piektdiena, 2015. gada 22. maijs

#TheArtOfRunningFast

        Kārtējais gads ir pagājis un lielākie skriešanas svētki jeb Lattelecom Rīgas maratons ir pienācis. Šogad esmu nolēmis izkustināt PB, kurš kops Valmieras 2013. gada septembra jau ir manāmi iesūnojis.  Jau pērnā gada nogalē ieskicēju LRM kā maija galveno skrējienu, bet janvāra beigas no Matīsa saņēmu piedāvājumu piedalīties vienā trakā skrējienā maija beigas un galvenā maija skrējiena gods tika atdots skrējienam kurš man slēpjas zem haštaga #SpringMadness. Par pavasara trakumu gan jau, ka uzrakstīšu pāris vārsmas pēc pāris nedēļām bet nu atgriežamies Rīgā.

      Gatavoties Rīgas maratonam es sāku tikai pēc Rīga - Valmiera skrējiena, jo līdz tam prioritāte bija izturība, nevis ātrums, bet pēc Garkalnes Stirnu buka sapratu, ka intervālus tomēr vajadzēja turpināt šad tad izskriet, jo bija pazudis ātrums, vismaz prāts gribēja skriet ātrāk, kā kājas tanī momenta spēja tikt līdzi. Tanī brīdī mērķis 2:45 likās aizpeldam tālēs zilajās. Uz reiz jau nākamajā nedēļā atsāku intervālu skrējienus un pa kādam garajam tempa treniņam. Jo tuvāk nāk maijs jo #SpringMadness sāk vairāk bliezt pa jūtām un gulēšana ir pārgājusi power nap režīmā, kad lielāko daļu nakts pavadu skaitot aitas, tāpēc dažreiz nakts vidū tā vietā lai gulšņātu gulta nolēmu izkustināt kājas, piemēram, aizskriet sagaidīt saullēktu Gaiziņkalnā, kurš atrodas pusmaratona attālumā no Madonas mājām. Laikam zemapziņa strādāja uz to lai maratona nedēļās nogale būtu kārtīga ultra, jo pieteicos vienu dienu pastrādāt LRM Expo, bet vēlāk jau ļāvos pierunāties arī uz otru dienu, kas beidzas ar 11 + 6 stundas no vietas uz kājām. 



       Atnākot sestdien mājās no Expo nekāda dižā atpūta uzreiz nespīd jo pie mums notiek Riekstu un Vāveru Pasta party. Viss pasta party paiet ar domu ka tikai neaizmigt ar seju makaronu bļodā. Interesanti būtu noskaidrot cik no tiem cilvēkiem kuri mani sestdienas pēcpusdiena redzēja, ticēja, ka es tomēr labošu PB, jo es pats vairs sev neticēju. Nesagaidījis ballītes beigas aizgāju gulēt, nu labi mani aizdzina gulēt. Pēc nu jau ierasta power napa atgriezos ballīte un notiesāju ierasto pirmsstarta vafeļtorti. Pēc brīža jau tika pavadīti uz naktsmājām arī beidzami viesi un bija jāsāk gatavot mantas pašam skrējienam. Veselu dilemmu sagādā apģērba izvēle, jo skrējiena laikā ir gaidāms visai spēcīgs lietus. Ar apaviem viss skaidrs, skriešu ar savu uzticību pierādījušiem adidas ultra boost, bet nevaru izlemt cik īsā tērpā skriet. Nolemju skriet īsajos šortos, bet kreklā ar garajām piedurknēm, kam pa virsu pārvilkšu VSK Noskrien kreklu, kurš tā arī savu debiju pus gada laikā vēl nebija piedzīvojis. Soma sakrāmēta, atliek tikai vecākiem izstāstīt loģistiku, lai nav jāstāv rindā uz mantu glabātuvi, jo esmu ieplānojis noskriet 42+10+5km. Saskaņojuši visas detaļas var doties pie miera pa otram lāgam.

Ja ātri guļ, tad var paspēt izgulēties. Svētdienas rīts sākās ar laika ziņu pārbaudi, cerība, ka kaut kas būs mainījies, bet tomēr nekā. Nu labi, vismaz nebūs nenormālais karstums. Beidzot ir piemeties arī kāds uztraukums par šo konkrēto skrējienu, savādāk ir pārāk vieglprātīga attieksme pret to. Tiek iemocītas ierastas pirmstarta brokastis un uzēsts vēl kāds pārpalikušais vafeļtortes gabaliņs. Kā jau ierasts ar māsu uz krastmalu dodamies flirtējot ar iespējamību nokavēt kopblidi. Ik pa brīdim nolemjam iesildīšanās nolūkam paskriet. Pie Lielā Kristapa ierodamies 2 minūtes pirms astoņiem, bet dažas kopbildes ir jau uzņemtas, bet par laimi proces tiek atkārtots. Tiek noorganizēta arī Riekstu kopbilde.


Pēc tam jau atdodu mantas tētim un dodos ieņemt vietu starta koridorī. Izdodas pielavīties visai tuvu starta līnijai. Seko organizatoru improvizēta iesildīšanās un tad jau arī tiek dots starta šāviens.

Pirmie kilometri paiet apdzenot fiksos lūzejus, kuri ir pārķēruši startu, tāpēc pa dažām sekundēm atpalieku no plānota tempa, bet jau otrajam kilometram uz beigām skrējēju rindas ir izretojušās un var sākt skriet plānotajā tempā. Pūš diezgan spēcīgs vējš, tāpēc diezgan nekaunīgi cenšos sēdēt kādam aizvējā. Pie Ķīpsalas halles sagaidīja visai jautrs uzmundrinātājs, kurs kliedza visu, kas tik uz mēles, jau tajā brīdī nodomāju, nez cik ilgi viņš tā izvilks. Skrienot atpakaļ no Ķīpsalas tālākā gala sākās pirmā skrējēju pretplūsma, kur varēja satikt un uzmundrināt pārējos skrējējus. Sākotnēji centos uzmundrināt visus ko ieraudzīju, bet pēc tam jau sapratu, ka tas nav reāli, jo cilvēku ir pa daudz, tāpēc pārsvarā sasveicinājos tikai ar TT brigādēm jo viņus varēja jau pa gabalu ieraudzīt. Neņemiet lūdzu ļaunā. Tālāk jau uz Vanšu tilta tika pievarēti pirmie 10km (38:53), šogad tik ātri 10km vēl nebija skrieti un es skrienu maratonu. Prata visu laiku vīd doma, ka kaut kādā brīdī tās 2 dienas Expo līdīs ārā, bet pagaidām viss iet gludi. Uzgriežoties uz Meirovica bulvāra, skrējejus sagaida Kārlis.


Tur pat netālu esošajā dzeršanas punktā gribēju paņemt sporta dzērienu, bet saspiežot glāzīti tā saplīsa un viss tas saturs izlija man uz krekla, līdz mutei aizdabūjot vien dažus pilienus, Nu labi, būs vien jāpārtiek no ūdens, bet dīvaini, ka organizatori neņem vērā šādu glāzīšu niansi. Brīvības piemineklis un tur esošie dejotāji paceļ emocijas un Brīvības iela tiek noskrieta nemanot un tik spēj attapties ka jau klunkurē pa Vecrīgas bruģi. Pēc tam seko, manuprāt, visgarlaicīgākā sadaļa, skriešana pa  Krasta ielu gandrīz līdz Dienvidtiltam. Sev prātā turpceļu esmu sadalījis divas daļās, līdz pusmaratona galapunktam un maratona galapunktam, bet atpakaļ ceļam jau būs pretkustībā esoši cilvēki. Šādi izdodas diezgan raiti nokļūt līdz galapunktam, kur kā mikrofona balss sagaida Madonietis Gints Andžāns. Ātras pieklājības frāzes un seko aicinājums noskriet vēl vienus aplīti. Atpakaļ ceļš paiet pavisam raiti. Pusmaratonu esmu pieveicis 1:21:39. Tik ātri pusmaratonu neesmu skrējis kopš 2013. gada. Īsi pirms Akmens tilta noķeru vienu lietuvieti, kurš riktīgi nopēta mani un to vai es skrienu maratonu un tad kādu brītiņu skrienam kopā. Pēc brīža noķeram arī vienu slavenu latviešu triatlona treneri, kurš uz lietuvieša pētniecisko skatienu atbildēja ar "Mazāk lupī, vairāk skrien", mīlīgi. Nezinu kāpēc, bet starpfiniša zonā sāku pielikt soli un skrēju 10-15sek ātrāk par plānu. Ja sākotnēji tam nebija pamata, bet tad kad ieraudzīju Voļdu tad bija āķis lūpā uz viņa apsteigšanu. Šim esot kaut kādas problēmas ar veselību. Nu varu teikt, ka esmu Voļdu apsteidzis arī uz asfalta, ne tikai mežā. Par cik pa Skanstes ielu tiek regulāri skrieti tempa treniņi, tad tas posms problēmas nesagādā, plus galā vel saņemu uzmundrinājumu, kā vien no Latvijas labākajiem maratonistiem un R-V otrās vietas ieguvējs, feini. Vēl "feināks" ir fakts, ka sāk spēcīgi līt. Sasniedzot Vanšu tiltu, līderi jau ir atskrējuši un aiztraucas uz finišu. Man iestājas neliels pagrimums, jo kreisās kājas ikra sāku just potenciālu uz saraušanu krampī. Lūk arī parādās 2 dienas expo. Tad pie sevis sāku novirzīt domas uz ko pozitīvu un izdodas plānoto ātrumu noturēt. Uzmundrinātājs pie Ķīpsalas halles ir palicis pavisam mazrunīgs, tā jau likās, ka pulveri izšaus jau pašā sākumā. Nolemju dzeršanas punkta pirms Vanšu tilta mēģināt vēlreiz paķert sporta dzērienu, bet arī otrais mēģinājums beidzās tik pat sekmīgi kā pirmais. Sāku jau skaitīt cik km līdz finišam ir palikuši un pat domās vizualizēju izskriešanu līdz finišam. Neteikšu ka bija smagi, bet viegli arī nebija. Prezidentūras kilometra pilnīgs klusums, dejotāji tik pa ceļa malām vietām uzvelk dūmu. Aiz Brīvības pieminekļa satieku vecākus, kurus es aicinu doties uz masāžas galdiem (vieta kur norunāts pēc finiša tikties), jo man ir palikuši mazāk par 3km un es gribēšu ātri tikt pie sausām drēbēm. Apgriežoties Brīvības ielas galā sāku savu finiša spurtu, jo taupīties jau vairs nav kam. Vecrīgas bruģis kā vienmēr izaicinošs uz kāju izmežģīšanu.  Pie Rīgas domes atkal satieku vecākus, kurus atkal mudinu doties uz masāžu.


Un tad jau seko finišs. 2:42:59. Otro pusi esmu noskrējis par 10 sekundēm ātrāk nekā pirmo. PB labot par 15 minūtēm un 4 sekundēm. Forši likās, ka finišā finišētājus sagaidīja pats Aigars Nords. Nedaudz pārmiju vārdus arī ar Lauri Ližbovski un devos saņemt savu medaļu. Pirms medaļas kāršanas kaklā vēl sasveicinājos ar dažiem kolēģiem no expo un tad jau virziens tik uz masāžas galdiem. Pa ceļam satieku sen nesatikto Pulvermucu un dodoties uz masāžu pārrunājām kā tad nu katram skrējies. Aizgājis līdz masierēm dabūju vilties, jo maratonisti šogad netikšot ņemti ārpus kārtas un jāstāv visiem kopējā rindā. Lieliski man priekšā ir tikai 180 cilvēki. Vecāki vēl nav atnākuši, tāpēc lai nestāvētu lietū kopā ar Pulvermucu dodamies uz TT telti. Pēc brīža ierodas arī tētis ar sausajām drēbēm priekš 10km starta. tieku arī pie lietusmēteļa. Pateicoties lietum un visai vēsajam laikam, daudzi rindu uz masāžu negaida, tāpēc tieku arī pie kārotās masāžas. Jūtos kā no jauna piedzimis. Laiku līdz 10km startam pavadu TT teltī pārrunājot rezultātus ar citiem noskrieniešiem.

Par cik 10km skrēju zem sveša numura, tad nekāda atskaite nebūs, tik piebildīšu, ka organizatori varēja ļaut pārreģistrēt numurus uz citu vārdu.

Pēc 10km finiša nācās nedaudz iespringt uz pārģērbšanos 5km distancei, bet to izdevās izdarīt visai veikli. Problēmu sagādāja tas, ka mazā māsa bija jau aizgājusi ieņemt vietu starta koridorī. Mēģinot atrast mazo māsu izdevās atrast ģertrūdiešus, (Inesi, Žaneti un Dzintaru) jeb pareizāk sakot viņiem izdevās atrast mani. Tā arī līdz startam neizdevās Luīzi uzmeklēt. Jau skrienot 10km sapratu, ka tajā distance skrējēju kultūra ir briesmīga, tad 5km distancē tāda vispār neeksistēja. Kā tāds siseņu bars metas tik uz priekšu. Tā arī distance pagāja nedaudz paskrienot/paejot un uzmanot, lai viens no otra nenoklīst.Uz brīvības ielas pretplūsma izdodas arī saskatīt mazo māsu, tātad viss ir kārtībā. Uztaisām virtuālo pašiņu uz Ģertrūdes ielas un tad jau vairs pēdējie 2km atlikuši. Finišs ir sasniegts un nāk arī atziņas, ka 5km nav jāskrien, bet jābauda lieliskā kompānijā. Izstāvam rindu uz medaļām un tiekam arī nobildēti.

Tālāk jau seko skrējiens mājās pārģērbties, jo ir paredzēts Ārlietu ministrijas un Prezidentūras komandas neformālais pasākums. Ejot uz pasākumu uzkāru kaklā visas 3 nopelnītas medaļas un tad pa ielām pārvietojos ka tāda Alpu govs. Pasākumā abi ar māsu tikām stādīti priekšā kā izcilnieki, jo bijām komandas labākie maratonisti. 
Komandas kopbilde