sestdiena, 2014. gada 4. janvāris

Latviešu zvejas nacionālās īpatnības

Viimase Öö Unistus - The dream of the final night:

Normāls 12h skrējiens pilnīgi normāliem cilvēkiem zemē, kur vietējie tiek pasludināti par minoritāti.

Ceļš līdz dalībnieku sarakstam:
Pirmo reizi par dalību šajā sapņu skrējienā tiku uzrunāts Ņerdzīgajā Jāņu skrējienā, kad manuprāt es pietiekami pārliecinoši atbildēju, ka mani tik gari skrējieni nevilina un man visticamāk, ka būs jestra ballīte mājās. Iet laiks un Ņergas ik pa laikam tik izmet, ka jāpiedalās. Joprojām esmu par 99.9% ka nepiedalīšos. Tad seko informācija, ka piedalīsies "Papagailis". Zemapziņa bišķi nostrādā un tiek nosapņots sapnis par dalību šajā pasākumā, kur tika pieveikti 150 km un pēc apbalvošanas kopā ar Matīsu un Imantu aizskrējām uz Rīgu. Realitātē joprojām saku nē. Māsa gan man pasaka, ka viņa toč nebraukšot, bet par to ka es braukšu tas ir 100% skaidrs. Pienāk 28. oktobris un tiek noskrietas gada pēdējās sacīkstes "Siguldas kalnu maratons", pēc kurām tiek likts sezonai punkts un viss novembris tiek pavadīts nosacīti atpūšoties un lasot grāmatas. Biju uzdevis sev noteiktu skaitu grāmatas, ko izlasīt un brīdī, kad bija atlikušas pēdējās 3 dienas novembrī bija jāizlasa Ļeva Tolstoja  "Karš un miers" atlikušie 3 sējumi, kas veido ~1500lpp. Nu tad arī tika forsēta šī grāmata un pa vidu Kņaza Andreja un Natašas Rostovas mīlas stāstam iebira epasts no Martas "Jaudīgā gadumijas Igaunijā" un laikam grāmatas dēļ biju pārāk zaudējis realitāti un sāku jau domāt par balli Igaunijā, tad sekoja īsi margrietiņas meklējumi un jau 1. decembra rītā vaicāju Martai vai man vēl atradīsies kāda vieta busā. Uz ko es saņēmu atbildi, ka es jau esmu viņas sarakstā. Nedaudz apstulbu un nodomāju, nez kas notiktu, ja es nebūtu savu dalību akceptējis, bet nu labi, ka ir cilvēki, kuri mani pazīst labāk par mani pašu.

Gatavošanās "sapnim":
Pa novembri biju sev ieskicējis treniņa plānus jaunajai sezonai, kuri smuki tika izmesti 1. decembrī. Ceru vismaz, ka ar mani notiks kas līdzīgs ar Imantu un progress pēc treniņu plānu izmešanas būs tik pat liels. Sāku tā pieticīgi un pirmo nedēļu noslēdzu ar nedaudz virs 81km un pirmajiem mēģinājumiem skriet pa sniegotu trasi. Otro nedēļa jau bija paredzēta krietni lielāka kilometru bagāža un nepilniem 120km kurus noslēdza 70+ km kombinētie garie skrējieni 24h. Trešā nedēļa jau bija paredzēta ar nedaudz samazinātu kilometrāžu un nedaudz virs 102km ar kombinēto garo 60km 24h.  Tad sekoja Ziemassvētku atslābuma 25 km. Pēc tam uznāca Ziemassvētku depresija vai arī pārāk daudz Hemingveju biju salasījies, ka vairs tā arī neaizgāju ne reizi skriet.

Ceļš uz Tallinu Rēzekni: 
Aktuāls jautājums kļuva par to brīdi, kad iestājas pēdējais brīdis pēdējajam brīdim, jo soma vēl nebija sākta krāmēt pat pēc tam, kad biju noskatījies Bufolo Sabres un Vāšingtonas Capitals hokeja spēli. Vismaz bija piemeklēt koferis, kuru var droši vilkt sev aiz muguras, kad zombīj gaitā mēģināsi pārrasties mājās. Kopā ar māsu sacepām piparkūkas un cepumus, ko paņemt līdzi uz Igauniju un tad saņēmos un sakrāmēju sev somu, lai no rīta paliek tikai pārčekot vai ir viss ko vajag līdzi. Tad nu ap 4-5 no rīta uzliku skatīties Hobitu un devos gulēt. Tad nu cēlos ap 10tiem un ieturēju pēdējās brokastis latiņa ekonomiskajā zonā un pārdomāju vai viss ko man vajag ir iekrāmēts somās. Marta gan solīja, ka viesnīcā būs visi nepieciešamie trauki, bet tomēr nolemju paņemt līdz sev ceļojuma traukus līdzi. 11:30 dodos uz operu, jo 12:00 paredzēta izrāde "Latviešu zvejas nacionālās īpatnības". Pie operas tiek sagaidīti vēl pārdesmit makšķernieki un tad jau piebrauc arī autobus. Atvados no māsām un kāpju autobusā, vēl pēc brīža gan izkāpjam lai varētu bildi uztaisīt, bet pēc tam pārdomājam, jo ir tikai knapi puse no makšķerniekiem, otra puse tiks salasīta pa ceļam.
Tiek atskaņota gada nogales lipīgākais hīts un tā sākas ceļš uz Rēzekni. Baltezerā uzņemam kopbildi jo uz borta ir uzkāpusi pēdējā pasažiere. Tā nu mēs tur izskatījāmies. Jāpiebilst gan, ka 25m pa kreisi stāvēja visai kolorīts Ziemassvētku vecītis.
Turpmākajā ceļa uz Rēzeknes makšķerēšanas vietām klases audzinātāja pārbaudīja mūsu spējas matemātikā un latviešu valodā/literatūrā. Visi tika pie apmierinošiem vērtējumiem un izcilniekiem pat pienācās krūzīte.  Drīz jau arī pienāca atvadu brīdis no latiņa. 
Pēdējais skats uz latiņa ekonomisko zonu
Marta izklāsta statistiku par šī gada dalībnieku skaitu un tiek aktualizēts jautājums par minoritātēm, un tad pēkšņi sāk pīkstēt Ņergu radars, kurš ir uztvēris Matīsa klātesamību tuvāko 10km rādiusā. Šis "mamuts" tiek noķerts slēpjoties kādā igauņu benzīntankā. Igauņu pārdevējām gan jau ka bija jautri redzot, ka no autobusa izkāpj vesels bars cilvēku un nejauj atpūsties vienam nogurušam ceļotājam. Iestūmuši Matīsu atpakaļ trasē dodamies meklēt Čingoni, kurš pēc pēdējajiem datiem ir ~12-16km priekšā Matīsam. Pēc neilga brauciena ceļa malā tiek arī pamanīta gaismiņa, kura pavada vientuļu skrējēju. Autobusa šoferim vēl nācās pameklēt vietu, kur var droši noparkoties, jo tomēr tā ir nopietna šoseja nopietniem skrējējiem. Uzmundrinājuši Čingoni dodamies uz Viesnīcu Tallinā. 

Tallina:
Viesnīcā mūs sagaida big surprise. Šie vēl neesot paspējuši sagatavot istabiņas 40 latviešu skrējējiem un iesaka mums doties uz Tallinu un tad kad būsim atpakaļ viss būs sagatavots, laikam viņi to uztvēra kā joku, ka uz Jauno gadu te varētu ierasties vesels bars latviešu. Igauņi apsola pieskatīt mūsu somas un mēs dodamies atpakaļ uz autobusu, lai  dotos ēst slavenās pankūkas Tallinas vecpilsētā. Viens no iemesliem kāpēc es piekritu braukt šajā ekskursijā bija tas, ka Tallina ziemā izskatās varen smuki. Ziemas nav arī šeit. Pa lielam ne ar ko neatšķiras no Rīgas. Rīgā pat ir glaunāki tramvaji. Tiek piešķirts 2h brīvais laiks, kuru lielākā daļa ir ieplānojusi pavadīt ēdot pankūkas. Pēc nelielas nomaldīšanās no kursa ēstuve tiek atrasta, un tā jau pārpilnā pankūkotava tiek pārpildīta. Daļa nolemj negaidīt un dodas meklēt citu ēstuvi, es palieku notestēt pankūkas, jo tas ar bija viens no braukšanas iemesliem. Pēc 35 minūšu gaidīšanas tieku arī pie savas tītara pankūkas. Notiesājis šo gardumu nopriecājos, ka esmu aprobežojis savu iekāri tikai ar vienu pankūku, jo otra jau prasītu zināmu piepūli. Tālāk nedaudz pamaldamies pa vecpilsētu un nonākam Rimi, kur iepērkam pārtiku turpmākajām dienām. Dodamies atpakaļ uz autobusu un tad caur autoostu, kur uz klāja tiek uzņemta Agate, dodamies atpakaļ uz viesnīcu cerot, ka igauņiem laiks būs pieticis. Viesnīcnieki rūpējas, lai mums saglabātos jautrs noskaņojums, jo atbraukuši atpakaļ viesnīca bija slēgta un uz durvīm uzraksts, ka atvērsies tikai 2. janvārī. Tātad 2. janvārī viesnīcā gaidāma sporta piederumu un koferu iztirgošana. pēc 5-10 minūtēm tomēr tiekam ielaisti un sadalāmies pa istabiņām. Jautrība turpinās, dušas telpā nedeg spuldzīte un tā pati karājās iesieta vadā, no kura vienā brīdī arī nokrita un padarot iešanu dušā par ekstrēmu pasākumu. Nākamais piedzīvojums sākas virtuvē, kura patiesībā ir konferenču zāle, kurā pēc brīža tiek ienestas 2 vārkrūzes un vēl pēc brīža parādās arī nenopietna paskata elektriskā plītiņa ar mazu katliņu. Nu ok pasta party šovakar izpaliks un tiek ēsta brokastu pārtika un vēl šādas tādas uzkodas. Tiek stādītas priekšā komandas un to mērķi. Mērķi diezgan grandiozi un vēl piedevām Druupījs met Ņergām cimdu. Sāku prātot, ka tie plānotie 120 km var būt pa maz, bet tomēr komandā ir Mārtiņš, kurš gan jau ka komandu izvilks. Visi sāk lēnām izklīst pa istabām un dodas pie naktsmiera, bet daļa paliek gaidīt liepājniekus un normālos skrējējus. Paliekam virtuvē četratā Es, Artūrs (Arturo), Gatis (GačusSkrunda) un Sintija (Villiite). Apspriežam cik nu kurš ilgi skrien un kā kuram ir auguši rezultāti pa gadiem. aptuveni ap pus trijiem ierodas ilgi gaidītā liepājnieku ekipāža. Edgars pēc īsas apsveicināšanās dodas pakaļ Miervaldim un Druvvaldim. Pārceļamies no virtuves uz foajē dīvānu skatīties TV. Negulētāji atvadās no Gata, bet klāt nāk Mošķis ar Dainu. Sākumā paskatāmies Euronews, bet pēc tam mošķis žonglējot pulti pārslēdzas uz PBK, kur tiek rādīta krievu klasika. Pirmajā filmā pat trāpās ļoti daudz latviešu aktieri un daļa no darbības arī risinās Rīgā. Otrā ir Erkils Puaro ar saviem 5 sportista procentiem. Puaro gan neizdodas noskatīties līdz galam, jo viesnīcā ierodas Matīss ar Čingoni. Daina ar Arturo cenšas atkodēt kā strādā mikroviļņu krāsns, kas kaut kā arī viņiem izdodas, bet  tieši kā viņi paši nemāk teikt. Bet vismaz uzstādīja kaut kādu pulksteņa laiku uz mikrenes displeja. Nedaudz tiek pārrunāti skrējēju piedzīvojumi un dodamies gulēt. Modinātājs noskan pēc nepārāk ilga brīža un paņēmis sev sagatavotās brokastis dodos uz konferenču zāli tfu virtuvi. Tiek apēstas tradicionālās 3 medusmaizes un izdzerta Lipton yellow label tēja (tāds nu ir mans pirms sacensību rituāls). Dodos atpakaļ uz numuriņu saģērbties skrējienam un sakrāmēju maiņas apģērbu līdzi. Plkst 10tos izbraucam uz sacensību centu pa ceļam piestājot pie Keilas ūdenskrituma, kurš atrodas tur pat netālu.
Ierodamies sacensību norises vietā, kur igauņi mūsu autobusu pavada ar visai dīvainu skatu. Normālie latvieši ir ieradušies. Paņemam somas un dodamies izņemt numurus. Kopā ar numuru saņemam kontroles čipu un visai glaunas bikses priekš nākamā rīta koptreniņa. Neliela kopbilde pirms starta un tad jau sākas organizatoru uzrunas ar visiem kolorītajiem smiekliņiem. Papagailis arī ir ieradies un nevienam nerodas pat jautājumi kurš no visiem viņš ir.  

12h spiningošana
Tad kad tika prasīts cik daudz es plānoju skriet diskusija bija šāda (bikšu sadaļu izlaižu):

M: Gaidu no jums arī ziņu par ATTIEKSMI (kas mērāma aptuvenos kilometros)
K: Par apjomu ir tā, ka gribās noskriet 50 apļus, bet pēc vakardienas skriešanas liekas ka vairāk kā 10km nebūs
M: Pulvermuca pērn noskrēja 60km. Tev jānoskrien vairāk. 
K: aaaa, es rēķināju, ka aplis ir vismaz 2km. Reāli visticamāk, ka skriešu līdz kājas vairs neklausīs un varēšu pēc tam rakstīt blogā savas pacietības mācības.
M: šis jau izklausās labāk

Plāns ir skriet stundā 10km un atlikušo stundas laiku pavadot atpūšoties jeb ēdot.

Čingons sāk laika atskaiti un 12:00 visi dodamies trasē. Šogad trase ir iekārtota 1km garā aplī bez īpašiem kāpumiem un kritumiem. Savu skriešanas plānu jau atmetu no pirmajiem metriem un skrienu kopā ar Mārtiņu, nedaudz pa priekšu tiek palaista konkurentu komanda jeb Voļda ar Druupiju, un tam visam pa vidu papagailis tiek gatavots izplūkāšanai. Voļda nolemj kāpināt tempu un aizmūk no mums prom, bet Druupijs paliek te pat nedaudz priekšā. Mārtiņš plāno skriet visu laiku aiz papagaiļa un nolemju viņam turēt līdzi. Pēc kādiem 5 apļiem skrienam jau garām papagailim un skrienam kopā ar Druupiju, līdz brīdim, kad Mārtiņš piestāj sirsniņmājā. Tālāko ceļu turpinu kopā ar Drūpiju. Pirmās 2h paiet diezgan ātri. Nepievēršu uzmanību tam cik apļi ir noskrieti. Vienīgi skaidrs ir tas, ka Voļda mūs tūliņ noķers pa apli, papagailis ir apdzīts par apli un Gatis skrien kā vējš pa trasi radot zināmu mulsumu trasē. Ap to laiku ari panesās dziedāšana, laikam skrējām garām Miķelim kurš kaut ko dziedāja un tad tā lieta aizgāja nedaudz nekontrolēti. Izrēķinājām, ja jau uzvarēt nav iespējams, tad varbūt dabūsim specbalvu, ka dziedošākais tandēms. Rīta cēlienā repertuāru sastādīja Druupija mobilajā telefons + dažiem cilvēkiem tika piemeklēts kas īpašs. Protams, līdz apnikumam neiztikām arī bez pīkstošā pelēna kur nu kurā reizē viņš tur pīkstēja. Pēc 3h skriešanas jūtu, ka vajadzētu piestāt kaut ko nopietnāku uzēst un tad kad tika pabeigts 40 aplis atvados no Druupija un solu ka pēc dažiem apļiem pievienošos. Uzēdu un jūtu, ka labās kājas potīte nav gluži tāda pati kā no rīta un sāpes sāk pieņemties tikai spēkā. Uzvelku jaku un dodos aplī ar domu, ka iekustēšos un starpfinišā jaku varēšu novilkt un ceļu varēšu turpināt kopā ar Druupiju. Figu! Sāp tā, ka kāju pie zemes nevar pielikt un ir cilvēki kas manā vienā aplī apdzen mani 2 reizes. Pēc 2 pievarētā apļa nolemju iet malā un paslēpjos no tautas teltī. Visu laiku domāju, ko darīt tālāk, jo 40(42) km galīgi nav tas pēc kā es te braucu. Aptuveni  pēc 15 minušu atpūtas teltī manu pārdomu mieru iztramda Lindams, kura atnāca apraudzīt savas žūstošās krosenes. Kā izrādās tās pašas, kuras es gribēju izmantot iekuram, jo teltī bija tumšs un auksts, jo krāsniņa bija jau izdegusi, bet nevienu pagali tuvumā neredzēju. Atdziestot aizvien vairāk saprotu, ka ir jāpieņem kaut kāds lēmums. Pārvācos uz sēdēšanu pie galdiņa un sazinos ar māsu. Vienīgi nesaku, ka man ir problēmas ar potīti, bet ka kājās ir krampji. Tālāk seko bloga sadaļa, kurā tiek aprakstīta rīcība ko es nevienam nerekomendēju! Saņēmis nelielu uzmundrinājumu no Latvijas un arī pie galdiņa ar mani atnāk aprunāties Mildda, Sanita un Daina. Nolemju iet uz visu banku un ķeros klāt savam zāļu skapītim un tiek iedzerti ibumetīni un tāfelīte tiek ielikta arī jakas kabatā. Sāk jau krēslot, tāpēc ņemu no somas ārā no soma lukturīti un solu Dainai, ka uz nakts sadaļu slēgšu iekšā otro elpu. Sacīts darīts. Tiek sagaidīts starpfinišā Druupijs. Sākumā domāju tikai pamēģināt viņam sekot, bet par cik ibumetīns bija savu darbību jau sācis, tad duets atkal bija kopā. Skriešanas ritms bija 2-4 apļi un tad īsa pauze, lai uzņemtu ēdienu un padzertos. Savā pārdomu brīdī Druupijam biju zaudējis 12 apļus. Tā mēs arī turpinājām ik pa laikam uzdziedāt. Šoreiz jau lūdzot, lai cilvēki pasaka ko viņi vēlas dzirdēt, vai arī ja skrējējs jau kādu dziesmu dziedāja, tad mēs viņam pievienojāmies. Tika saglabāta arī opcija par katram cilvēkam individuāli piemeklētu dziesmu, piemēram, Flower tika dziedāts par mīļākajām tumšsarkanajām rozēm un kad tās novīta tad par krizantēmām. Par cik skrēju ar vienu kāju, tad nolēmu skriet līdz 100 un neturpināt distanci, bet tad no cīņas izstājās Mārtiņš un man nebija ne jausmas (monitors vairs nestrādāja un ik pēc 1-2h pienāca mistiski rezultāti) cik daudz ir saskrējis Imants un Miķelis, tad apsvēru domu skriet ar Druupiju līdz galam. Jo tumšaks paliek, jo mazāk var no aizmugures saprast, kurš ir latvietis, kurš igaunis, bet priecē, ka tik daudzi vēl turpina kustēties pa trasi un pat vēl skriešus. Tad kad biju pieveicis ~80. apli pienāca satraucoša informācija, ka ēšanas punktā ir beigušies gumījlāči, kurus es ar Druupiju bijām īpaši iecienījuši. Neko darīt nācās grauzt piparkūkas un čipsus. Vēl pēc brīža nodomāju uzpildīties ar Čingoņā pankūku, bet Čingons mani aiztrieca atpakaļ turēt tempu Druupijam. Tā es tikai viņa pankūkas dabūju nobaudīt tikai 3. janvāra vakarā. Raizes sāka sagādāt divi igauni, kuri gozējās pa pjedestālu un nekādi negribēja rimties un viens no viņiem sāka iedzīt dziedošo duetu, vismaz mūs apdzina tikai viens no viņiem to kāds izskatās Pēteris es uzzināju tikai apbalvošanā. Pārejam uz režīmu pauze ik pēc 3-4 apļiem. Kāda no mistiskākām rezultātu lapām dubults prieks bija redzēt Imantu tik augstu rezultātos, jo tas nozīmēja, ka varu īpaši neiespringt pēc saviem 100km. Palikušas skriet ir 2h un man līdz 100 vēl 2 apļi. Tikko mūs vēlreiz apdzina Cris un sākam kāpināt tempu. Skrienot otru apli jūtu, ka vairs neturu līdzi Druupijam un saku ka es esmu savus 100 noskrējis un šādu tempu nespēju vairs izturēt, un apļa beigās es beigšu. Sarunājam apmainīties ar lukturīšiem un novēlu veiksmi atlikušajās ~1:45. Mans skrējiens ir beidzies, bet nolemju drošības labad kopā ar Mošķi, Edgaru un Agati 2 apļus noiet. Un labi vien bija, jo vienu apli igauņi man bija kaut kur pazaudējuši, ko gan arī paši bez prasīšanas nākamajā dienā atdeva. Skatoties uz to visu no malas likās šausmīgi. Igauņi tik savam personālam prasa magniju un vel visādas želejas, bet mūsējie tik turpina skriet. Nespēju uz to visu noskatīties un dodos teltī atlaisties. Potīte atkal liek sevi manīt un lieku savu organismu slīpā vaidā.
Sazinos ar mājām, ka esmu finišējis un vairs trasē nedošos. Minimālais mērķis ir izpildīts. Protams, brīdī kad es teltī gulēju es prātoju, vai nevajadzēja turpināt skriet kopā kaut vai ar Lindu vai Martu, bet tad no otras puses 60 apļus atpakaļ tev potīte bija čupā un šie 60 apļi tās kondīciju nav uzlabojuši. Palikušas 10 minūtes līdz pusnaktij un lienam ārā no telts lai sagaidītu finišētājus.Uzvelku jaunās skrienam ūziņas, kuras ir patiešām siltas un tad jau ir palikušas tikai pāris minūtes. Jaunais gads tiek sagaidīts ar 8/9 medaļām latviešiem. Igauņiem tiek atstāta bronza vīriešiem. Jūtos gandrīz kā nopelnījis 1. vietu, jo esmu skrējis kopā ar Druupiju 90+ apļus. Katrs saņemam diplomu par dalību sapņu skrējienā un dodamies uz autobusu, lai brauktu atpakaļ uz viesnīcu, kur paredzēta sauna. 
Jāpieskaita 1km klāt :)

Epilogs:
Par cik šis brauciens bija pa lielam pateicoties "Karš un Miers", tad laikam prasās epilogs līdzīgs kā no grāmatas jeb uz 100lpp

Viesnīcā mūs sagaidīja sauna, kurā sākotnējā temperatūra bij 40 grādi, bet izdevās uzdzīt uz 65. Ja nebūtu visu dienu makšķerēts ar tādu slodzi, tad varētu tur pasēdēt ilgāk un vēl uzdzīt to temperatūru, bet šoreiz nē. Dodos atpakaļ uz istabiņu saģērbjos un dodos uz virtuvi pie pārējiem ieturēt svētku mielastu. Itkā ēst gribās, bet netiek ēsts nekas nopietns, vien knibinos ar visādiem cepumiem un gurķiem. Pēc brīža ierodas arī igauņu spiegi taureņa un mušu izskatā, un šie manāmi satrakojās izdzirdot par koptreniņu deviņos no rīta. Viens aiz otra cilvēki dodas gulēt un es ar sagaidījis plkst. 5 dodos uz istabiņas pusi, vien ejot uz izejas pusi vēl pārmiju dažus vārdus ar Modri un Matīsu. No virtuves esmu izgājis 20 pāri pieciem. Uzlieku modinātāju, kurš man laipni paziņo ka zvanīs pēc 3h13min. Naktsmiers ir varen draņķīgs, jo kājas sāp un potīte pulsē kā traka.  Laiks mosties un posties. Piecelšanās no gultas prasa zināmu piepūli, bet tieku ar to galā. saģērbjos skriešanai un saprotu, ka skrējiens nekāds nesanāks, tāpēc pa virsu uzvelku ārā jaku. Sēžam pie TV, bet izrādās, ka daļa jau gaida ārā nu neko dodamies ārā. Pirms kāda laika noskrieniešos raisījās diskusija par tām iespējām ņemt dalību sacensībās un treniņos, tad man pēc pirmajiem metriem nāca apziņa, ka man būtu vajadzīga poga mēģinu sekot līdzi. nogāju meža apli un apgāju apkārt viesnīcai un devos uz virtuvi sagaidīt visus pārējos atpakaļ. Ieturējām brokastis un 11:20 devāmies uz autobusu. Tad jau sekoja brauciens mājās, kurš tika pavadīts mēģinot pagulēt, bet nekā visu laiku bija kaut kas jādara. Un tad jau vēl ar gaismu bijām atgriezušies Rīgā.  Pa ceļam jau biju ieplānojis braukt ar 6. tramvaju, bet nu sanāca tā ka 6. aizgāja tieši tad, kad izkāpām no autobusa. Nu neko paņemu savu koferi un zombiju gaitā velku viņu uz mājam. Paties prieks bija redzēt uz ielām cilvēkus, kuri kustējās vēl lēnāk kā es.

Secinājumi:
  1. Tas ka tu domā ka tu nepiedalīsies nemaz nenozīmē, ka tu nepiedalīsies
  2. Par mērķi nevajag uzstādīt attālumu līdz kaut kādai traumai, tas var ļauni atspēlēties
  3. Gumijlāči ir kā raķešdegviela
  4. Dziedot nav laika domāt, ka tik daudz vēl laiks ir palicis līdz finišam
  5. Ja nezini kādās sacensībās tu šogad piedalīsies tad paprasi Martai