#TheArtOfRunningFast

        Kārtējais gads ir pagājis un lielākie skriešanas svētki jeb Lattelecom Rīgas maratons ir pienācis. Šogad esmu nolēmis izkustināt PB, kurš kops Valmieras 2013. gada septembra jau ir manāmi iesūnojis.  Jau pērnā gada nogalē ieskicēju LRM kā maija galveno skrējienu, bet janvāra beigas no Matīsa saņēmu piedāvājumu piedalīties vienā trakā skrējienā maija beigas un galvenā maija skrējiena gods tika atdots skrējienam kurš man slēpjas zem haštaga #SpringMadness. Par pavasara trakumu gan jau, ka uzrakstīšu pāris vārsmas pēc pāris nedēļām bet nu atgriežamies Rīgā.

      Gatavoties Rīgas maratonam es sāku tikai pēc Rīga - Valmiera skrējiena, jo līdz tam prioritāte bija izturība, nevis ātrums, bet pēc Garkalnes Stirnu buka sapratu, ka intervālus tomēr vajadzēja turpināt šad tad izskriet, jo bija pazudis ātrums, vismaz prāts gribēja skriet ātrāk, kā kājas tanī momenta spēja tikt līdzi. Tanī brīdī mērķis 2:45 likās aizpeldam tālēs zilajās. Uz reiz jau nākamajā nedēļā atsāku intervālu skrējienus un pa kādam garajam tempa treniņam. Jo tuvāk nāk maijs jo #SpringMadness sāk vairāk bliezt pa jūtām un gulēšana ir pārgājusi power nap režīmā, kad lielāko daļu nakts pavadu skaitot aitas, tāpēc dažreiz nakts vidū tā vietā lai gulšņātu gulta nolēmu izkustināt kājas, piemēram, aizskriet sagaidīt saullēktu Gaiziņkalnā, kurš atrodas pusmaratona attālumā no Madonas mājām. Laikam zemapziņa strādāja uz to lai maratona nedēļās nogale būtu kārtīga ultra, jo pieteicos vienu dienu pastrādāt LRM Expo, bet vēlāk jau ļāvos pierunāties arī uz otru dienu, kas beidzas ar 11 + 6 stundas no vietas uz kājām. 

       Atnākot sestdien mājās no Expo nekāda dižā atpūta uzreiz nespīd jo pie mums notiek Riekstu un Vāveru Pasta party. Viss pasta party paiet ar domu ka tikai neaizmigt ar seju makaronu bļodā. Interesanti būtu noskaidrot cik no tiem cilvēkiem kuri mani sestdienas pēcpusdiena redzēja, ticēja, ka es tomēr labošu PB, jo es pats vairs sev neticēju. Nesagaidījis ballītes beigas aizgāju gulēt, nu labi mani aizdzina gulēt. Pēc nu jau ierasta power napa atgriezos ballīte un notiesāju ierasto pirmsstarta vafeļtorti. Pēc brīža jau tika pavadīti uz naktsmājām arī beidzami viesi un bija jāsāk gatavot mantas pašam skrējienam. Veselu dilemmu sagādā apģērba izvēle, jo skrējiena laikā ir gaidāms visai spēcīgs lietus. Ar apaviem viss skaidrs, skriešu ar savu uzticību pierādījušiem adidas ultra boost, bet nevaru izlemt cik īsā tērpā skriet. Nolemju skriet īsajos šortos, bet kreklā ar garajām piedurknēm, kam pa virsu pārvilkšu VSK Noskrien kreklu, kurš tā arī savu debiju pus gada laikā vēl nebija piedzīvojis. Soma sakrāmēta, atliek tikai vecākiem izstāstīt loģistiku, lai nav jāstāv rindā uz mantu glabātuvi, jo esmu ieplānojis noskriet 42+10+5km. Saskaņojuši visas detaļas var doties pie miera pa otram lāgam.

Ja ātri guļ, tad var paspēt izgulēties. Svētdienas rīts sākās ar laika ziņu pārbaudi, cerība, ka kaut kas būs mainījies, bet tomēr nekā. Nu labi, vismaz nebūs nenormālais karstums. Beidzot ir piemeties arī kāds uztraukums par šo konkrēto skrējienu, savādāk ir pārāk vieglprātīga attieksme pret to. Tiek iemocītas ierastas pirmstarta brokastis un uzēsts vēl kāds pārpalikušais vafeļtortes gabaliņs. Kā jau ierasts ar māsu uz krastmalu dodamies flirtējot ar iespējamību nokavēt kopblidi. Ik pa brīdim nolemjam iesildīšanās nolūkam paskriet. Pie Lielā Kristapa ierodamies 2 minūtes pirms astoņiem, bet dažas kopbildes ir jau uzņemtas, bet par laimi proces tiek atkārtots. Tiek noorganizēta arī Riekstu kopbilde.

Pēc tam jau atdodu mantas tētim un dodos ieņemt vietu starta koridorī. Izdodas pielavīties visai tuvu starta līnijai. Seko organizatoru improvizēta iesildīšanās un tad jau arī tiek dots starta šāviens.

Pirmie kilometri paiet apdzenot fiksos lūzejus, kuri ir pārķēruši startu, tāpēc pa dažām sekundēm atpalieku no plānota tempa, bet jau otrajam kilometram uz beigām skrējēju rindas ir izretojušās un var sākt skriet plānotajā tempā. Pūš diezgan spēcīgs vējš, tāpēc diezgan nekaunīgi cenšos sēdēt kādam aizvējā. Pie Ķīpsalas halles sagaidīja visai jautrs uzmundrinātājs, kurs kliedza visu, kas tik uz mēles, jau tajā brīdī nodomāju, nez cik ilgi viņš tā izvilks. Skrienot atpakaļ no Ķīpsalas tālākā gala sākās pirmā skrējēju pretplūsma, kur varēja satikt un uzmundrināt pārējos skrējējus. Sākotnēji centos uzmundrināt visus ko ieraudzīju, bet pēc tam jau sapratu, ka tas nav reāli, jo cilvēku ir pa daudz, tāpēc pārsvarā sasveicinājos tikai ar TT brigādēm jo viņus varēja jau pa gabalu ieraudzīt. Neņemiet lūdzu ļaunā. Tālāk jau uz Vanšu tilta tika pievarēti pirmie 10km (38:53), šogad tik ātri 10km vēl nebija skrieti un es skrienu maratonu. Prata visu laiku vīd doma, ka kaut kādā brīdī tās 2 dienas Expo līdīs ārā, bet pagaidām viss iet gludi. Uzgriežoties uz Meirovica bulvāra, skrējejus sagaida Kārlis.

Tur pat netālu esošajā dzeršanas punktā gribēju paņemt sporta dzērienu, bet saspiežot glāzīti tā saplīsa un viss tas saturs izlija man uz krekla, līdz mutei aizdabūjot vien dažus pilienus, Nu labi, būs vien jāpārtiek no ūdens, bet dīvaini, ka organizatori neņem vērā šādu glāzīšu niansi. Brīvības piemineklis un tur esošie dejotāji paceļ emocijas un Brīvības iela tiek noskrieta nemanot un tik spēj attapties ka jau klunkurē pa Vecrīgas bruģi. Pēc tam seko, manuprāt, visgarlaicīgākā sadaļa, skriešana pa  Krasta ielu gandrīz līdz Dienvidtiltam. Sev prātā turpceļu esmu sadalījis divas daļās, līdz pusmaratona galapunktam un maratona galapunktam, bet atpakaļ ceļam jau būs pretkustībā esoši cilvēki. Šādi izdodas diezgan raiti nokļūt līdz galapunktam, kur kā mikrofona balss sagaida Madonietis Gints Andžāns. Ātras pieklājības frāzes un seko aicinājums noskriet vēl vienus aplīti. Atpakaļ ceļš paiet pavisam raiti. Pusmaratonu esmu pieveicis 1:21:39. Tik ātri pusmaratonu neesmu skrējis kopš 2013. gada. Īsi pirms Akmens tilta noķeru vienu lietuvieti, kurš riktīgi nopēta mani un to vai es skrienu maratonu un tad kādu brītiņu skrienam kopā. Pēc brīža noķeram arī vienu slavenu latviešu triatlona treneri, kurš uz lietuvieša pētniecisko skatienu atbildēja ar "Mazāk lupī, vairāk skrien", mīlīgi. Nezinu kāpēc, bet starpfiniša zonā sāku pielikt soli un skrēju 10-15sek ātrāk par plānu. Ja sākotnēji tam nebija pamata, bet tad kad ieraudzīju Voļdu tad bija āķis lūpā uz viņa apsteigšanu. Šim esot kaut kādas problēmas ar veselību. Nu varu teikt, ka esmu Voļdu apsteidzis arī uz asfalta, ne tikai mežā. Par cik pa Skanstes ielu tiek regulāri skrieti tempa treniņi, tad tas posms problēmas nesagādā, plus galā vel saņemu uzmundrinājumu, kā vien no Latvijas labākajiem maratonistiem un R-V otrās vietas ieguvējs, feini. Vēl "feināks" ir fakts, ka sāk spēcīgi līt. Sasniedzot Vanšu tiltu, līderi jau ir atskrējuši un aiztraucas uz finišu. Man iestājas neliels pagrimums, jo kreisās kājas ikra sāku just potenciālu uz saraušanu krampī. Lūk arī parādās 2 dienas expo. Tad pie sevis sāku novirzīt domas uz ko pozitīvu un izdodas plānoto ātrumu noturēt. Uzmundrinātājs pie Ķīpsalas halles ir palicis pavisam mazrunīgs, tā jau likās, ka pulveri izšaus jau pašā sākumā. Nolemju dzeršanas punkta pirms Vanšu tilta mēģināt vēlreiz paķert sporta dzērienu, bet arī otrais mēģinājums beidzās tik pat sekmīgi kā pirmais. Sāku jau skaitīt cik km līdz finišam ir palikuši un pat domās vizualizēju izskriešanu līdz finišam. Neteikšu ka bija smagi, bet viegli arī nebija. Prezidentūras kilometra pilnīgs klusums, dejotāji tik pa ceļa malām vietām uzvelk dūmu. Aiz Brīvības pieminekļa satieku vecākus, kurus es aicinu doties uz masāžas galdiem (vieta kur norunāts pēc finiša tikties), jo man ir palikuši mazāk par 3km un es gribēšu ātri tikt pie sausām drēbēm. Apgriežoties Brīvības ielas galā sāku savu finiša spurtu, jo taupīties jau vairs nav kam. Vecrīgas bruģis kā vienmēr izaicinošs uz kāju izmežģīšanu.  Pie Rīgas domes atkal satieku vecākus, kurus atkal mudinu doties uz masāžu.

Un tad jau seko finišs. 2:42:59. Otro pusi esmu noskrējis par 10 sekundēm ātrāk nekā pirmo. PB labot par 15 minūtēm un 4 sekundēm. Forši likās, ka finišā finišētājus sagaidīja pats Aigars Nords. Nedaudz pārmiju vārdus arī ar Lauri Ližbovski un devos saņemt savu medaļu. Pirms medaļas kāršanas kaklā vēl sasveicinājos ar dažiem kolēģiem no expo un tad jau virziens tik uz masāžas galdiem. Pa ceļam satieku sen nesatikto Pulvermucu un dodoties uz masāžu pārrunājām kā tad nu katram skrējies. Aizgājis līdz masierēm dabūju vilties, jo maratonisti šogad netikšot ņemti ārpus kārtas un jāstāv visiem kopējā rindā. Lieliski man priekšā ir tikai 180 cilvēki. Vecāki vēl nav atnākuši, tāpēc lai nestāvētu lietū kopā ar Pulvermucu dodamies uz TT telti. Pēc brīža ierodas arī tētis ar sausajām drēbēm priekš 10km starta. tieku arī pie lietusmēteļa. Pateicoties lietum un visai vēsajam laikam, daudzi rindu uz masāžu negaida, tāpēc tieku arī pie kārotās masāžas. Jūtos kā no jauna piedzimis. Laiku līdz 10km startam pavadu TT teltī pārrunājot rezultātus ar citiem noskrieniešiem.

Par cik 10km skrēju zem sveša numura, tad nekāda atskaite nebūs, tik piebildīšu, ka organizatori varēja ļaut pārreģistrēt numurus uz citu vārdu.

Pēc 10km finiša nācās nedaudz iespringt uz pārģērbšanos 5km distancei, bet to izdevās izdarīt visai veikli. Problēmu sagādāja tas, ka mazā māsa bija jau aizgājusi ieņemt vietu starta koridorī. Mēģinot atrast mazo māsu izdevās atrast ģertrūdiešus, (Inesi, Žaneti un Dzintaru) jeb pareizāk sakot viņiem izdevās atrast mani. Tā arī līdz startam neizdevās Luīzi uzmeklēt. Jau skrienot 10km sapratu, ka tajā distance skrējēju kultūra ir briesmīga, tad 5km distancē tāda vispār neeksistēja. Kā tāds siseņu bars metas tik uz priekšu. Tā arī distance pagāja nedaudz paskrienot/paejot un uzmanot, lai viens no otra nenoklīst.Uz brīvības ielas pretplūsma izdodas arī saskatīt mazo māsu, tātad viss ir kārtībā. Uztaisām virtuālo pašiņu uz Ģertrūdes ielas un tad jau vairs pēdējie 2km atlikuši. Finišs ir sasniegts un nāk arī atziņas, ka 5km nav jāskrien, bet jābauda lieliskā kompānijā. Izstāvam rindu uz medaļām un tiekam arī nobildēti.

Tālāk jau seko skrējiens mājās pārģērbties, jo ir paredzēts Ārlietu ministrijas un Prezidentūras komandas neformālais pasākums. Ejot uz pasākumu uzkāru kaklā visas 3 nopelnītas medaļas un tad pa ielām pārvietojos ka tāda Alpu govs. Pasākumā abi ar māsu tikām stādīti priekšā kā izcilnieki, jo bijām komandas labākie maratonisti. 

Komandas kopbilde

385 dienas nestais sveiciens Sīmanim no Mildas

Tieši tā, 385 dienas, 9 stundas, 30 minūtes un 34 sekundes bija nepieciešamas, lai es aiznestu Mildas sveicienu Sīmanim, jo pērn diemžēl veselības problēmu dēļ, mans skrējiens izbeidzās Raganā.  Šogad plāns bija tikai viens, kaut vai rāpojot, bet Sīmaņa baznīcas kliņķis Valmierā ir jāsasniedz. Gatavoties sāku laicīgi, akurāt nedēļu pēc vecā gada skrējēju ballītes Igaunijā, kad nedēļas kilometrāžu uzdzinu uz ~150km. Treniņa procesā veicu arī vairākus eksperimentus ar ēšanu, jeb pareizāk sakot neēšanu. Eksperimenti gan pie kaut kāda rezultāta nenonāca, vienīgi varēju izdarīt secinājumus, ka ja skrien naktī tad vēders dumpojas. Vēdera problēmai tā arī risinājumu neatradu un ar bažām gaidīju 28. martu. Par cik uzstādījums ir tikt par visām varēm līdz kliņķim, tad nemaz nepretendēju iesaistīties cīņā par pjedestālu, bet kad šo stāstu citiem, tad neviens man netic. Nedēļu pirms starta jautrību procesam piespēlēja pavasaris ar ļoti "feinām" iesnām un sāpošu kaklu. Nezinu cik ļoti slimība progresēs, tāpēc Noskrien.lv kalendārā pie R-V skrējiena nomainu savu statusu uz "Ļoti skauž", jo pusdzīvam skriet negribās. Ārstējoties ar tautas metodēm izdodas kaut cik veselību sakārtot un tomēr nolemju skriet uz Valmieru, nevis pārmesties uz brīvprātīgo leģionu. 

27.marts

Rīts sākās ar ierasto Ģertrūdiešu piektdienas skrējienu, tikai šoreiz tas norisinājās vēlāk kā ierasts, jo vajadzēja sniegt intervijas LNT 900'', pēc tam atpakaļ uz mājām gulēt, jo no darba esmu brīvs. Diena paiet ik pa laikam pasnaužu. Lēnām pienāk arī vakars un fiksi tiek sakrāmēta skriešanas soma un kopā ar māsu dodamies uz LU. Universitātē jau ir pilns ar cilvēkiem un ar māsu ieņemam vietu rindā uz reģistrāciju. Tieku pie 50. numura. Jo tuvāk nāk pusnakts, jo vairāk sāk sirsniņa drebēt. Plāns ir  kopā ar līderiem izskriet luksoforus un pēc tam skriet ar vidējo tempu 5:00, kas man galā dotu laiku zem 9h. Atlikušas 15minūtes un visi sāk doties uz Brīvības pieminekli. sastājamies kopbildei un seko himna.

 Milda - Garkalne

Voļda pūš stabulē un Dačuks nokliedz startu. Samājos ar Mildu un noskrienot pirmos 100m nākas apstāties pie pirmā luksofora. Luksofori šogad bija ļoti nežēlīgi un bija jāstāv gandrīz pie visiem. Varu apliecināt, ka līderu grupā visi stāvēja pie sarkanajiem cilvēciņiem. Juglā aiz pēdējā luksofora palaižu pa priekšu līderu sešotni, lai jau skrien man savi mērķi. Tā es arī pa tumsu skrēju uz savu ~4:50, lai ir laiks KP patusēt. Skrienas neteiksim ka grūti, bet pagrūti, jo ir smagi elpot. es to saistu ar neseno slimošanu. Pie 15 km saprotu, ka vēders atkal uzdod un šogad tas notiek pat ātrāk kā pērn. Skrienu ar domu, ka varbūt ka pāries. Apceru, ka tā drīzāk man ir psiholoģiska problēma, nevis reāla pretreakcija skrienot naktī. Ceļa malā ieraugu neoficiālu KP, bet nepiestāju un skrienu tik garām. Drīz jau parādās arī Garkalnes uguņi, bet pēc brīža jau esmu pašu Garkalni sasniedzis. Taisnes galā redzu, kā priekšā zipsnī fotoaparāti, tātad līderi ir ~2-3km priekšā. Sasniedzu Garkalnes KP, bet  nepiestāju.

Garkalne - Sēnīte

Steigā gandrīz apmaldos, kur jāšķērso sliedes. Šogad vismaz vilciens nenāk. Vēders sāk aizvien vairāk dumpoties un skaidrs ka nāksies taisīt zaļo pieturu. Meklējot glaunākos krūmus pagūstu apdzīt Voļdu, kurš sācis vērot putnus. Pēc mirkļa jau tiek noskatīts perfekts priedīšu puduris, kur taisīt zaļo pauzi. Ilgi krūmos nekavējos un atgriežos uz ceļa. Dīvaini likās, ka neviens nav mani šajā momentā apsteidzis. Skrienot pa nomali man izdodas iebrist 10x10cm bedrītē tik ar kurpes purngalu un zinu ka pēc mirkļa zem labās kājas īkšķa būs arī tulzna. Priekšā nevienu neredzu un aiz manis arī tikai tālumā manāmi uguņi. Tā jau runā, ka ultras skrien vienatnē. Pleijliste man balstās uz Coldplay un Ed Sheeran daiļradi ar dažiem Dona un Prāta vētras piesitieniem. klausoties Donu vienmēr rodas sava variācija par to kādam vajadzētu būt tekstam. Tas, laikam, apstiprina māsas teorēmu, ka Viņa teksti ir neloģiski. Sasniedzu Sēnītes KP un sāku klaču ar brīvprātīgajiem. Šiem gan šņabis neesot, tāpēc nācās izlīdzēties ar kolu. Vēl uzēdu gumijlāčus un marmalādi un tad tieku laipni palūgts šo KP atstāt. Pie 3. lūguma arī dodos tālāk.

Sēnīte - Ragana

Šis posms jau ir interesants, jo pērn starp šiem KP es pieņēmu lēmumu izstāties. Šogad arī vēders dumpojas. Jātiek līdz Raganai, tur benzīntankā vajadzētu būt civilizētai tualetei. No Sēnītes līdz Raganai, manuprāt, ir visbīstamākais posms, jo vietām ceļa nomale ir daži cm un ja nāk pretī mašīna, tad īsti nav kur palikt, tāpēc māsai teicu, ka ne vēlāk par astoņiem viņai vajadzētu būt Raganā, jo ap to laiku pieaugs satiksmes intensitāte. pats posms jau paliek interesants, jo trasē parādās pirmie divi kāpumi. Otrā kāpuma vidū apdzenu Ritvaru. Pirms starta izrēķināju, ka ar 9h vajadzētu pietikt, lai tiktu 5niekā, ja nē tad vismaz 10niekā. Apdzenot Ritvaru saprotu ka esmu 4., tātad plānā iekļaušos. Seko ripojiens pa kalnu lejā un Raganas KP ir sasniegts. Seko Ilzes izmisīgs jautājums, kāpēc es tā esmu tempu kāpinājis, jo esmu līderiem pietuvojies. uz šo es atbildu, ka neesmu nekādu tempu kāpinājis, bet tie priekšējie sāk lūzt. Paprasu pasaules labākajam tējas gatavotājam pasaulē labāko tēju, bet saņemu atbildi, ka tēja gan nav pasaulē labākā, tāds ir tikai tās gatavotājs. Izdzeru tēju, uzēdu gumijlāčus un aizeju uz benzīntanka tualeti. Saņēmis laba vēlējumus no pārdevējas turpinu ceļu pie Sīmaņa. Pa šo brīdi mani atkal apsteidzis Ritvars.

Ragana - Brasla

Šis ir pirmais pārbaudījums, jo līdz nākamajam KP ir 18km. Vēders ir nomierinājies un arī elpot ir palicis viegli. Tā jau runā, ar ko saslimsti, ar to ārstē. Drīz jau atkal noķeru Ritvaru. Piefiksēju arī, ka ik pa laikam apdzen un nostājas ceļa malā mašīna ar igauņu numuru, tātad Mari Boikov ir ne pārāk tālu. Pēc brīža jau noķeru Vatakusi un paceļos uz 3. pozīciju. 18km itkā ir daudz, bet ir sarunāts ekstra KP 66,6km (~2km aiz Brasas KP), kas dzen uz priekšu. Debesīs jau var redzēt, ka drīzumā paliks gaišs un varēs "priecāties" par to ka redzi šoseju 5km uz priekšu. Aptuveni 2km pirms Brasas KP piedzīvoju šoku. Noplīsis ir Mārtiņš, kuram es prognozēju drošu uzvaru. Esmu pakāpies uz otro vietu, tātad savā ierastajā pjedestāla pozīcijā. Brasas KP var redzēt jau no paša kalna gala un priecīgs tik ripinu lejā. Šogad šis KP ir sasniegts skrienot, nevis braucot ar mašīnu. Tieku pie siltas tējas un kārtējās gumijlāču porcijas. Saņemu informācijas devu, ka līderis esot psihs un KP pat nepiestājot, bet drīz lūzīšot, tāpēc esot šis jāķer rokā. Fiksi uzņemam foto kopā ar brīvprātīgajiem un jādodas ceļā, nedrīkst likt meitenei gaidīt.

Brasla - Stalbe

Katrā jokā ir daļa patiesības. Joks pa jokam un es tiku pie ekstra kontrolpunkta 66.6km jeb sveiciena aizgājušajā jubilejā. Nezinu, vai tas bija Braslas KP brīvprātīgo uzmundrinājums, vai Ineses sveicien jubilejā, bet līdz Straupei nesos kā negudrs. Straupē nācās nedaudz samazināt tempu, jo tur notiek ceļa remonts un sanāca man tur atrasties brīdī, kad plūsma nāk no muguras. Šādā momentā nācās skriet gandrīz pa grāvi, bet bonusu piedeva viens suns, kurš pārleca pāri žogam un nesās virsū. Par laimi, pēc mana uzkliedziena viņš apstājās un aizskrēja projām. Protams, ka prātā uzreiz jociņi, ka nākamgad obligātajā ekipējumā jāņem Makarova pistole. Skrienot cauri Plācim, sakārojās ieskriet Straupes pienotavas veikaliņā pēc iebiezinātā piena, bet šie tik agri nestrādā. Skrienu ar domu, ka gan jau tūliņ priekšā būs 1. vieta redzama, jo šis sākot lūzt, bet līdz pat Stalbes KP nevienu priekšā tā arī neieraudzījis salūzu es. Demotivējoša izskatījās zīme līdz nākamajam KP 17km. KP apjautājos kā iet māsai, bet šie man nekādu atbildi nemācēja sniegt. Atliek vien cerēt, ka viņai iet labi. Iedzeru tēju ar sporta dzērienu, jo kola jau ir diezgan noriebusies. taisos doties ceļā, bet uzmetot acis uz zīmi 17km līdz Rubenei palieku sēžot un turpinu dzert tēju. Brīvprātīgie ir visaugstākajā līmenī un sarunāju sev erotisko masāžu uz nākamo gadu. Uz nākamo gadu tāpēc, ka šogad vēl nav attiecīgā kvalifikācija un  nekvalitatīvus pakalpojumus viņi nepiedāvājot. Pēc trešās glāzes tomēr nolemju skriet tālāk. Manuprāt, varētu Garkalnes KP ņemt ārā, ja tik būtu vēl viens KP starp Stalbi un Rubeni.

Stalbe-Rubene

Itkā jau skrienas viegli, un joprojām iekļaujos vidējajā tempā 5min/km, bet attālums sāk nogalināt. Skaidrs ir viens, ka 1. vietu nepanākt, jo nekāds tūlītējs lūzējs šis nav, bet iepriekšējā posma temps ir nokāvis mani pašu. Kājās nemanu nekādu nogurumu, bet ķermeni pavada tāds kā spēka izsīkums. Pieņemu lēmumu 85. km pāriet uz km soļos. Šādi tiek darīts arī 91. km, lai kaut kā sadalītu distanci mazākos posmos. Prātā pavīd doma, ka tik jātiek līdz Divplākšņu KP, tur atpūsties un tad jau pēdējo posmu varēšu atkal lidot. Īsi pirms KP mani apdzen Ina un izklāsta man situāciju ar māsu, kura nesen ir paviesojusies Braslas KP. Beidzot acīm paveras Rubenes KP un var kruīza režīmā ripot lejā pa kalnu. Tieku sagaidīts ar dziesmu "Tu tikai turi acis ciet", kuras teksta frāze "Lai laika nepietiek" uzjautrina, jo līdz kontrollaika beigām ir vēl vairāk kā 10h. Saņemu pirmklasīgu aprūpēšanu. Lai arī masāža kājām  jūtami tās atbrīvo, bet tomēr palūdzu to pārtraukt, jo baigi sāp šis proces. Palūdzu tēju bez cukura un gumijlāčus. Paprasu vēl vienu glāzi tējas, bet to nedabūju izdzert, jo kalna galā parādās veste, kas liecina par 3. vietas tuvošanos. Sakrāmēju savas mantiņas un tinos uz finišu.

 Rubene - Sīmaņa baznīca
Saprotot, ka 3. vieta reāli ir ļoti tuvu, spēju arī kājas pakustināt pietiekami ātri, lai skrietu tempā zem 5min. Pēc kādiem 4km mani noķer un apdzen kā stāvošu kalnā redzētā veste, kas izrādījās velosipēdiste. Šajā mirklī es sabruku un tarakāni galvā sāka spēlēt Triumfa maršu. Ir grūti, bet nav jau vairs pat 10km līdz finišam. Sāku taisīt intervālu "treniņu" 300m ejot 700m skrienot. Šādi pavadu nākamos 5km. Tad redzeslokam paveras TV tornis un jūtu, ka varētu atkal kādu gabaliņu paskriet bez pāriešanas soļos. Noskriet izdodas 3km jeb līdz brīdim kad ieraugu uzrakstu "SVEICIENS VAROŅIEM! SĪMANIS GAIDA! ŅERGAS AR TEVI LEPOJAS!".Sevi attaisnoju, ka tādam uzrakstam nedrīkst ātri skriet garām. Uzkāpis kalna galā, atsāku skriešanu. Šoreiz jau līdz galam, tik ar divām apstāšanās reizēm pie sarkanā luksofora, kas šoreiz ir pat labi, jo prātā jau pavīd domas par Ušokovu. Vienā šādā reizē pie luksofora satieku SM72, kurš pēc manas gaušanās piedāvā pēdējos 500m aizvest. Izdodas pār lūpām izmest kaut cik sakarīgu atteikumu un turpinu ceļu. Man kā dzimušam Valmierā ir skaidri zināms, kur atrodas Sīmaņa baznīca, bet rodas sajūta, ka Sīmanis no manis mūk projām. Finiša taisnē mani sagaida Undīne, kuras rehabilitācijai šis skrējiensoļujums vāc līdzekļus. Slavenākais Latvijas kliņķis tika sasniegts pēc 9h30m34s, kas man dod otro vietu. Diezgan labi, ja ņem vērā, ka sākot skriet es pat netēmēju piedalīties cīņā par vietām. Atdodu Sīmanim sveicienu no Mildas un saņemu vēl vienu sveicienu dzimšanas dienā no Ineses un Inas. Nav taisnība, ka Kliņķis asarām netic! prieka asarām viņš šoreiz noticēja.

 Dzīve pēc finiša.

Finišā tieku sasegts pledā un dodos uz telti apsēsties. Sajūtas ir divējādas, no vienas puses emocijas birst kā no pārpilnības raga, it īpaši, kad Undīne ar mammu pienāca personīgi pateikt paldies, no otras puses ir pilnīgs fiziskais iztukšojums. Šā iemesla dēļ jau sāku apsvērt domu, ka tomēr ir nepieciešams skrējiena laikā ēst želejas un visu pārējo sporta pārtiku, ko es šobrīd ignorēju. Skaidrs ir arī tas, ka nedošos atpakaļ uz šosejas, lai palīdzētu māsai, jo spēka tam nav. Pēc brīža pārceļot uz mašīnu, kur sazinos ar vecākiem, kuri gandrīz nav nakti gulējuši sekojot man ar māsu līdzi. Vēlāk jau tieku aizvests uz viesu māju, kur tieku kārtīgi izmasēts. Pēc pirts un visādām citādām aktivitātēm saņemu ziņu, ka māsa tuvojas finišam un tieku aiztransportēts atpakaļ uz Sīmaņa baznīcu. Ilgi nenākas gaidīt un māsa jau parādās redzeslokā. Tad pēc brīža jau Broku delegācija ir finišējusi 100 sastāvā.  Sausais atlikums ir tāds, ka kliņķis ir sasniegts, bet, lai vēlreiz skrietu šo skrējienu ir jābūt gatavam flirtēt ar trases rekordu, jo noskriet tikai prieka pēc līdz kliņķim man, pagaidām, nav iedvesma.

Mēs aizskrējām līdz kliņķim un tad atstiepām kājas pie kamīna

Vecgada totalizators: cik daudz km Broki nolidos?

        

         Ir jau ieviesusies tradīcija, ka pārdesmit latvieši, atvadīties no aizvadītā gada, dodas uz "Rēzeknes zilajiem ezeriem zvejot" jeb izskriet kādu aplīti Tallinas pievārtē. šogad šajā pasākumā sola piedalīties jau divi Broki un tāpēc nepretendēju uz neko oriģinālu, jo šādu ideju jau īstenoja BaibaN pērn, un piedāvāšu nelielu totalizatoru pēdējajai gada dienai. Uzdevums ir prognozēt cik liela būs Broku km summa "Pēdējās nakts sapnis" skrējienā. Ar Brokiem tiek domāti Kriss240188 jeb Kristaps un MissBroka jeb Lelde. Precīzākais minētājs tiks pie mājās ceptas cielaviņas!
Likmes var likt šeit komentāros, vai arī pie facebook ieraksta!

LIKMES TIEK PIEŅEMTAS LĪDZ 30. DECEMBRA 14:00. PĒC LATVIJAS LAIKA!

P.S. 

Pēdējās nakts sapnis ir jau tradicionāls Jaunā gada sagaidīšanas pasākums.

Var aizmukt no Vecā gada un ieskriet Jaunajā, līdz 12 stundām skrienot, ejot, nūjojot, ēdot, dzerot, pļāpājot, dziedot, … pa meža ceļu Tallinas pievārtē, pārsimt metru no jūras. Apļa garums ~1 km. Gandrīz ideāla iespēja savam pirmajam ultraskrējienam; arī desmitajam vai astoņdesmitpiektajam!