zonai, neko darīt jāskrien vēlviens. Paliek grūtāk, jo pēc pirmā apļa trasē ir palikuši ļoti maz dalībnieku. Beidzoties otrajam aplim skrienu aiz viena triatlonista kurš skrien uz finišu, bet es takā negribu finišēt vēl un dodos trešajā aplī. Nodomāju pie sevis, ka gan jau līdzīgi domāja ari Ušakovs. Skrienas aizvien grūtāk un dzeršanas punkti vairs tā neveldzē. Tad priekša redzu Lindams sarunājas ar Kristapu Kaimiņu un uzmundrina visus skrējējus. Dūša saiet papēžos Murderdoll jau ir finišējis (tikai vēlāk uzzināju ka viņš skrēja 10km), bet man vēl kādi 2km jāskrien. Kā gaisma tuneļa galā redzu taisnes galā skrienošo māsu un ķeru viņu rokā. Noķēris prasu vai skries vēl vienu apli vai uz finišu. Saņēmis atbildi ka uz finišu turpinam skriet kopā un palikusi ir tikai vairs finiša taisne. Finišējām kopā gluži kā Marta ar Miķeli, tikai tāda neliela atšķirība ka esmu māsu noķēris par apli. Finiša laik ir 0:58:40. Vēlāk jau klāčošanās ar noskrieniešiem un apbalvošanas ceremonija,kur noskrieniešiem tiek veltītas pamatīgas gaviles.
Mistiskais saulgriežu skrējiens:
Tieši tā mistiskais, jo īsti informācijas par viņu nav, trasi viņi arī salika uz labu laimi un cik daudz apļu būs jāskrien orgi ar līdz pat startam nezināja. Galā garā distance sastāv no 6 apļiem. Nu ok 12 km, bet galā tomēr aplis ir garāk par solītajiem 2km. Pirmos 2 apļus veicu nedaudz aiz Voļdas, tālāk jau saprotu, ka tāds temps man ir par augstu un skrienu lai saglabātu 2. vietu. Trase ir vienkārši šausmīga, jo ir karsts un jāskrien pa Vecrīgas bruģi, tātad jācenšās neizmežģīt potītes. Velosipēdi kuriem būtu jābrauc pa priekšu un jābrīdina tūristi, ka te skrien cilvēki netiek līdzi skrējējiem. Nu labi ir arī neliels prieciņš par šo pasākumu, proti, pirmais goda pjedestāls. Otrā vieta noturēta. 13.8km - 0:52:21.
Ņergu Jāņi:
Ņergu skrējienus es uzskatīju kā normālu testa skrējienu, kura laikā es varētu notestēt savu fizisko gatavību uz maratonu. Pēc skaita šis bija 3. uz kuru es izteicu gatavību, bet reāli pirmais kurā arī ņēmu dalību. Skrējienā uz Ogri ēst picu un pāris nedēļas vēlāk skriet uz Iecavu noraustījos. Šoreiz atpakaļ ceļa vairs nav, soma iegādāta, morāli nobriedis esmu, tikai tas māsīcas izlaidums liedz līdzdalību Ventspils PPP. Nu neko nākamajā rītā jābrauc ar autobusu. Gulējis pāris stundas esmu, grādīgā dzira nav pārāk daudz lietota autobusu nokavējis neesmu. Pēc Vairāku stundu brauciena esmu sasniedzis Ventspili un tik tāds sīkums ka satikties ar Ņergām. tikšanās vieta ir Picērija netālu no Ventspils augstskola. Sāk izpausties pirmās topogrāfiskā idiota pazīmes un līdz ar to prasu vietējajiem kā nokļūt līdz VA. Visas šīs problēmas atkristu, ja līdz būtu mans telefons, bet par cik šim vairs baterija netur un jāskrien 2 dienas tad iemainīju to pret māsas rezerves telefonu - smuku dzeltenu nokiju. Vis jau būtu labi ja paši vietējie zinātu kur ir VA un neaizsūtītu mani uz olimpisko centru. Tad pēc gandrīz stundas ilgas piespiedu ekskursijas pa Ventspili nonācu galamērķi. Iztukšojam Rimi krājumus un dodamies uz mašīnu atstāt visas liekās mantas, lai paliek viss kas nepieciešams skrējienam. Vēl jāsagaida Laimonis, prieks, ka vismaz visiem nebija jāgaida uz mani. Čingons kavējas, līdz ar to nolemjam paskriet šim pretī uz autoostu. Kopā esam 9 skrējēji un šofera pienākumi uzticēti Lindams, bet Lielkuilis pieņem lēmumu tomēr neskriet, jo Laulasmā sekas joprojām liek sevi manīt. paliekam 8 skrējēji un pilna rallija ekipāža. Skrējiena sākums ir tīri viegls, pa pilsētas ielām. Ap kādu 8km sākas kāpas un skriešana jau sagādā papildus slodzi. jau pēc pirmajiem 10 kilometriem sāk rādīties visādi mošķi, jeb šinī gadījuma Zevs. Skriet gar jūru ir diezgan patīkami, ja vien nelien iekšā smiltīs. Seko neliela pauze, kuras laikā Imants ar Arturo iet skaidroties ar atpūtniekiem par to, ka viņi ir iebraukuši kāpās un mašīnā stāv tieši zem zīmes, kas aizliedz tur tai atrasties. Saņēmuši jaukus vārdus par noslīcināšanu ar visu telefonu dodamies tālāk, līdz Mārtiņš ierauga Ņergu autobāni, kurš parastam cilvēkam atgādinās vienkāršu stāvu kāpu aptuveni 50 metru augstumā. Sāku sajust izlaiduma sekas jeb pastiprinātas slāpes un sāku rēķināt vai somā esošie 3 litri būs pietiekami. Uzskrējuši kāpā turpinām ceļu pa meža takām, vismaz Mārtiņš cenšas iestāstīt, ka tas bezceļš ir taka, nu labi lai jau tā būtu. Diena sāk iesilt, bet vismaz mums visu laiku ir ēna, jeb dunduru un odu mākonis. Ir jau pieveikti aptuveni 20 km un esmu praktiski beigts, bet līdz kontrolpunktam ir aptuveni 15 km. Seko neliels atveldzēšanās punkts, kurā Imantam ir nepieciešams GPS, lai noteiktu, ka viņš atrodas upē. Atsākam skriešanu un joprojām skrienam pa iedomātām takām, vismaz no mana skatupunkta. Padoties neļauj tas kā skrien Batars. Ja jau viņš var, kas ta man vairāk kā uz pusi jaunākam. Skrienas grūti, karstums bliež nost un skriešana pa kāpām dod papildus slodzi kājām. Labā ziņa ka drīz būs kontrolpunkts, kurš bus pie Ventspils radioastronomijas centra. Redzu jau milzīgo antenu un redzu lapeni kur Linda ar Pēteri ir iekārtojuši pusdiengaldu. Uz jautājumu kā jutos atbildu ar diezgan pārliecinošu "Nošaujiet mani, ja es vēlreiz piesakos uz ko šādu". Dzeru diezgan daudz ūdeni apēdu nu jau Snikers kurš šajā karstumā ir pārvērties par zupiņu. Uzpildu savu somu ar jauniem ūdens krājumiem. Vēl īsa pauze un atkal pošamies ceļā. Biedē tas, ka būšot jāpeld pāri upei, bet man mitrums kaut kā baigi nepatīk. Neko darīt nonācis pie upes es noauju apavus un brienu pa seklāko vietu pāri. Imants man par godu vēl šo procesu iemūžina video. Uzaunu apavus un skrienam tālāk. Kāpas, kāpas un tikai kāpas. Cepuri nost Imantam un Arturo tiešām labi tempa turētāji. Joprojām tiek skriet pa kāpām, bet ik pa laikam tiek pieminēts purvs. Klusībā ceru, ka nekā tāda nebūs. Debesis satumst un sāk ducināt pērkons. Pieveikti ir apmēram 45km no plānotajiem 60. Uz brīdi piesēžam un atvelkam elpu, bet nevar ilgi sēdēt, jo izskatās ka drīz sāks līt. Skrienam tālāk un pēc 5km jau esam sasnieguši to, no kā es vis vairāk baidījos. PURVU. Pirmie soļi purva un jau skaidrs, ka ar sausām kājām cauri šeit netikt. Nākami ~4 km tiek pavadīti purvā. Uz brīdi gan apsēžamies atpūtai. Un ir pilnīgi vienalga kur tu sēdi pēc pieveiktiem 50+ km. Sāk jau uzmākties doma par tuvāko akaci. lai tik šīs mocības ātrāk beigtos. No purva ārā atkal ieturam īsu pauzi, kuras laikā Marta uzcienā ar želejas končām, pēc kurām enerģija atkal ir atgriezusies, acīm redzot trūkst cukura organismā. Līdz finišam palikuši apmēram 10km un Matīss ar Imantu ir atraduši akaci ko laipni piedāvā man, bet es šoreiz atsakos. Ja jau esi tik tālu, tad ko nu vairs padoties. Sadalāmies grupiņās kāds nu kuram tur tas temps ir pa spēkam. Es, Imants un Arturo skrienam pa priekšu. Skrienam pa celiņiem, kuriem kā nenāk tā nenāk gals. Beidzot ir sasniegts ceļš un šeit grupā domas dalās, vai skriet kā plānots un pār finiša tiltiņu, kas ir ~4 km garš skrējiens vai arī pa taisno kas ir ~2 km. Nolemjam skriet pa garāko ceļu. Un atkal jau skrienam pa ceļu, kuram galu neredzam. Prasu Imantam cik ir līdz galam un ja ir vairāk par 2 km tad lai melo. Atbilde ir tāda, ka vēl kād gabaliņš būs jāpaskrien. Un tad beidzot tiek sasniegts slavenais tilts, ja vien to vēl var saukt par tiltu, jo vietā ir tikai katrs 3 dēlis un tie paši tādi pussatrūdējuši. Finišs ir sasniegts man vēl esot dzīvam. Vai es gribu skriet arī rīt? Nē, bet nekad vēl neesmu atmetis to ko esmu apņēmies. Tātad jāskrien arī rīt. šodien 61km, kas priekš manis ir kosmiska distance, jo pirmstam garākais skrējiens bija 25 km. Tālāk seko pirts un vakarēšana pie ugunskura ar auksto zupu. Ja jau Jāņi tad jau arī pa kādam kviešu bāzes atjaunošanās dzērienam. Pienāk brīdis, kad jāiet uz jūru saullēktu skatīties, bet debesis ir apmākušās. Bet tomēr kāpēc gan lai neietu uz jūru. Līdz jūrai ko iet ir diezgan liels gabaliņš. Bet nu tomēr aizejam. Iešana uz jūru atmaksājas un tieši pie horizonta mākoņi paveras un mēs redzam sauli uzlecam, ja ir dzirdēts par Ziemassvētku brīnumiem, tad šis varētu pretendēt uz vasaras saulgriežu brīnumu. Aizejam līdz Irbes ietekai jūrā un dodamies atpakaļ. Sasnieguši kempingu sākam riktēties uz gulēšanu. Uzzinu, ka es guļu vienā teltī ar Matīsu un Bataru, bet viņi aizgāja gulēt uz mašīnu, jo telts ir pilna ar odiem. Nu ok labi ko citu darīt eju tusēt ar odiem. Apnīk man par viņu sniegto priekšnesumu aplaudēt ieritinos pledā un guļu. Dzirdu rosību pie ugunskura, tātad jau var celties augšā un nevienam ar savu negulēšanu netraucēšu. Mūsu pieņemtā kolorītā līgotāja paziņo ka esmu gulējis labi ja stundu. Ir ok nejūtos noguris. Sāk iet vaļā runas par dzīves jēgu, kas atsauc atmiņā savus plosta laikus, kad vienmēr bija divi cilvēki kas kad visi aiziet gulēt sēž virtuvē, smēķē un filozofē par dzīve jēgu. sāk lēnām mosties arī visi pārējie. Tiek ieturētas brokastis un atbrīvoti divi nacionālie putni. Tiek padota 5 minūšu starta gatavība, kura beigās ievelkas uz stundu un 5 minūtēm. Sākam otrās dienas skrējienu. šoreiz ceļš solās būt krietni vieglāks, jo esam visi vakar izmocījušies un daļai ir jāpagūst uz autobusu Kolkā. Ir apmācies un līdz ar to saule vairs tā nekarsē. Maršrutā vairs netiek iekļauti bezceļi, bet skrienam pa meža ceļiem vai arī pa bijušo vilciena līniju. Sasnieguši Dundagas novadu, Marta iejutās gida lomā un izveda īsā ekskursijā pa savu dzimto pusi. Kautkur meža biezoknī izšķiramies ar Čingoni un viņš atlikušo ceļu veic vienatnē. Ir noskrieti 20 km un ir dienas kontrolpunkts, kur līdzdalību ņem Martas ģimene. Tiekam cienāti ar saldējumu. Porcija ir milzīga un brīdī, kad tiek piedāvāta papildus porcijas atsakos. Kontrolpunktā Batars pieņem lēmumu tālāk neskriet, jo laika ir maz un ja mēs vēl ejam uz Kolkas ragu, tad visticamāk, ka uz finišu temps augs. Es savukārt mašīnā atstāju savu somu un paņemu līdz tik vienu 0,5 ūdens pudeli. Makoņi ir izklīduši un vecie cīņas biedri ir atpakaļ veidot savu mākoni. Skrienot tālāk tiek sasniegta kārtējā ūdens tilpne kurā Ņērgas steidz veldzēties. Es tikmēr iztīru apavus no smiltīm un pārbaudu pēdas, kuras jau tagad ir tik cietas kā akmens un skrienot sāp. Satiekam savu pavadošo ekipāžu un iesēsties tajā liekas tik vilinoši, bet priekšā vēl apmēram 10km. Skrienam jau diezgan raitā tempā, vienīgi segums atkal ir smilšains un katrs solis prasa daudz lielāku piepūli. Un beidzot esam no takām ārā uz lielā ceļa. Līdz Kolkas ragam ~2km. Skrienam jau tempā kā es ikdienā veicu savus treniņus un beigās jau domāju, ka paskrēju arī zem 4 min uz kilometru. Pirmajam gulošajam policistam tieku viegli pāri otru nepamanu un gandrīz uztaisīju seksīgu šļūcienu pa asfaltu. Tiek paziņots ka finišs būs tieši raga galā un atsāku skriešanu. Šausmas ir pārciestas un visa distance ir noskrieta. Otrās dienas veikums ir 37 km un nemaz neprasās tie 2 km lai būtu 100km. Līdz autobusa pieturai daļa skrien daļa brauc ar auto es, protams, ka ar auto. Ņergu operatīvais transports ir pārkrauts ar mantām un tagad vēl iekša ir 6 cilvēki. Satiekamies visi pie pieturas un pārrunājam kādi tad nu bija piedzīvojumi. Tad jau piebrauc autobus un jāsāk ceļš uz mājām.
Šis skrējiens daudz ko mainīja manā uztverē par garo gabalu skriešanu. Turpmāk tika pilnīgi mainīta gatavošanās Valmierai.
Kuks ir noorganizējis skrējienu pa nakti Biķernieku trasē, kāpēc gan lai to neizmantotu un pienskābes no Jāņiem jau izdzenātas The killers bez James koptreniņā. Plāns noskriet maraton 3:30 un kopā noriņķot 20 apļus. Došanās jau uz trasi prasīja savu jautrības daļu, jo kas to būtu domājis, ka 1. autobusa pietura pansionāts nav tā pati kas 21. autobusam. Nu ok esmu ārā no autobusa un no "Juglas Centra" mēroju ceļu ar kājām. Kas gan vēl varētu noiet greizi? It kā nekas, bet tad sāk līt lietus, ka tā izmirkusī baznīcas žurka drīzāk ir sausa. Nonāku beidzot trasē un tuvojas jau pusnakts. Teltī pārģērbjos un pierakstīts tieku kā "Kaimiņš", jo galvenajam tiesnesim esmu kaimiņš, kas daudzus samulsina jo tiek domāts, ka pa trasi riņķo Kristaps Kaimiņš. Sākumā skrienu diezgan ātri pat pārāk ātri, jo daži kilometri iet pat zem 4 min. Pēc 5 apļiem seko neliela pauze iedzerot un dodos atpakaļ trasē. plāns tagad 10 apļi no vietas. Joprojām temps ir labs un esmu grafikam priekšā par 20 min, bet pēdās atkal ir tās pašas sāpes, kas ņergu skrējienā. Pauze ieilgst un pēdējiem pieciem apļiem jau vajag diezgan lielu piespiešanos. Saņemos un veicu vēl divus apļus. Atkal pauze. Kārtējo apli veic Ainars ar Jekaterinu un nolemju viņiem pievienoties uz 3 apļiem, bet viņi veic vēl tikai vienu. Neko darīt atkal pauze. Saņemos pēdējajiem 2 apļiem un tos jau veicu pilnā ātrumā. Īss secinājums: noskriet maratonu varu, bet lai iekļautos paredzētajā finiša laikā ir diezgan jāpiestrādā. Treniņa plāns bija noskriet maratonu 3:30, bet tīrajā laikā tika noskriet 3:20, BET te nu ir jāsaka ka bija pauzes, kuras bija palielas. Var jau būt, ka skrienot sacensību režīmā sāpošās pēdas vienkārši izmestu no galvas un neļautu sev sēdēt trases malā. Var jau būt, ka traucēja arī nedēļas sākuma Ņergu piedzīvojumi Kurzemē.
Positivus:
Par cik Liepāja negrib mani redzēt tur skrienam, tad tika nolemts skriet no Positivus telšu pilsētiņas līdz Igaunijas robežai un atpakaļ. Sākumā bijām 6, bet par cik es biju vienīgais gatavs skriet vairāk kā 20km tad pēc 5km sasniegšanas turpināju ceļu vienatnē. Ceļš diezgan līdzens un pateicīgs skriešanai, vienīgi fūres pa daudz un tās ar savu vēju rauj līdzi. Vis interesantākais atgadījums notika nedaudz aiz hesburgera, kur pie manis piestāja igauņu policijas ekipāža un sākumā Igauniski (laikam domāja, ka kāds igaunis skrien mājās), bet pēc tam angļu mēlē piedāvāja aizvest līdz Tallinai, uz ko es atbildēju, ka es jau te pat tik līdz robežai. No viņu piedāvātā ūdens es neatteicos, lai gan šī gada Positivus asociējas ar aukstumu skrienot pa sauli bija tomēr baigi karsti un pašam dzeramā līdzi nebija. Atvadījos no feinajiem poličiem turpināju skriet uz robežu. Sasniedzis to neko īpaši nekavējoties skrēju atpakaļ.Kopējā bilance 24.15km 1:57.
Kuldīgas 1/2 maratons:
Sagaidot šo "Skrien Latvija" posmu mani māca bažas, jo savā vēlmē noskriet jūlijā 500km biju ieguvis bonusā arī kājas traumu, kura gan par laimi nebija nekas nopietns un izlaist nācās tikai nedaudz vairāk kā nedēļu. Bet vienīgais nopietnais skrējiens pirms tam bija TNT pirms Kuldīgas pasēdēšanas skrējiens. Par nokļūšanu uz Kuldīgu parūpējās Eees. Braucien baisi ilgais. Vismaz labā ziņa ka Kuldīgā nebūs karsts, lai gan pāris dienas atpakaļ bija 32-34 grādi. Kuldīga sasniegta un dodamies pēc numuriem. Sacensību centrā satiekam jau krietnu baru kluba biedru un izņēmuši numurus dodamies zem estrādes jumta, jo līst lietus. Pienācis laiks kopbildei un tad jau uz mašīnu pārģērbties tā lai paliek laiks nedaudz iesildīties, protams plānošana kā vienmēr noiet greizi un iesildīšanās sastāv no skrējiena uz starta koridori. Mērķis ir pārāk ļoti netērēt spēkus, jo Valmiera vairs nav aiz kalniem, bet nu tā ap personīga robežām. Svinīgas uzrunas Himna, viss kā Latvijas čempionātam pienākas.Seko starts un skrējēju masa dodas trasē. Sākums skrienas viegli un jūtu ka tas ir dēļ tā, ka neesmu kādu laiku skrējis. Noķeru Linu un skrienu kopā ar viņu līdz pat otrā apļa vidum izdodas noturēties viņas ātrumā, bet tad jau sāku just nogurumu. Aizejot trešajā apli jau atkal piemeklē mani tas ko es pats sev dēvēju par pirmspēdējā apļa sindromu. Nu nevaru paskriet to apli kā visus pārējos līdz šim. Raitis aiziet garām un mēģinu viņam ieķerties astē, bet nesanāk. Skaitu jau gandrīz metrus līdz apļa beigām un tad jau tās pienāk un palicis ir tikai pēdējais aplis. Šajā man atkal izdodas kāpināt ātrumu, bet atstatums līdz Raitim tomēr baigi liels. Papildus motivāciju iedēva tas ka ieraudzīju cik tuvu man ir Arturo un sāku savu finiša spurtu jau 1,5km pirms finiša, bet diezko Raitim pietuvoties nesanāca. Finiša laiks man gan pāris reizes mainījās, sākotnēji uzrādot man 1:20:50, bet vēlāk jau 1:21:07, kas man dod 43. vietu kopvērtējumā un 15. vietu grupā. Rezultāts ir tāds kā plānots, ir neliela vilšanās par šo savu psiholoģisko vājumu pirmspēdējajā aplī, jo fiziski nejūtos noguris. Tālāk jau seko apbalvošana un došanās uz noskrieniešu after party, par kuru gādību uzņēmies Arturo. Kamēr daļa dodas uz oficiālo balli tikmēr Es, Arturo, Evita un Dmitrijs dodamies uz Adatu iekarot tās smaili. Kāpiens Adatā liekas nebeidzams, bet skats no tās paveras fantastisks. Trāpījāmies virsotnē tieši saulrietā. Pēc atkal ilgā kāpiena lejā devāmies atpakaļ uz pirti, kur gāja vaļa vecais labais mēmais šovs. Vēlak pasēdēju pirtī un ar vēl neguļošajiem noskrieniešiem pārrunājām nākotnes plānus. Lai pārāk tautu no miega netramdītu gulēju lejā uz dīvāna. No rīta sekoja neliels atsildīšanās skrējiens un tad jau uz mājām. Problēma tāda, ka pēc atsildīšanās skrējiena iegrimu tādā fiziskā bezspēkā, ka atguvos tikai pēc kādām 3 nedēļā. Fiziskā bedre tika plānota, bet nebiju domājis, ka viņa būs tik dziļa. Par nogādāšanu mājās jāpasakās Lindai, jo pieņemu, ka baigi feini nav braukt, ja pārējie 4 pasažieri guļ.
Nike Riga Run:
Ja sezonas sākumā domāju, ka šeit varētu noskriet zem 35 minūtēm, tad jau dažas dienas pirms nebija vēlme vispār piedalīties, jo joprojām ilgst fiziskā bedre. Nedaudz iesildos kopā ar Dot, bet nekas nemainās. vēlmes skriet nav. Mēģinu noskaņoties, bet nesanāk. Dodos uz starta koridori un tad jau būs kā būs. Estrādē iesoļo mazās sirsniņas un nobirst pa kādai asarai. Esmu emocionāli sagrauts un man vēl tūliņ būs jāskrien. Tiek dota zaļā gaisma skrējienam. Par skrējienu nav diži daudz ko teikt, tikai to ka jauda pietika tikai pirmajiem 3-4 km tālāk jau sekoja tipināšana uz finišu. Nu ok labi ne gluži tipināšana. Tad ieraugot trases malā ģimeni sāku atkal nedaudz kāpināt tempu, bet uz ilgu laiku tas man neizdodas. Esmu atgriezies estrādē, palikcis tikai loks ap to, kur man sāk iet garām viens pēc otra finiša spurtu uzņēmušais skrējējs, bet brīdī kad mani apdzen kārtējais skrējējs un līdz finišam palikuši ~200m kaut kas saslēdzas un ķermenis atļāva veikt pēdējo izrāvienu. Izdevās atgūt vairākas pozīcijas, bet pēc finiša jutos tukšs un es priecājos, ka es finišēju skrienot, nevis rāpojot. Finiša laiks 0:40:21 Pēc finiša parunāju ar dažiem noskrieniešiem satikos ar ģimeni un devos mājās, lai aizmirstu šo skrējienu.
Juglas apļi:
Beidzoties NRR treniņiem parādījās brīvas otrdienas un ceturtdienas, un lai nebūtu tāpat pa tukšo jāskrien nolēmu pamēģināt Juglas apļus, kurus jau diezgan daudz noskrienieši ir izmēģinājuši. Šos mačus var uzskatīt par labiem tempa treniņiem, bet neko vairāk savādāk var iegrimt baigākā pašapmierinājumā.
Skrējiens uz Gaiziņkalnu
Par cik vairāki noskrienieši tanī laikā skraidīja apkārt Monblānam un man ir plānā dalība Siguldas kalnu maratonā, tad radās ideja aizskriet līdz augstākajai Latvijas virsotnei. No Madonas mājām tas ir pusmaratona attālumā un jautrības labad atpakaļ jāskrien pa otru pusi, kas pieliek klāt vēl kādus 10 km. maršrutā iekļauju arī Bīrānu dzirnavas un tā plāna ir 50+km. Skrienu pa grants ceļu un priecājos, ka satiksme ir neliela, jo tiklīdz kā pabrauc garām mašīna tā ir pamatīgs putekļu mākonis. Segums atgādina Jāņu skrējienu pa kāpām un domāju, ka pa sliktu nenāktu lietutiņš. Gaiziņa virsotne tika sasniegta pat diezgan ātri ~22km 1:45. Uzņemu pāris bildes arhīvam un dodos uz Bērzauni. Līdz turienei ir kādi 10 kilometri, kuri jāveic pa granti, tālāk kādu gabalu būs asfalts. Ticis līdz asfaltam varu kādu laiku papriecāties kā ir skriet pa stabilu virsmu, jo pēc 6-7 km atkal būs jāskrien pa granti. Ticis līdz pagriezienam uz Iedzēniem ieturu nelielu pauzi, jo kājas jau ir stīvas un priekšā atkal grants posms līdz pat Madonai. Līdz Bīrānu dzirnavām ir kādi 5km, kurus izdodas diezgan raiti veikt, ja vien neskaita nelielu aizķeršanos Iedzēnos, kurš izrādījās vēl mazāks miests nekā domāju un nebiju pārliecināts vai esmu uz pareizā ceļa. sasniedzis Bīrānu dzirnavas atkal neliela pauze priekš foto arhīva padzeros ūdeni un skrienu mājām, kuras vel ir kādu 8-10 km attālumā. Mājupceļš liekas nebeidzami garš un pirmo reiz mūžā priecājos ieraudzīt Madonas putnu fabriku, kas nozīmē, ka līdz mājām nu vairs tikai 2 km. Tālāk seko skrējiens pa bruģi un uzņemu diezgan pieklājīgu ātrumu. Sasniedzis mājas pievelku endomondo rādītāju līdz pilniem 52 km un beigu rezultāts ir 52.04 km 4:18:18.
Valmieras Maratons:
Nu ir klāt gada svarīgākās sacīkstes. Vis ir ritējis pēc plāna un esmu gatavs, tik tāds sīkums kā iepriekšējā dienā ir mammas krustmātes 80 gadu jubilejas svinības Rūjienā. Īsti pat netiek apspriests variants nepiedalīties šajās svinībās, tiek tikai meklēti varianti kur palikt pa nakti, lai nav jābrauc atpakaļ uz Rīgu un tad atkal uz Valmieru. Beigās pa nakti nolemjam palikt pie mammas krustmātes. Viesību dēļ, ceļš uz Valmieras maratonu sākās jau sestdienas rītā. Viesības kā jau viesības, tikai ko lai ēd divi cilvēki kam nākamajā dienā ir jāskrien maratons vai ar pusmaratons (māsa ietur sezonas likumu, skriet otru garāko distanci). Ja nebūtu jāskriet, tad varu galvot, ka es būtu pārēdies, bet par cik ir jāskrien tad tomēr apzinos, ka vēderam pat jau ne pārāk lielos daudzumos piedāvātā pārtika var izrādīties par smagu. Nedaudz ēduši izmetam loku pa Rūjienas centru un dodamies svinības turpināt uz sarunātajām naktsmājām. Gan jau no malas labi izskatījās, ka vienā istabā tiek tukšota bonoparta pudele, bet blakus istabā 2 jaunieši dzer kefīru. Laicīgi dodos gulēt un ja atskaita tēta krākšanu, tad naktsmiers bija labs. Pienāk rīts, tiek ieturētas vieglas brokastis un dodamies ceļā uz Valmieru. Sacensību centrā ierodos vēl tērpies žaketē un radu noskrieniešos jautājumu vai es vispār skriešu, uz ko atbilde ir nenoliedzams JĀ. Noskaņojies esmu par visiem 200% un dodamies ar māsu uz pilsdrupām, lai uzņemtu kopbildi. Šis proces nedaudz ievelkās un līdz ar to kā parasti iesildīšanās sanāks saīsināta. Bildes uztaisītas un dodamies ar māsu pie brālēna pārģērbties. Cik feini ka brālēns dzīvo tiešā starta laukuma tuvumā. Ātri pārģērbjamies un saņēmuši pēdējos pirms starta uzmundrinājumus dodamies uz starta koridori. Skrējēju tik daudz ka neko saprast nevar. Plāns ir skriet kopā ar 1/2 maratona tempa turētājiem uz 1:30 un tad pēc otrā apļa skatīties. Kā vienmēr plāns noiet greizi. Starta burzma neatrodu tempa turētājus un skrienu tik uz priekšu, līdz atduros pret Jolantu Liepiņu. Matīss teica ka viņa skriešot pusīti, tātad jāturas kopā ar viņu. Jaunais plāns strādā un skrienas arī ļoti brīvi. Sasniedzam "apendicītu" un man jau kartē likās nenormāli garš, bet dzīvē liekas vēl garāks. skrienot atpakaļ jau redzu ka māsa turas kopā ar 4h TT. un tad jau seko slavenais finiša kalns pie dzimtā dzemdību nama. Ceļš tur ir briesmīgs, bet kalns tiek pārvarēts bez problēmām, laikam pēdējā laika izbraukumi uz Siguldu nāk par labu. Aiziet otrais aplis un joprojām skrienu kopā ar Jolantu. Edmunds saka ka plānoju finišēt 2:49. Sāku domāt vai nemest tempu nost, bet tomēr jūtos joprojām labi un turpinu Jolantas tempā. Izskrienot no "apendicīta" Jolanta sāk savu finiša spurtu, kuram sākumā es sekoju, bet tad attopos un nobremzējos un ieraugu dzelteno kreklu ar uzrakstu Kaspars Tūbelis. Nopriecājos ka varētu būt labs tempa turētājs atlikušajai daļai, bet prieki bija īsi, jo viņam pavisam noteikti nebija skrienamā diena, neko darīt ķeru rokā atkal Jolantu kurai laikam pāragrais finiša spurts atņēma spēkus un jau atkal ir tepat netālu. Atkal pienācis finiša kalniņš, līdz ar to atkal prātā domas par dzimto dzemdību namu. Kalna pakāje Inga fotogrāfe un es tik nosmeju, feini man būs bilde, kur es varēšu teikt, ka domāju par dzemdību namu. Tad skrienot kalnā neveiksmīgi iekāpu bedrē un sagriezu kreiso kāju, nelikās nekas nopietns un turpināju skriet kā līdz šim. Finišēts otrais aplis un aizskrienot trešajā pilnīgi tukša trase paliek kā priekša tā aizmugurē. Ticis līdz Daliņa stadionam kreisajā kājā sāk parādīties sāpes gurnā un celī, secinu, ka tik nevainīga tā bedre nemaz nebija. Jūtu, ka temps krīt, bet ne ļoti. Atkal ir ieslēdzies pirmspēdējā apļa sindroms. Un sāk cilvēki mani apdzīt, bet nav spēka viņiem skriet līdzi. Satieku 4h TT apjautājos kur māsa, bet šie ātrumā nespēj atbildēt. satieku viņu 500m tālāk. Šādi esmu nomocījis 3. apli līdz pat "apendicīta" galam, kad redzu ka Lina jau arī baigo gabalu priekšā man nav. Tad nu nomoku trešo līdz beigām un kāja sāk sāpēt aizvien vairāk, brīžiem pat jāpieklibo, bet ne tik ļoti lai stātos ārā. Aizejot 4. aplī redzu, ka Raitis ir man pietuvojies un nedaudz aiz Daliņa stadiona aiziet man garām. Šis ir punkt vainu stājies ārā vai skrien viņam līdzi. Izvēlos otro opciju. Tomēr varu vēl paskriet, kāja sāp, priecājos, ka ir atvaļinājums, jo gan jau ka nāksies kādu laiku paklibot tagad. Raitis būtībā mani velk uz priekšu un ieskrienam "apendicītā", šoreiz šis posms liekas nebeidzams. Palikuši pēdējie 2 km un Raitis paziņo, ka laiks lai paskrietu zem 3h pietiek un varam pat veikt katru kilometru ilgāk kā 5 min. Kavēties man ilgi vairs negribas, tāpēc tempu nost nemetam, tuvojamies finišam atbalstītāji paliek aizvien vairāk un visvairāk priecē ka uzrunā tevi vārdā. Pēdējo reizi priekšā finiša kaln, kur es sāku savu finiša izrāvienu un noturu tempu līdz pat galam. Finiša laiks ir 2:59:03, kas man dod 18. vietu kopvērtējumā un 9. vietu grupā. Milzum liels PALDIES Raitim1898 par aizvilkšanu līdz finišam un man pat ir sirdsapziņas pārmetumi, ka es finišā viņu noskrēju.
Pēc finiša dodamies pie brālēna noskatīties Latvijas basketbola izlases izšķirošo spēli pret Beļģiju un malkot vietējo alus brūža lolojumu. Basketbols liek vilties un dodamies uz Rīgu. Par cik pēc finiša ātri no sacensību centra nozudu mājupceļā sazinos ar Arturo vai nav Rīgā kāda pasēdēšana. Un jau iebraucot Rīga saņemu atbildi ka Ēlandē notiks tradicionālā pasēdēšana. Rīgā tāds korķis, ka doma ir kāpt ārā no mašīnas un doties uz Ēlandi jau uzreiz. Tomēr aizbraucu līdz mājām atrodu kur esmu nobēdzinājis medaļu un dodos uz pasēdēšanu. Par cik esmu klibs nākas izmantot sabiedrisko transportu. Nonācis galā nedaudz kavēju. Ja Vančuks jau negaidītu es nezinu cik ilgi būtu izturējis un devies mājās. Pēc kādām 15 min. parādījās arī Guna ar Asprūdu un vēl pēc brīža piebiedrojās Lindams. Zvans uz Ņergu centrāli ar jautājumu kur šie kavējās. Tiek saņemta atbilde, ka šie jau ar mikriņu braucot. Hmm ņergas brauc ar sabiedrisko, kaut kas jauns. Nu arī Marta ar Arturo ir klāt. un ejam nosacīti iekšā Ēlandē, jo izvēlamies āra galdiņu. nu iet vaļā lielie stāsti par pirmajiem maratoniem. Ne visiem nākamā diena ir brīva tāpēc diezgan laicīgi dodamies uz mājām. Atpakaļ arī jābrauc ar sabiedrisku, lai gan normālā situācijā ja neskrietu, tad vismaz aizietu. Nākamā diena pienāk ar priecīgu ziņu, neesmu es vairs klibs, bet ir divas "koka" kājas. Ar Valmieru arī beidzās lielā motivācija uz nopietnu skriešanu, jo sezonas mērķis ir izpildīts. Nākotnē būs jādomā kaut kādi mērķi ar SKM.
Skrējiens uz Siguldu:
Skrienot uz Gaiziņu man radās doma, ka varētu skriet arī no Rīgas uz Siguldu un apvienot to ar pampaku treniņu. Šādi es varētu sevi notestēt Siguldas pampakos uz noguruma fona. Kā izrādījās, tad ar šādu rīcību pārsteidzu daudzu, lai gan jau par šo ideju ieminējos ēdot picas pirms Valmieras. Vēlāk paskatījos datumu, ka iekrīt tieši mēnesi pirms SKM. Visgrūtāk ir sakrāmēt somu, jo nevar saprast kādi būs laikapstākļi. Somā tiek iekrāmēts apģērbs pietiekami lai 2x nopietni izlītu un maiņas apavi, 2l ūdens, par cik skrienot man ēst nav gribējies, tad arī no ēdiena man līdz ir viena kit kat tāfelīte. Skriešana rit viegli un nemaz nezinu, ka Arturo ir sarīkojis realitātes šovu twitterī. par cik skrienu pa šoseju, tad drošības dēļ es skrienu bez austiņām un īsti nedzirdu ko saka edmunds, bet nu paldies par uzmundrinājumiem. Sigulda tiek sasniegta 4 stundās un 36 minūtēs. tika ieturētas divas pauzes, kur kopsumma varētu būt 15min. Pēdējie 10-15 km gāja domājot par gaļas pīrādziņiem, ar ko iepriekšējā reizē uzcienāja Lindams. Es nezinu kāpēc, bet man Sigulda asociējas tagad ar gaļas pīrādziņiem, laikam tāpēc, ka cienātajā bija veģetāriete.
Siguldas 1/2 maratons:
Ja pirms NRR bija fiziskais bezspēks un tāpēc nebija vēlmes skriet, tad šoreiz jau esmu emocionāli iztukšojies un nav tādas vēlmes skriet, kā gada sākumā. Nopietni pat izskatu ierosinājumu skriet un turēt kādam tempu. Un lēmumu pat neesmu pieņēmis 30h pirms starta. Dienu pirms starta jau esmu nolēmis, ka jāīsteno viens sezonas mazais mērķis, proti noskriet ātrāk par Linu. Varbūt ka uzmundrinājumu sniedz arī iepriekšējā vakarā nokrāsotie mati. Ok biki ar māsu pārcentāmies un tagad atsaucos arī uz Rūdis Džinģers. Sacensību rītā jau ir ierastie rituāli vienīgi raizes rada, fakts, ka 10 min līdz izbraukšanas laikam māsa vēl guļ. Nu labi ka pagūstam ierasties Siguldā vēl pirms šausmīgā korķa uz Pleskavas šosejas. Siguldas pusīte man atstāj visnegatīvāko iespaidu no visiem SL posmiem. Ir tāda sajūta, ka uz visu mēģina ietaupīt. Un personāls nav tik sirsnīgs kā citos posmos. Joprojām sēž iekšā rūgtums par pērno medaļu varbūt tāpēc tāds iespaids. Tāpat kā pērn gara rinda šeit veidojas uz pusītes dalībnieku numuru izņemšanu. Pārsteigums ir organizatoru sagatavotajā maisiņa atrast makaronus. Vismaz kaut kas oriģināls. Numuri izņemti un dodamies uz mašīnu pārģērbties, kamēr ģērbjamies nokavējam kopbildi. Nu nekas nobildējamies ar māsu divatā. uz Zelta Siguldas fona. Seko neliela iesildīšanās un tad jau uz starta koridoru. Šoreiz plāns ir lēnam un mierīgi noķer Linu un skriet ar viņu kopā, un finiša taisne mēģināt viņu noskriet. Sākoties sacīkstēm plāns strādā, īpaši piedomājot, lai nepārķertu startu noķeru Linu pie bobsleja trases. Diena ir saulaina un jūtu kā saule svilina man seju. Ap linu ir izveidojusies pamatīga grupiņa, kura gan paliek plānāka pēc pirmā apļa. Otrais aplis arī aizrit viegli un pat gandrīz nepamanu tā finišu. Dzeršanas punktos nākas nedaudz iepalikt no grupiņas lai tikai dabūtu dzērienus. Dodoties uz 3. apļa finišu dzeršanas punkta vispār ir bardaks un mūsu grupiņā tikai viens dabū dzeramu un līderes pavadošais velo dodas pakaļ dzeramajam, šinī momentā trasē neviens nebrīdina skrējējus ka viņus apdzen pa apli un nākas skriet tā kā caur stacijas gājēju pārejas pūli. šis mocības pēc 500m beidzas un tad jau drīz arī finišēts trešais aplis. Pēdējais aplis sākās ar problēmām, šoreiz manī pašā. Vēders izdomāja uztaisīt karuseli un nācās pamest Daces tempa turētāju klubiņu. Tā nu apmēram 3 km skrēju īdz vēders atkal nomierinājās un tad atkal atsāku uzdzīt tempu, bet neko jau vairāk nesaglābu. Šajos 3 km zaudēju Linai 100 sekundes. Sasniedzu finišu 1:20:53 kas man dod 37 vietu kopvērtējumā un 15. vietu grupā. Sasniegts arī jauns personīgais rekords, kurš gan ir rekords, kas dod vismazāko gandarījumu, jo bija sajūta, ka tomēr varēju ātrāk.
Par cik pa šo jau atskaiti esmu uzrakstījis tad tikai iemetīšu linku uz atskaiti: Siguldas pampaki.
Varu tik piebilst, ka asociācijas ar šo nedēļas nogali ir kā ar Dantes Dievišķo komēdiju. Visu pasākumu var sadalīt trijās daļas 1. Elle - 54km Siguldas pampakos; 2. Šķīstītava - Grande finale balle; 3. Paradīze - atgriešanās mājās.
Oficiāli sezona beidzās ar 31. oktobri, bet reāli pēdējais skrējiens bija otrās atslābuma sezonas atklāšana. Vēl tika atdots tā teikt parāds Siguldai un Sestdien no rīta, varētu teikt, ka pa taisno no skolas salidojuma devos lasīt atkritumus SKM aplī. Sākot ar 1. decembri tiks oficiāli uzsākta gatavošanās jaunajai sezonai un plāni pašlaik ir gana ambiciozi. :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru