Harder, Better, Faster, Stronger

Jau ierasts, ka maijā Rīgā notiek Latvijas lielie skriešanas svētki, kurus droši var dēvēt par skrējēju Dziesmu un Deju svētkiem. Kā ja ierasts, tad Rīgā plānoju skriet uz rezultātu, lai gan vairākkārtīgi tieku aicināts pievienoties arī TT komandai. šogad Rīgas maratons būs arī Latvijas čempionāts un tā ietvaros, Rieksti nolemj rīkot arī savu maratona čempionātu. Sagatavošanās procesu sāku jau decembrī un jāatzīst, ka tād plāns, pa lielam, netika mainīts arī pēc tam kad izlozēju dalību Rīga-Valmiera skrējiensoļojumā. laimētā dalība korekcijas plānā neieviesa, bet pati dalība gan, jo RV skrējiena laikā iedzīvojos vēdera savainojumā, kas lika uz pāris nedēļām pāriet saudzīgā režīmā. Par laimi trakākās aizdomas neapstiprinājās un iztiku bez ķirurģiskas iejaukšanās, bet 100% pie plāna izpildes tā arī neizdodas atgriezties. Tad jau pienāk paša maratona nedēļa. Kā jau ierasts, tad nedēļā pirms lielajiem startiem ieturu ogļhidrātu diētu. Šoreiz gan jāsaka, ka sanāca netipiski viegli izturēt tās dienas uz olbaltumvielām, jo līdz šim bija pieredzēts, ka visu laiku ir tāda kā bada sajūta, bet šoreiz ne miņas no tās. Skriet gan paliek aizvien grūtāk un gārmins sola, ka labākajā gadījumā maratonu izdosies noskriet 2:45. Par cik Riekstu čempionātā par uzvaru tiek prognozēta cīņa starp mani un Andri Ronimoisu jeb Džokeru, tad soctīklos nopublicēju nelielu provokāciju un dodos uz Pasta Party, kas šogad notiek jaunatklātajās Adidas Runers telpās. Tikai šīs ballītes laikā izlemju, ka maratona laikā izmantošu želejas. Publiskais spiediens iedarbojās, jo līdz šim biju želejas lietojis tikai savā neveiksmīgajā RV skrējienā.

Ap astoņiem ballīti beidzam un izklīstam pa mājām. Sakārtoju visu nākamajai dienai, lai nav viss no rīta jākārto, bet tā vietā var nedaudz ilgāk pagulēt. Gulēts tiek ļoti labi un ieturot nelielas brokastis (ierastās 3 medusmaizes), dodos uz Krastmalu. Pa ceļam iegriežos Adidas Runers bāzē, kur satieku Riekstus un atstāju mantas. Tālāk jau vieglā riksī dodamies pie Lielā Kristapa uz bildēšanos.

Kad gan VSK noskrien, gan Rieksti ir tikuši pie komandas kopbildes, ir atlicis laiks vēl iesildīties. Pēc tās, pa ceļam piestājot vēl pēdējo reiz pie tualetes, dodos ieņemt vietu starta koridorī, kur pie ieejas tajā tiek pārmīti pāris asāki vārdi ar iekšālaidēju. Lieki tam laiku netērēju un pa nelielu apkārtceļu ielienu pirmajās rindās. Pēc brīža jau pievienojas Džokers un tad jau sāk arī atskaiti. Hmm, vai gadījumā pirms Latvijas čempionāta nebija jāatskaņo arī vēl valsts himna, bet lai nu paliek.

3.2.1... AIZIET!!!

Plāni:

A+ 2:29

A 2:30

B 2:35

C 2:37

D finišēt

EF Epic Fail

Startā kā jau ierast Jānis Ābols aiztešās visiem pa priekš, Kenijiešus ieskaitot. Ar Džokeru pārrunājam, kur mēs viņu apdzīsim, un abi esam vienisprātis, ka tas notiks jau 1. kilometrā. Tā tas arī notiek. Principā esmu nolēmis būt par pasažieri Dropša vadītā autobusā un skrienu kopā ar viņu. Līdz šim, nekad vēl nebiju tvēris pēc ūdensglāzes jau 2. kilometrā, bet par cik sanāca pēdējo ūdens malku izbaudīt gandrīz stundu atpakaļ, tad jau šeit tveru pēc glāzes, kas gan sanāk neveikli un lielākā daļa ūdens izlīst ārā. Tā ir, ka turot tempu SL distances laikā nedzer un neatstrādā šo kustību. Plānots ir dzert vismaz glāzi ūdens katrā no dzeršanas punktiem, tad būs arī laiks šo kustību atsvaidzināt. Priecē, ka trases malā ir daudz cilvēki, kuri uzmundrina. Uz Vanšu tilta to ir pat ļoti daudz. Skrienot virsū uz tilta sāku arī apjaust, ka esam par ātru sākuši, bet sakožu zobus un no autobusa ārā nekāpju. Pirmie 5km paiet nemanot, tie pieveikti 17:38. Diezgan cienījams rezultāts pat ja skrietu tikai 5km, bet mums vēl 37.2 priekšā. 

Jo tālāk skrienam, jo vairāk saprotu, ka skrienam ātrāk kā plānots, bet labā ziņa ir tā, ka skrienas ļoti viegli. Kad skrienam atpakaļ no Ķīpsalas tālākā gala, saņemam ļoti daudz uzmundrinājumus no tiem, kuri vēl tikai dodas uz to galu. Gaidām arī brīdi, kad mums pievienosies Topiņš, jo visu pavasari skrējēju kuluāros runāja, ka viņš grasoties Rīgā skriet 2:30. Vanšu tilta apgriešanās punktā gan sapratām, ka viņš mums nepievienosies, jo viņš piestrādā par tempa turētāju topošajai Latvijas čempionei maratona - Anitai Kažemākai. Šeit arī mums pievienojās reti riebīgs aizvējā sēdētājs, kurš visu laiku vienam no mums kāpa uz papēžiem. Uz tilta sasniedzam 10km atzīmi 35:03, nav slikti. Esam priekšā grafikam. 

Kultūras godasardze, tet enerģijas aleja, Brīvības iela, tuvāk mājam vairs nav iespējams būt. Esmu aizrāvies ar priekšā skrienošo pētīšanu, ka nepamanu, ka trases malā tētis ir atnācis atbalstīt. Džokers gan viņu pamana un pagūstu vēl pacelt īkšķi uz augšu. Tālāk jau pa to pašu Brīvības ielu atgriežamies uz krastmalu. Šeit, Riekstu aizvējā, iesēžas vēl divi pusmaratonisti. Paredzēts, ka pirmo želeju apēdu ūdens punktā starp 15. un 16. kilometru. Tieši dzeršanas punktā arī saņemu negaidītu spērienu pa ikru, un daudz nemaz netrūka, lai tuvāk iepazītos ar krasta ielas asfaltu. Par laimi kaut kādā veidā izdevās noturēties kājās, bet ikra muskulis gan palika stīvs. 15km pieveikti 52:58, kas nozīmē, ka joprojām esam priekšā grafikam.  

Brīdī, kad atdalās pusmaratonisti paliekam divatā. Priekšā vēl ir kāds redzams, bet aiz muguras paliels tukšums, ja neskaita grupiņu, kurā ir maratonistes ar zaķiem. Šogad organizatori saaicinājuši ļoti ātras dāmas.Atpakaļceļš pa krasteni iet ļoti viegli, jo ir neliels pavējšs mugurā. Ap 20km sāku just, ka Džokers sāk nedaudz atpalikt, bet man vēl tempu samazināt negribās, tāpēc brīdī, kad ir veikta aptuveni pus distance, es sāku pamazām no viņa atrauties. Pusmaratons pieveikts 1:14:35, kas teorētiski ir jauns PB šajā distancē. Visu atpakaļceļu domāju par to cik lielas tautas masas piedalās šajā pasākumā, un vēl jau daļu nesanāca nemaz ieraudzīt, jo akmens tiltam izskrēju cauri tieši brīdī, kad tur atradās 4h TT. Pusmaratonisti dodas uz finišu, bet maratonisti dodas otrajā aplī. Mierinu sevi, ka 2. aplis vismaz ir par ~4km īsāks kā pirmais. 

Priekšā redzu skrienam vientuļu Anatoliju Macuku, bet Džokers ir aptuveni 50m aiz manis. Tā arī šie čaļi neļauj man atslābt, jo gaidāms vienmuļais skanstes posms. 25km pieveikti 1:28:34. Pēc pieveiktiem 25 kilometriem izdzeru savu otro želeju. Temps ir par dažām sekundēm nokrities, bet joprojām priekšā grafikam. Skanstes posmā kā jau ierasts nav nekādu atbalstītāju pūļu, tie būs jāpagaida līdz Vanšu tiltam vai vismaz Valdemāra ielai, bet pozitīvā ziņa ir tā, ka organizatori iz izvietojuši atbalsta punktus tā, ka skrienot no viena tu jau sasniedz nākamo un tas nedaudz palīdz. Vienā no šādiem punktiem manam sekotājam sekoja frāze "Hmm kāda redzēta seja, laikam kopā tusējām pagajūšo piektdien". Nācās pārbaudīt vai mans tuvākais sekotājs joprojām ir Džokers. Džokers ir vietā, bet tas, ka dāmu līderes tur pat vien ir, nekād prieku nerada. Aizvien vairāk arī diena iesilst un tiešā saulē jau man paliek pa karstu. Bonusā tam visam vēl, aizvien vairāk sāk sāpēt ikrs pa kuru dabūju spērienu. Atmiņā uzreiz ataust pērnais gads, kad abās kājās iemetās krampji. 30km 1:46:59, top skaidrs, ka  A plāns nebūs. Uz Valdemāra ielas vismaz parādās kādi atbalstītāji. Temps ir nokrities līdz ~3:45. Fiziski gan nav grūti, bet sāpošais ikrs rada diskomfortu. Otro reizi skrienot Vantiniekā to mazo pauguru jūt pamatīgi, bet tas ka uz tilta visu laiku kāds uzmundrina dzen uz priekšu. Ķīpsala jau sāku just, ka diena ir krietni vien iesilusi un sāku cepties ārā. Šis, laikam, sanāk visgarākais posms starp dzeršanas punktiem, jo šis bija vienīgais moments, kad es nevarēju sagaidīt h2o papildināju organismā. Jāpiebilst, ka šajā punktā ieskrēju kopā ar maratona līderēm un tas ir visai interesants skats, kā nu kurai ir atstrādāta pudeles paņemšana. Skats ir aptuveni tāds, kā tam galdam pāriet pāri tornado. Pats šajā punktā apēdu savu beidzamo želeju un cenšos iesēsties maratonistēm astē, bet īsti tas nesanāk. Sasniedzot 35. km dāmu zaķi, bez jebkādiem brīdinājumiem, vienkārši apstājās, tā, ka bija jāizvairās, lai neuzskrietu virsū. 35km pieveikti 2:05:27. plāns B ar rezervi. Atgriežoties no ķīpenes satieku abus Riekstu biksteniekus. Šajā duelī izskatās, ka pārāks būs Dainis, jo ir, gandrīz, jau Didzi noķēris (Beigās gan Didzis tika pie titula "Ātrākas bikstenieks"). Vanšu tilta apgriešanās punktā apdzenu Macuku. Kaut kur priekšā ir Kristaps Bērziņš, bet apzinos, ka nav manos spēkos viņu noķert. Līdz finišam atliek vairs tikai 5km, kurus cenšos neskriet lēnāk par 3:45. Brīdī kad ir sasniegts Brīvības piemineklis atceros par Druupija rekordu un rupji rēķinot vel var viņu pārspēt. Kā sacīt āķis lūpā un atkal kāpinu tempu. Pašam liekas, ka skrienu gana ātri, bet garminam ir cits viedoklis. Pēc apgriešanās punkta kājās sūta nepārprotamu protesta signālu par skriešanu tempā, bet lieku viņu protestu izskatīšanu atlikt uz 10 minūtēm. Pie tet enerģijas alejas satieku abus vecākus un abiem iedodu high5. Brīvības piemineklis, Vecrīga! Palikusi tikai Vecrīga, derētu ar savām pustizlajām kājām nepakrist uz bruģa. Aaaa, beidzot ir sasniegta Krastmala un pēdējais pagrieziens. Uzdodu tempu, cik nu vēl ir atlicis un finiš ir sasniegts. 2:32:51, kas ir jauns PB, bet līdz Riekstu rekordam pietrūkst pusminūte. Pēc mirkļa finišē arī Džokers, kuram ar jauns PB un ir puslīdz sadraudzējies ar maratonu.

Atziņas:

*No visiem maratoniem, kuri ir skrieti uz laiku, šis bija visvieglākais. Jā bija problēmas ar kājām it īpaši ar sasisto ikru, bet fiziski bija sajūta ka var skriet diezgan brīvi.

*Maratona PB labots par 5m43s, bet ja skatās gada griezumā, tad par 10m50s

*Maratons sub2:30 nav nekas nesasniedzams un pie noteiktas apstākļu sakritības bija iespējams izskriet to jau arī šoreiz. 

* Skriet ir forši

Pateicības:

Visiem tiem, kuri atbalstīja trasē. Jūsu atbalsts ir nenovērtējams. Piefiksēju katru no jums!

Adidas Latvija

Īpašais PALDIES Jānim Vītiņam, lielisks komandas biedrs un teicams atbalstītājs trasē! 

Work it harder, make it better

Do it faster, makes us stronger

More than ever hour after

Our work is never over!

When you're in pain, when you think you've had enough - Don't ever give up

     Kārtējais gads ir aizvadīts un kā jau ierasts, tad maijā notiek lielā skrējēju ballīte jeb Lattelecom Rīgas maratons. Ja pēc pērnā gada sacensībām šī gada LRM gaidīju ar ļoti lielu optimismu, tad pērnās sezonas laicīgi neārstētie savainojumi lika visu Ziemu pavadīt bez skriešanas un zaudēt visu optimismu. Skriet pamazām atsāku februārī, bet nopietni gatavoties sezonai, tikai martā. Par kaut kādu nopietnu rezultātu LRM jau biju atmetis domu līdz Aizkraukles pusmaratonam, kuru noskrēju tīri kā testa skrējienu maratona tempā. Izdevās uzstādīt jaunu PB pusmaratonā (1:17:19) un iedot ticību, ka varu mēģināt 2:35 izskriet jau Rīgā. Pārējā sagatavošanās jau tika pakārtota uz Rīgas maratonu. Pēc sajūtām jutu, ka fiziskā forma nav tik laba kā gadu iepriekš, bet tanī pašā laikā jutu, ka pateicoties vingrošanai ķermenis ir krietni spēcīgāks. Pirms paša maratonā kā jau ierasts, tad piektdienā jāapmeklē maratona EXPO, bet sestdien Pasta party, kas pārmaiņas pēc šogad nenotika Ģ30, bet M8 pie Limanāniem, kas dod cerības ka varētu tikt laicīgi gulēt. Diezko laicīgi gan tas nenotiek, jo jānoskatās vēl Latvijas hokejistu cīņa pret "Kanādstānu" un Justa priekšnesum Eirovīzijā. Itkā stresa nav, jo esmu nolēmis, ka šis būs tikai mēģinājums un īstais skrējiens būs tikai rudenī, bet tomēr iemigt uzreiz neizdodas. 

      Tad jau pienāk pats maratona rīts. Mājās vēl tiek ieturētas vieglas brokastis un vecāki noinstruēti, kuru somu man vajadzēs finišā. Par cik paredzētas 3 komandu kopbildes pirms starta, tad ar māsu nolemjam, ka iesildīsimies skrienot uz krastmalu. Ieskatos pulsometrā un puls ir augstāks nekā tam vajadzētu būt. Paldies, Tev zemapziņa, ka tu par mani uztraucies. Bilde ar Riekstiem, ar VSK Noskrien Komandu un ar Ārlietu Ministrijas komandu un tad jau uz starta koridoru.

Atskan starta šāviens un tūkstošiem maratonistu un pusmaratonistu dodas trasē. man sākotnējais plāns ir skriet kopā ar maratona sieviešu līderēm, jo izpētot pērno gadu rezultātus, tad viņu finiša laiki varētu būt tādi kā man vajag. Diemžēl sākotnējais temps ir man par lēnu [3:45] un jau 3. kilometrā pievienojos elites pusmaratonistēm, kurām temps variē no 3:30- 3:40.

Pēc Ķīpsalas tālākā punkta sajūtu, ka kājas vairs negrib tik ātri kustēt, tāpēc pametu pusmaratonistes un atgriežos pie maratonistēm. Uz vanšu tilta viena no viņām "Zaķim" pasaka, ka vajag dzīt nost pusmaratonistes, tad nu šie divatā arī aiznesās, bet es paliku kopā ar otru maratonisti aptuveni 200m aiz pusmaratonistēm. Kā izrādījās, tad šī mana pavadone beigās izcīnīja uzvaru. Skriet kopā ar viņu gan bija jocīgi, jo sajūta viņas auguma dēļ, bija kā skriet kopā ar bērnu un pie sevis vēl nodomāju, ka viņai gan ir viegli skriet, jo sver gan jau ka pusi no mana svara.

Tā mēs kopā aizskrējām līdz krasta ielas garajai taisnei, kur viņa sāka ķert rokā līderi. Savukārt man šeit sāka jau kājas neklausīt. Fiziski jūtu ka varu paskriet ātrāk, bet kājas par to neko negrib dzirdēt. Brīžiem ir neliels pretvējš, kas vēl vairāk nosit tempu, brīžiem pat temps nokrīt līdz 3:50. Pie apgriešanās punkta mani noķer viens lietuvietis, kuram tad es arī iesēžos astē. Pusmaratonu pieveicu 1:18:40. Neslikti, bet vajadzēja ātrāk. Nedaudz esmu vīlies starpfinišā, kur nevienam neinteresē tie kas aiziet 2. aplī, bet tikai līksmo par tiem kas ieskrien finišā. Pērn tieši tādēļ ka starpfinišā tiku uzmundrināts temps šajā posmā pieauga.

Nākamajā dzeršanas punktā tieku informēts, ka es noteikti esmu top5 latvietis. Jauki, bet sāku just, ka kreiso kāju sāk vilkt. dažus kilometrus tālāk tas pats sāk notikt arī ar otru kāju un kļūst pavisam jauki. Pie Arēnas man pienāk klāt mediķis un pajautā, vai es negribu piestāt un atpūsties. NOPIETNI? Tātad izskatos briesmīgi. Jāsaka, ka pēc maratona skatoties bildes, tiešām izskatos briesmīgi. Mediķis gan atbildu, ka pēc stundas es ar lielāko prieku atpūtīšos. Kājās gan labprāt būtu jau tagad izbaudījušas masāžu. pēc 30. km kājas jau sāk palikt pavisam stīvas, bet temps jau ir brīžiem virs 4min. Jebkādi plāni tiek atmesti un tagad sākas tik cīņa par finišēšanu. Lai cik tas absurdi nebūtu, tad fiziski jūtos ļoti labi, bet ir tikai divas koka kājas. Izrēķinu, ka līdz finišam ir atlicis tikai viens trešdienas rīta skrējiens, vaitad tu nevari vienu trešdiennieku noskriet? Uz vanšu tilta tieku noinformēts, ka esmu 4. latvietis. Līderi ir 23 minūtes preikša, bet Macuks tikai 9 minūtes. Paldies Ivar, bet 10km 9 minūtes ar koka kājām pat sapņos nerādās atspēlēt. Patiesība, kas tāds pat sapņos nerādās arī ar veselām kājām. Noskrienot no Vanšutilta pret Olimpiju redzu 36km atzīmi, tātad jāiztur Ķīpsala un tad tikai viens pirmdienieks būs palicis. Skrienu un "priecājos" par katru nelīdzenumu Ķīpsalas ielās. Kaut kā izdodas izturēt un esmu sasniedzis gaidīto 36km atzīmi, tātad jāpieveic vairs tikai viens pirmdienas rīta skrējiens. When you're in pain, when you think you've had enough - Don't ever give up!, ar šādu tekstu galvā es devos pēdējo reizi šķērosjot Vanšu tiltu.patirda arī neliela vēlme pāriet soļos, bet zinu, ja pāriešu soļos, tad vairs skriet neuzsākšu. Principā jau ir vienalga, kas notiek apkārt, tik kustēt uz priekšu. Sasniedzot Brīvības ielas tālāko galu nopriecājos, ka tas ir viss, vairs tikai pēdējā taisne un tad jau aiz līkuma ir finišs. Vēlns ar arā!  Pirmajā aplī ar tā taisne bija tik gara un Vecrīgā tas bruģis tik nelīdzens. Pagriežoties uz finišu ieragu hronometru un secinu ka ar visām kāju problēmām būs jauns PB maratonā. Cik nu vēl tanī brīdī spēju, tik arī cenšos paātrināties. Finišs sasniegts 2h43m43s PB maratonā labots par 15sekundēm, bet prieks pilnīgi nekāds.

Pēc finiša tieku nointervēts organizatoru vajadzībām un tad jau stājos rindā uz masāžu, kas par laimi šogad maratonistiem nav kopā ar pusmaratonistiem un principā tieku noguldīts uz galda uzreiz. Gribētos jau lai masē spēcīgāk, bet nu pēc pārsimt kājām masieriem entuziasms ar ir izsīcis. Tālāk jau seko čilošana 42km atpūtas zonā līdz brīdim, kad jādodas sagaidīt finišā māsa. Pasākums ir noorganizēts godam, bet rezultātu gribējās labāku.

Tad kad ir pagājušas pāris dienas un maratonā piedzīvotais prātā pārcilāts, tad arī nonāci pie varbūtējajiem iemesliem kāpēc kājas atteicās ar mani sadarboties.

*Skriešana sacensību apavos, kas ir cietāki par tiem, ar ko skrienu ikdienā un reizi nedēļā ir par maz lai kājas pierastu.
* Pārāk mazs tika dzerts ūdens, jo katrā punktā paķēru 1 glāzi, no kuras padzerties varēja ~100-200ml, bet tikai 3 punktos tika paķerta papildus enerģijas dzēriena glāze.
*Nepārāk ilgs miegs naktī pirms maratona.
*Pietrūka garo treniņu virs 30km. Šoreiz apzināti gatavojos pēc Droppy taktikas, ka nav vajadzīgi obligāti gari treniņi lai sagatavotos garam skrējienam.
*Maratona nedēļā haltūrēju uz vingrošanu un rullēšanos

P.S. Liels PALDIES visiem kuri trasē uzmundrināja! Dzirdēju visus, tik apzināti spēku taupīšanas nolūkā uz vairumu nereaģēju, bet jūs ļoti palīdzējāt.

Death is easy, Life is harder! jeb piedzīvojumi Francijas kalnos.

Diezgan bieži negadās saņemt uzaicināju pārstāvēt valsti pasaules čempionātā, bet pāris dienas pēc savas 27. dzimšanas dienas, no tobrīd vēl "Stikla kalnā" mītošā Matīsa, saņēmu piedāvājumu. Uzreiz tika vērts vaļā skriešanas kalendārs un pētīts ko nāksies izlaist, jo vai nu tā būs, ka maija brīvdienās nebūs kāds skrējiens. Protams, ka iekrīt Abavas stirnu buks. Lieki piebilst, ka pāris dienas jau biju izpriecājies par draugu uzdāvināto dalību šajā seriālā. Lieki piebilst, ka vārdu salikums pasaules čempionāts spēlē savu lomu un jau zinu, ka es gribu piedalīties. Matīss īsumā izrāda sacensību mājaslapu un trase būšot 85km gara un ar 5300 augstuma metriem. Vēl viena izšķiršanās ir par Lattelecom Rīgas maratonu, jo esmu nolēmis labot savu personīgo rezultātu maratonā, bet ja 2 nedēļas vēlāk ir, kas šāds, tad vai nevajag tomēr mērķus piezemēt, bet tomēr beigās nolēmu šaut pa 2 zaķiem ar īsu starplaiku, un tā radās divi maija projekti: #ArtOfRunningFast un #SpringMadness.

Par cik tādos kalnos līdz šim nekad neesmu bijis, tad man arī nav nojausmas kā kaut kam tādam var sagatavoties, it īpaši, ja trase sola startā jau 17km garu skrējienu kalnā. Līdz marta beigām, jeb Rīga -Valmiera skrējiensoļojumam uzsvaru liku uz kilometru vākšanu, bet pēc tam pievērsos jau Siguldas ielejām un intervālu skrējieniem. Jo tuvāk nāca skrējiens, jo lielāka iekšējā mandrāža sāka prātu pārņemt. Ja apziņu nomierināt ir bērnu spēle, tad tikt galā ar zemapziņu galīgi nav manos spēkos un miega kvalitāte ir vienkārši draņķīga. Principā jau uz maija sākumu biju pieradis, ka ~30-60 min. paguli un tad 2-3h skaiti aitas. Šī problēma kā izrādījās bija saistīta ar bailēm no lidošanas (jā, arī to es darīju pirmo reizi), jo nokļūstot Francijas viesnīcā es lielāko daļu no brīvā laika gulēju. LRM noskrēju kā plānots, tik pēc tam iedzīvojos nelielā kreisās kājas augšstilba savainojumā. Gan jau ka tam par labu nenāca arī dalība seriāla "Izskrienam Rīgu" uz AB dambja, kur laboju savu PB 10km distancē un dalība Vivus MTB Milzkalnes posmā, kur gan man pietika prāta pēc pirmā apļa izstāties. Kāja tika ārstēta, gan ar kaimiņu palīdzību, gan beigās arī ar fizioterapeita palīdzību un tiku pie sava pirmā teipa. Palūdzu māsai lai uzzīmē teipam virs latviešu spēka zīmes. Ja jau Sočos bobs gāja rūkdams, tad jau man ar spēku iedos.

Trešdien kopā ar ģertrūdiešiem izskrienu rīta testa skrējienu un kāja neliek par sevi manīt, tad jau viss būs labi. Vakarā jau atliek sakrāmēt somas un doties pie miera, lai jau agri nākamajā rītā dotos uz lidostu. 

Cilvēks mēdz baidīties no nezināmā, tāpēc nav jābrīnās, ka mani uztrauc pārvietoties ar gandrīz 1000km/h, bleķa kastē ar pāris tonnām aviodegvielas. Tieku sēdēt pie loga. Ja nepievērš uzmanību vibrējošiem spārniem,  un skrūvēm/kniedēm, kuras lēkā, tad var arī pavērot zemi no augšas. Pēc aptuveni 2h nolaižamies Frankfurtē. Frankfurtes lidosta ir milzīga, tik milzīga, ka sakārojās viņai apkārt apskriet. Neliela atelpa lidostā un dodamies jau uz Ženēvas reisu. Lidojums ilgst nepilnu stundu, bet jau ir ieraudzīti kalni ar baltām cepurītēm.

Dodoties pakaļ bagāžai, satiekam Dānijas valstsvienību. Visi vienotās komandas formās. Jup, mēs kā no laukiem. Vēlāk jau tiekam sasēdināti autobusā, kurš mūs nogādās viesnīcā. Principā esam vienīgā komanda, kura ir ielas apģērbā. Vismaz esam visiem melnais zirdziņš, jo neviens cits nezin no kuras valsts mēs esam. Stundas laikā tiekam nogādāti uz Čempionāta oficiālo viesnīcu/komandcentru, bet izrādās, ka mēs un vēl dažas citas valstis dzīvos citā viesnīcā. Lieki piebilst, ka apkārt esošie kalni sāk valdzināt ar savu skaistumu un arī spiest nost ar savu varenību.

Mūsu viesnīca atrodas lejā, netālu no Anesī ezera. Principā dzīvojam nomaļus no pilsētām, bet ja rastos nepieciešamība, tad pilsēta ir nelielas pastaigas attālumā. Saņemam atslēgas un dāvanu no organizatoriem

Tiekam sadalīti pa divām 1+1 istabām un 10 gultām uz 6 cilvēkiem, noteikti ka varējām sev paķert līdzi nopietnu atbalsta komandu. Krāmējot ārā somas tieku pie izbīļa, ka esmu paņēmis nepareizo somu lidostā, jo atrodu tur lietas, kuras neatminos tur ielicis, bet izrādījās, ka tie ir slepenie sveicieni no mājās palikušajiem atbalstītājiem. Pēc somu izkrāmēšanas vienkārši brutāli atslēdzos viesnīcas gultā, līdz brīdim, kad Jānis piedāvāja aiziet paēst. Dodamies paēst uz ezerā mālā esošo kafejnīcu, kur mūs sagaida Baiba ar Iritu. Par cik esmu tikko modies un īsti vēl kuņģis ēst neprasa, tad iestiprinos ar saldējumu. Pēc tam dodamies atpakaļ uz viesnīcu un līdz brīdim, kad jābrauc uz atklāšanas ceremoniju atkal iegrimstu miega valstībā. Brīdī, kad jādodas uz atklāšanas ceremoniju saņemam aizrādījumu, ka nevar doties ikdienas drēbēs, bet jāierodas uz to ir nacionālajos tērpos. Viss kas mums ir, ir skrienamie krekli, tad arī tos uzvelkam. Principā pārējās komandas ir saposušās kā uz Olimpiskajām spēlēm. Nonākuši vietā, kur notiks ceremonija, nākas krietnu brīdi nākas nogaidīt kamēr sākas rosība. Nevar lāga pat saprast, vai ceremonija ir sākusies un vienkārši atlētiem ir jāgaida, vai arī ceremonijas sākums kavējas.  Pēc aptuveni pusotras stundas nīkšanas tiekam stādīti publikas priekšā un varam doties apsēsties tribīnēs. Pēc brīža seko neuztverts signāls, ka jādodas vakariņās, bet sekojot pārējam pūlim tomēr nonākam pie galdiem un ieturam visai pieklājīgu vakara maltīti. Par cik mums nav līdzi atbalstošā personāla, tad tiek nolemts, ka uz nākamajā rītā paredzēto sapulci dosies Sigita un tikai jāapspriež interesējušie jautājumi. Vakars ir beidzies un dodamies uz autobusu, kurš aizved mūs atpakaļ uz viesnīcu. Īss mirklis un es jau esmu sapņu valstībā. Rīts pienāk ātri un jau jādodas uz brokastīm.  Skats izejot no viesnīcas ir vienkārši pasakains

Bija jāpierod, ka pamalē ir kalni, nevis apmākušās debesis.

Baroti tiekam labi un par papildus ēdiena meklēšanu nav jāuztraucas. Pēc brokastīm ir plāns veikt īsu skrējienu, vai aizstaigāt līdz pilsētai, bet to visu izjauc zvans no Sigitas, ka lai neizklīstot, jo 2 cilvēkiem būs jāiziet dopinga kontrole. Pēc brīža jau tiekam informēti, ka uz dopinga analīzēm būs jāierodas man un Iritai. Netiekam informēti vai būs jānodod urīna analīzes vai asins analīzes, tad nu tiek bagātīgi dzerts ūdens. Uz dopinga analīzēm braucam kopā ar Nepālas un Polijas komandām un pēc nobrauktiem pāris km viens no poļiem izlec no mašīnas āra un aizsteidzas atpakaļ uz viesnīcu, bet mēs turpinām ceļu uz oficiālo komandpunktu. Tur mēs satiekam Sigitu, kura mums īsumā jau izstāsta par jaunumiem un dodamies uz analīžu telpu. Būšot jānodod asinis. Pats proces likās ļoti formāls, jo nevienā momentā nepaprasīja personu identificējošu dokumentu, manā vietā varēja asinis nodot jebkurš. Atzina mūs par skriešanai derīgu un devāmies atpakaļ uz mūsu viesnīcu pusdienās. Pēc pusdienām sakrāmēju mantas startam un devos līdz vakariņām pagulēt.

Vakariņas, un tad jau atpakaļ gulēt. Autobus mūs savākšot stundu piecpadsmit pirms starta, tātad vajadzētu celties aptuveni 45min. pirms tam, lai var pagūt mierīgi, bez steigas sataisīties. Principā jau ierasts, ka franči īpaši nekur nesteidzas un izbraucam 15 minūtes vēlāk kā plānots. Lai nokļūtu uz starta zonu ir jāiziet cauri labirintam, kur pa dienu notiks tirdzniecība un citu trailu prezentācijas, un jāatrod vēl arī vieta, kur atstāt mantas finišam. Uztaisām komandas kopbildi pirms starta un tad jau arī tiek dots starta šāviens.

Pirmie pāris kilometri iet pa veloceliņu gar Anesī ezeru, bet pēc tam jau maršruts aizved uz mežu, kur tad arī sākas pirmais kāpums. Kāpums solās būt 17km garš, līdz ar to lēzenākajās vietās tiek skriets, bet stāvākajās raitā solī kāpju augšā. Visur, kur vien ir iespējams no malas piekļūt ir pilns ar cilvēkiem, kuri uzmundrina.  Trase ir ļoti labi nomarķēta ar divu krāsu luminiscējošām bultām un ar atstarojošām lentām, bet finišā uzzinājām, ka atradās arī talantīgi cilvēki, kuri nomaldījās arī pie šāda marķējuma. Kādā 8. km mani apdzina Jānis, tad tād arī nolēmu viņu no redzes loka laukā nelaist. Noteikumi aizliedz skriet kopā ar savu komandas biedru, tad arī centos ieturēt distanci. Skriešana visu laiku notiek pa akmeņainām taciņām mežā, tikai reiz pa reizei izvedot pie kraujas malas, lai varētu uzmest skatu pilsētai no augšas. Primārā doma ir ka augšup var nesteigties, jo skrienot lejup to varēs atgūt. Mazais mērķis bija pirmo virsotni sasniegt 2h laikā, kas arī veiksmīgi izdevās.

Mirkli vēlāk kājiņas vairs tik smukas neizskatīsies

Sākoties noskrējienam no kalna uz mirkli nolaidu acis no priekšējās grupas un pēc mirkļa jau attapos ka dažu soļu attālumā stiepjas dzeloņdrātu sēta metra augstumā un es skrienu pārāk ātri. Nav ne jausmas kā priekšējie viņu apskrēja, tik momentā krītu gar zemi, lai mēģinātu izšļukt pa apakšu. Ar rokām vēl paceļu drāti uz augšu. Iznākums ir samērā veiksmīgs. abās plaukstās ir skrāpējumi, kreisais elkonis ir nobrāzts no šļukšanas pa zemi, labajā tricepsā durta brūce (par kuru es uzzinu tikai Rīgā) un uz labā augšstilba pašam sava Marianas dziļvaga. Tikai vakarā pēc skrējiena aptvēru, ka šis varēja arī krietni bēdīgāk beigties. Pēc mirkļa jau seko pirmais ēdināšanas punkts, bet par cik mums nav nekāda atbalsta personāla, tad nav pat jēgas piestāt, tik uzmetu aci uz tukšo galdiņu ar Latvijas karodziņu. Pēc mirkļa apdzenu Jāni un tā mēs kādu laiku mainījāmies. Kalnā ātrāk viņš, bet no kalna atkal ātrāks biju es. Pēc mirkļa sajutu, ka sāk sūrstēt brūce uz kājas un nolēmu uzmest aci, cik traki ir, bet kamēr skatījos uz brūci, lukturītis aizķērās aiz zara un pēc visiem labākajiem elastības principiem tika norauts no galvas un iesviests kraujā. Pat sekundi neapsvēru iespējamību līst viņam pakaļ. 1. bija jau pietiekami gaišs, 2. 10€ nav tā vērts lai ripotu lejā pa krauju. Protams, ka ja mums būtu atbalsta cilvēks, lukturītis būtu atstāts 1. ēdināšanas punktā. Papriecājos, ka var paskriet uz 4:00km, bet prieki bija īsi, jo trase bija pilna asiem akmeņiem un bija vairāk jādomā kur likt kāju, nevis cik ātri skriet. Katrs brīdis, kad parādās dubļaina taciņa tiek sagaidīta ar sajūsmu, jo tad var ātrāk skriet. Skaidrs ir viens, nekāda laika atgūšana skrienot uz leju nebūs iespējama, ja turpināsies šāds segums. Pa labo kāju ir notecējusi smuka asins tērcīte un no vairuma tiesnešiem saņemu satraukuma pilnus izsaucienus. un piedāvājumus uz mediķu aprūpi. Nolemju, ka tuvējā dzeršanas punktā tā kāja būs jānomazgā, lai tik ļoti visus nešokē. Sasniedzis dzeršanas punktu, nomazgājos un uzpildu pudeli ar ūdeni. Sistēmā ir kola, bet gribas kaut ko, kas nav salds. Otrais kāpums jau jūtami neiet tik viegli kā pirmais, jo ir stāvāks par pirmo un jūtu, ka ir problēmas ar elpošanu. Pievelc pilnu plaušu, bet nejūties pietiekami ieelpojis. Sagatavošanās procesā ar Matīsu runājām, ka  līdz 1500m nekādām aklimatizācijas problēmām nevajadzētu būt, bet laikam būsim uz šo kļūdījušies.  Pēc brīža Jānis ir atkal mani noķēris un es viņam paziņoju, ka es tūliņ nomiršu. Viss jau būtu jauki, tikai ja nebūtu noskrieti 32km, kas nav pat puse.  Iesēžos Jānim astē un kāpjam augšā. Pie kontrolpunktiem nedaudz atpalieku no Jāņa, lai nedabūtu kādus sodus par skriešanu kopā. Saule ir uzlēkusi virs kalnu virsotnēm un sāk savu cepinošo darbu. Pēdām jau ir noriebušies skrējieni pa asajiem akmeņiem. lejā skrienot aizķeros aiz viena no nepamanītiem akmeņiem un noķeru zaķi, pievienojot labajai kājai arī izdaiļotu ceļgalu. Jo zemāk skrienam, jo vieglāk paliek skriet. Otrais ēdināšanas punkts tiek sasniegts zem 5h, bet šeit principā mans skrējiens beidzās, jo jūtos iztukšots. Nolemju uz pāris minūtēm piesēst un atvilkt elpu. Izvelku ārā no somas telefonu un atbildu uz sasūtītajām īsziņām. Pasēdējis gandrīz desmit minūtes turpināju savu skrējienu. pa pilsētas ielām skrējās pat ļoti labi, bet brīdī, kad sasniedzu kāpumu sāku sajust asas sāpes abas kājās no potītēm līdz ceļiem. Šāds pavērsiens neko labu nevarēja paredzēt. Skaidrs bija, ka ja nāksies atlikušajos kalnos uzkāpt bez skriešanas, tad plānotajās 10h neiekļaušos. Tā nu bija sācies mans lielais cīņas maratons ar pašam ar sevi. Par laimi ik pa laikam gadījās posmi, kur bija līdzens, vai ļoti minimāls kāpums, kur varēja paskriet. kājām nesāpot. Bonusā vēl visam pienāca klāt elpošanas problēmas virs 800m, 1:30 pieveikti 9km un sasniegts dzeršanas punkts, kur sistēmu uzpildu ar ūdeni, jo diena ir iesilusi un ceļā pavadāmais laiks plānojas krietni ilgāks kā paredzēts. Turpinu ceļu augšup. pēc kartes virsotne ir virs 1600m, tātad 600m uz augšu un 6km uz priekšu. ar kājām, kuru ātrumkārbai izbira kalnā kāpjamais pārnesums. Ik pa laikam apstājos un apsēžos, lai atpūtinātu kājas, jo reāli sāp tā, ka vieglāk būtu nomirt. Brīdī, kad izskrien no meža vispār sirds vai pamirst paskatoties uz augšu, jo virsotne tik tālu un var redzēt kā priekšējie skrējēji tur lokas augšā.

Virsotne tiek sasniegta un piesēžos pačatot ar brīvprātīgo un atkal sazinos ar īsziņu starpniecību ar līdzjutējiem Latvijā.  Labā ziņa ir, ka nākamie 10 km būs lejup un tos varēs paskriet, bet sliktā ziņa ir ka segums nav tik ļoti skrienams kā gribētos. bet brīžiem izdotas paskriet km zem 5min. Pēdas no asajiem akmeņiem sāp jau tik ļoti, ka ir jau galīgi vienalga. Tiek sasniegts oficiāli pēdējais dzeršanas punkts. Uzpildu atkal sistēmu līdz galam ar ūdeni, jo ceļā pavadāmais laiks nav zināms. Saņemu arī informāciju, ka nākamais ēdināšanas punkts ir tikai 4km attālumā. Lieki nesēžu un dodos ceļā uz šo punktu, jo plānoju atkal tur nedaudz atvilkt elpu. Pa ceļam vēl jāpieveic 3 minimāli kāpumi, bet cilvēkam bez soļa augšup tas prasa zināmu piepūli, bet pus stundas laikā man izdodas beidzamo ēdināšanas punktu sasniegt. Paņemu no kopgalda šo to ēdamu, ieleju pepsi un dodos piesēsts un atvilkt elpu. Palikuši ir 16km līdz finišam, un tikai viens kāpums 10km garumā, kurš pēc reljefa kartes izskatās diezgan stāvs. Ar īsziņu starpniecību atkal sazinos ar dzimteni. Šie uzmundrinājumi ļoti palīdz sevi motivēt. No skrējiena sākuma ir pagājušas 9h un kontrollaiks ir vēl 5,5h. Vajadzētu iekļauties. Ja jau pārdzīvoju iepriekšējo kalnu, tad šim vajadzētu būt maķenīt vieglāk. Pēc aptuveni 10 minūšu pauzes atkal dodos ceļā.  Pa līdzenumu skriet tas prieks bija ļoti īss un nonāku jau pie nākamā kāpuma. Pirmo reiz skrienot uznāk raudiens, jo tik daudzi mani atbalsta, bet es nevaru tikt vienā sūda kalnā augšā. Brīžiem ir sajūtas, ka kājas sasprāgs gabalos. Diena sāk pamatīgi iesilt un visām problēmām klāt vēl pievienojas karstums. Pēc mirkļa izskrienu pļavā, kur var redzēt medikopteri darbībā. Vismaz man pagaidām, nav tik slikti, lai mani vestu projām ar helikopteri. Kāpjot augšā ik pa laikam piesēžu atpūsties, jo vienkārši sāp kājas tik ļoti ka nevar pakustēt uz priekšu. Brīžiem slīpums sasniedz gandrīz 90 grādus un jāvelk sevi augšā ar trošu atbalstu. Divas stundas man bija nepieciešams, lai savu pakaļu uzstieptu beidzamajā kalnā.

Aptuveni kilometru no virsotnes

Nopriecājos, ka atliek tikai noskriet lejā no šī kalna un finišs būs sasniegts. Nonāku arī mediķu intereses lokā, bet pasaku, ka man viss ir kārtībā un pēc finiša es aiziešu visas brūces iztīrīt. Skrējiens lejup ir 4km garš un diezgan straujš jo jānoskrien gandrīz 1000m zemāk. Jūtu, ka man sāk griezties galva un aptuveni pēc pusotra km es nolemju apsēsties, jo lejup jāskrien pa diezgan asiem akmeņiem un zaudēt samaņu šādā vietā nebūtu labi. Piesēžu apēdu visus atlikušos gumijlāčus un izdzeru atlikušo ūdeni. Pēc mirkļa jau esmu atžirdzis un turpinu skrējienu lejā. Pilnīgi jūtu kā skābeklis piepilda plaušas un noskaidrojas skats. Tomēr izdodas arī lejup skrienot aizķerties  aiz sīka akmens un nolikties garšļaukus. Man pašam likās ka neviens tuvumā nebija, bet vakariņu laikā pienāca klāt viens dāņu skrējējs un apjautājās vai viss man ir kārtībā, jo esot izskatījies visai traki. Man pašam tā nelikās, jo vispārējām traumām pievienoju tikai izrautu gaļas gabalu no plaukstas. Beidzot tiek arī sasniegts ezera krasts, bet protams, ka finišs ir uzbūvēts vēl tālu uz priekšu. Skrienot uz Finišu noķeru vēl vienu dāmu, bet pirms sarkanā paklāja pārej soļos, lai bildē uz arkas mēs viens otram netraucētu. un tad nu Tas ir izdarīts. Mūža lielākā cīņa ar sevi ir pieveikta un finišs ir sasniegts pēc 11h49m10s.

Pēc finiša taisnā ceļā dodos uz ezeru, kurā visiem par izbrīnu ielecu. Ja nebūtu plecos mugursoma ar telefonu, tad būtu ielecis pilnā augumā, bet tā tikai līdz jostasvietai. Tā es arī brīdi paliku sēdēt ezera krastā ar kājām ūdeni. Pēc mirkļa pienāca klāt meitene un ar mani sāka runāt latviešu valodā. Mulsums pamatīgs, jo šinī zemē ar reto var parunāt angļu mēlē, kur nu vēl dzimtajā, bet noskaidrojās, ka organizatori ir nolīguši viņu gadījumam, ja mēs uzkāpjam uz pjedestāla, tad ir kāds, kas tulko. Saņemu arī informāciju, ka es izskatos krietni svaigāks par komandas biedru, kurš finišējis pus stundu atpakaļ, bet uzreiz pēc finiša viņu esot savākuši mediķi. Tieku arī uzreiz informēts, ka nekas nopietns nav. Nolemju, ka vajadzētu aiziet uz dušu un pēc tam aiziet pie mediķiem, lai visu iztīra. Pēc tehniskās apkopes atgriežos finiša zonā, kurā tieši tikko ir ieradušies Matīss ar Iritu. Nevienam nav klājies viegli.

Jup, iekšējo rūgtumu nenoslēpsi

Atskaitot iekšējo rūgtumu, ka varēja noskriet labāk, pasākums bija diezgan pozitīvs. Varbūt gluži nevajadzēja lielo kalnu pieredzi sākt ar pasaules čempionātu, tik tehniski sarežģītā trasē. Sagaidām visus finišā un pēc apbalvošanas ceremonijas dodamies uz pieticīgām vakariņām, kas vairāk sastāv no vīna un uzkodām. Ar to šī vakara jautrība nebeidzas, kaut kā vēl ir jānokļūst atpakaļ uz viesnīcu. Autobusa atiešanas laiks ir norādīts, bet nav norādīts no kurienes viņš aties. Aizejam uz vietu no kurienes veda mūs iepriekšējajā vakarā, bet nekas neliecina, ka te varētu būt autobus un dodamies atpakaļ uz finiša zonu. Izrādās, ka pēdējais autobus ir jau aizgājis un nākas pielauzt organizatorus, lai aizved uz viesnīcu. Kā jau minēju, tad organizatori angliski runā retais, tad tikām aizvesti uz nepareizo viesnīcu, bet beigās tomēr nonācām arī īstajā viesnīcā un īstajās gultās zzzzz...

No rīta reāli negribējās celties uz brokastīm, bet kaut kas jāēd ir, jo nākamā nopietnā ēdienreize plānojas tikai pēc pusnakts Rīgā. Tad nu arī kārtīgi ieturam dubultās brokastis un nolemjam pēc tām aizstaigāt līdz ezeram pamērcēt kājas.

Pikniks pie ezera.

Pēc tam jau dodamies atpakaļ uz viesnīcu sakrāmēt somas un uz autobusu, kurš mūs aizvedīs uz Ženēvas lidostu. Pie lidostas ieturam vēl vienu pikniku un beidzot esam tikuši pie kaut cik stabila Wifi un sākam lasīt, kas tad nu pēdējās dienās ir noticis. Īpašu jautrību sacēla komentāri par to ka Stirnu buks esot bijis ļoti grūts.  Lidmašīna iekļūst sastrēgumā uz skrejceļa, līdz ar to lidojums aizkavējas un secinām, ka Frankfurtes lidostā būs jāiespringst ar paspēšanu uz savienoto reisu. Nolaižamies Frankfurtes lidostas tālākajā galā un autobus nemaz nesteidzas ar pasažieru nogādāšanu uz pašu lidostu. Nonākuši lidostā sākam ātrā tempā iet/skriet uz vajadzīgo geitu, tik Matīss visu laiku saka "Stresa nav". Pie geita nonākam 3 minūtes par vēlu no paredzēta izlidošanas laika, bet reiss ir pārcelts par 30 minūtēm. Veiksmīgi visi esam sasēdušies lidmašīnā un varam lidot mājās. Lai gan izlidojām 30min vēlāk, bet ieradāmies Rīgā 15min ātrāk. Pie somu saņemšanas nosmejam, ka varbūt pagūsim izšmaukt ārā no lidostās pirms ierodas sagaidītāji.

Paldies jums visiem!

Bučas, rokasspiedieni, zibensfoto, cielaviņas un īsās atskaites, un beidzot arī MĀJAS.

Atskatoties uz pašām sacensībām, tad nav ne jausmas, kā ir iespējams kam tādam, dzīvojoties tikai pa Latviju, augstvērtīgi sagatavoties. Pēc pirmās reizes ir palicis rūgtums, bet tas pat ir labi, ka dabūju iekšās, jo tas motivē mācīties no kļūdām, lai nākamreiz būtu labāk. Pirmais, kas nāk prātā ir, ka vajadzēja vairāk tīri pakāpelēt pa kalniem, nevis tīri skriet pa Siguldas pampaku stadionu.
Galvenais nav uzvarēt, galvenais ir noskriet!